
“Bardaks – reāli, neviens neko nezina, kur kādas rindas, cik tādu esam!” Uz endoprotezēšanu var nākties gaidīt gadiem 0
Ja pats necīnīsies, nekā nebūs – tā par laiku, gaidot abu gūžas locītavu endoprotezēšanas operācijas, saka Gunita Surgovte. Sievietei ir 48 gadi, strādā Rīgā par skolotāju, ir trīs dēlu mamma, un viņas vienīgā vēlme atgriezties atpakaļ ierastajā dzīves ritmā nav vienkārša. Gaidot uz valsts apmaksātām operācijām, nācies ilgstoši būt uz slimības lapām un sadzīvot ar lielām sāpēm, par to plašāk raksta lsm.lv.
Gunitai Surgovtei pirms trim gadiem sākušās sāpes kāju locītavās. Veikusi pārbaudes, ārstējusies un nonākusi līdz slēdzienam, ka attīstās artroze un jāveic gūžu protezēšana. Gunita ir to pacientu grupā – ilgstoši slimojošās personas darbspējīgā vecumā, kas sievietei teorētiski ļauj ātrāk nokļūt uz valsts apmaksātu operāciju. Septembrī bijusi cerība, ka operāciju veiks Madonā, bet kvotas bija beigušās, situāciju apraksta portāls.
Janvārī sieviete vairs nav varējusi izturēt lielās sāpes, līdz viņa vērsās gan ministrijā, gan Nacionālajā veselības dienestā (NVD) , tad saprata, ka Latvijā ir bardaks – reāli, neviens neko nezina, kur kādas rindas, cik mēs tādi esam cilvēki, stāsta Gunita.
Vienai kājai operācija Gunitai izmaksāja 5000 eiro. Šo summu saziedoja līdzcilvēki. Pēc dažiem mēnešiem Gunitai jau par valsts līdzekļiem izdevās veikt operāciju arī otrai kājai Ventspilī, jo viņa bijusi neatlaidīga: “Ja tu pats necīnīsies, nedarīsi, neinteresēsies, es sapratu, ka nekā nebūs.”
To, cik pilnvērtīgi un kad Gunita varēs atgriezties atpakaļ darbā, sieviete nezina, bet ilgstošā prombūtne ir atstājusi sekas arī darba devēja attieksmē.