Kāpēc senatnē gāja gulēt naktī divas reizes, pa vidu pat reizēm ejot ciemos 5
Astoņu stundu miegs ir mūsdienu jaunievedums
Iedomājies, ka tu dzīvo 18. gadsimtā. 20.30 vakarā tu uzliec nakts mici, nopūt sveces un aizmiedz. Paguli dažas stundas. 2:30 mosties, uzvelc virsdrēbes un ej ciemos pie kaimiņiem. Viņi arī neguļ. Mierīgi lasa, skaita lūgšanas vai mīlējas. Tāpēc, ka pirms elektrības laikmeta miegs divas reizes naktī bija normāla prakse it visur. Tajos laikos cilvēki naktī piecēlās uz dažām stundām un pēc tam devās atpakaļ uz gultu līdz rītausmai.
Miega režīmu – divas reizes naktī – pirmo reizi atklāja Rodžers Ekerčs (Roger Ekirch), Virdžīnijas universitātes vēstures profesors. Viņa pētījumi atklāja, ka ne vienmēr pastāvējis nepārtraukts astoņu stundu miegs. Cilvēkiem pierastāk bija gulēt divus īsākus brīžus 12 stundu laikā – vispirms trīs vai četras stundas miega, tad divas vai trīs stundas nomoda un tad – laiks miegam līdz rītam. Tāda kārtība pieminēta literatūrā, tiesu dokumentos un personīgos pierakstos. Tas bija vispārpieņemts un visiem zināms fakts par nakts atpūtu.
Piemēram, angļu ārsts rakstīja, ka ideāls laiks mācībām un pārdomām ir laiks starp “pirmo miegu” un “otro miegu.” Džefrija Čosera „Kenterberijas stāsti” varone gāja gulēt pēc “pirmā miega”. Un, skaidrojot iemeslu, kāpēc strādnieku šķiras ģimenēm ir daudz bērnu, ap 1500. gadu, ārsts norāda, ka pēc pirmā miega cilvēki parasti nodarbojās ar seksu. Rodžera Ekerča grāmatā “Dienas beigās. Stāsts par nakti” ir daudz šādu piemēru.
Bet ko cilvēki darīja šajās brīvajās stundās naktī? Visu, ko vien varat iedomāties. Lielākā daļa palika savās guļamistabās un gultās, dažreiz lasīja, nereti skaitīja lūgšanas. Bija īpašas lūgšanas, kuras ieteicamas skaitīšanai laikā starp diviem miega periodiem. Citi smēķēja, sarunājās ar gultas biedru vai nodarbojās ar seksu. Īpaši aktīvie apciemoja kaimiņus.
