1832. gada 19. septembrī. Mājas “par dzimtu” 2
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 190 gadiem Jānis Meirens un Jaunjērcēnu, toreiz Volfārtslindes, muižas barons fon Laudons muižā noslēdza “kuntraktu” par Valkas apriņķa Ēveles pagasta ‘’Jaunteiču’’ māju pārdošanu dzimtas īpašumā par 900 rubļiem, no kuriem 450 rubļu jaunais saimnieks Meirens samaksājis uzreiz.
Mājas atradušās Sedas upes kreisajā krastā, Sedas tīreļa malā. Tas ir viens no pirmajiem dokumentētajiem gadījumiem, kad latviešu zemnieks pēc dzimtbūšanas atcelšanas iepircis mājas “par dzimtu”, tas ir, sācis izpirkt no muižas savā īpašumā.
Dzimtbūšana Kurzemē tika atcelta 1817. gadā, bet Vidzemē 1819. gadā, taču zemnieki ieguva vien nosacītu personisko brīvību, kamēr zeme un ēkas uz tās palika muižnieka īpašumā. Zemnieki diezgan ilgu laiku kavējās ar izpirkšanu.
Tam bija vairāki iemesli – gan naudas trūkums, jo prasītā summa bija vēl jāsakrāj, gan neuzticēšanās baronam un aizdomas, ka tam padomā zemnieku kā apkrāpt. Tad jau labāk ierastā noma klaušās un nodevās. Turklāt klīda baumas, ka Krievijā pie labas zemes varot tikt tāpat, par brīvu. Līdz ar to process iepirkšanai “par dzimtu” ievilkās vairāku paaudžu garumā un nebija beidzies pat vēl pēc Latvijas valsts nodibināšanas 1918. gadā.
Vēsturnieki norāda, ka lūzums domāšanā un iespējās tomēr iestājies 19. gadsimta 60.–70. gados, kad lauksaimniecības precēm bija laba konjunktūra, kas nozīmēja lielākus ienākumus, un kredītsabiedrības un bankas sāka dot zemniekiem arī aizdevumus.
Tāpat muižnieki aizvien biežāk lika priekšā mājas tajās dzīvojošajiem vai nu izpirkt, vai ļaut to izdarīt citiem un doties prom. Ja ne agrārā reforma pēc Latvijas valsts dibināšanas un muižu īpašumu likvidācija, lēš, ka dažs labs zemnieks ar saviem maksājumiem būtu ticis galā tikai 20. gadsimta 60. gados.
