1923. gada 17. aprīlis. “Svešas varas” organizēts streiks. Streiko visi 2500 Rīgas un Mīlgrāvja ostas strādnieki 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem streikoja visi ap 2500 Rīgas un Mīlgrāvja ostas strādnieki, kas bija nodarbināti kuģu izkraušanā un iekraušanā. Streiks bija sācies iepriekšējā dienā, krāvējiem pieprasot algas pielikumu par 30–35%.
Tas bija tik pārspīlēti un neizpildāmi, ka radās jautājums, kas vispār notiek. Mirklis bija izvēlēts tūlīt pēc ostas “ziemas guļas” beigām, kad varēja vērot lielu kuģu pieplūdumu. Rīgas osta tajā laikā bija svarīgs Vācijas – PSRS preču tranzīta punkts, tāpēc darbu apturēšanai vajadzēja būt sāpīgai. “Visi šie streiki un streikotāju prasības notiek it kā zem algu paaugstināšanas maskas, bet visus tos vada viens centrs, un šai kustībai ir pavisam cita nozīme un raksturs. Jaunais streiku vilnis nav saimniecisku cēloņu izsaukts.
Dzīves dārdzība nav cēlusies, un tādēļ arī nav attaisnošanas prasībām par algu paaugstināšanu,” pieminot citu nozaru mazāka mēroga streikus vai runas par tiem, tajās dienās “Brīvajā Zemē” rakstīja publicists Ernests Blanks. Blankam, līdzīgi kā pilsoniski noskaņotajai sabiedrības daļai, bija skaidrs, ka streiku izraisījuši komunistu un sociāldemokrātu kreisā spārna aktīvisti, kuru mērķis ir paplašināt streiku kustību uz citām nozarēm un destabilizēt stāvokli valstī.
Kas ir “centrs”, ko avīzēs pieminēja kā “svešu varu, kurai nepatīk Latvijas saimnieciskā nostiprināšanās” un kas dod rīkojumus organizatoriem, gan netika nosaukts, taču iepriekšējā pieredze lika domāt par PSRS sūtniecības ļaudīm. Lielākā daļa sabiedrības tā to arī saprata – kā vēršanos pret valsti. “Streikotāju vietā pie darba stājās vairākas nacionālas organizācijas, studenti, kareivji, valsts ierēdņi un arī bezdarbnieki, tā ka patiesībā darbi nav nokavēti; visus ienākošos kuģus (ap 40) izlādē un pielādē, tāpat arī izkrauj un piekrauj preču vagonus,” aprīļa beigās atzīmēja žurnāls “Nedēļa”.
Darbos iesaistījās arī Rīgas ekspreši, tas ir, nesēji. Streikotāju cerības, ka streiklauži un izpalīgi galu galā nogurs, neattaisnojās. Streiks beidzās 12. maijā, turklāt ar streikotāju sakāvi, jo strādnieki ne tikai neko neieguva, bet pat zaudēja.
Agrāk saskaņā ar kolektīvā līguma principu ostā varēja strādāt tikai arodbiedrībai piederošie, bet tagad šī privilēģija bija paspēlēta. Pat kreisā “Darba Balss” atzina, ka “lielu noziegumu izdarījuši tie, kas šo streiku, kura bēdīgais gals bija paredzams pašā sākumā, organizēja”.
