Sīpolīrisi. Vai mūsu apstākļos tie jāpiesedz? 0
“Nopirku “Bakker” piedāvātos Holandes īrisus, iestādīju, tie skaisti uzziedēja. Katalogā teikts, ka, iestājoties vēsākam laikam, šie īrisi jāpiesedz. Varbūt mūsu ziemās tos nemaz nevar atstāt dārzā un jāizrok?” Ingrīda Zubāviča Saldū
Holandes īrisi (Iris x hollandica) aptver šķirņu grupu, kas veidojusies, savstarpēji krustojot vairākas ksifiju (Xiphium) sekcijas sugas. Savvaļā tie izplatīti Vidusjūras zemju rietumu apgabalos, kur ziemas ir ļoti maigas. Šo īrisu sīpolus ieskauj gludas segzvīņas, tiem ir tievas un smalkas saknes, augu miera periodā tās atmirst. Stublājs ir 30 – 50 cm augsts, ar vienu vai diviem ziediem, to aptver šauras, garas lapas. Savā dzimtenē sīpoli lapas izdzen jau rudenī (tūlīt pēc miera perioda), tās paliek visu ziemu, pavasarī augi uzzied.
Rietumvalstīs Holandes sīpolīrisi ir ļoti iecienīti, tos izmanto apstādījumos spilgti ziedošu grupu veidošanai. Selekcionāri ir izveidojuši aptuveni 50 šķirņu bagātā krāsu gammā. Plašāk audzētās šķirnes: ‘Imperator’ (ziliem ziediem), ‘Professor Blaauw’ (piesātināti ziliem), ‘White Excelsior’ (baltiem), ‘Golden Harwest’ un ‘Yellow Queen’ (dzelteniem ziediem).
– Latvijas klimata apstākļos Holandes īrisi nav viegli audzējami, jo jāpiemērojas mūsu ziemām, – atzīst Nacionālā Botāniskā dārza Lakstaugu floras nodaļas vadītājs Arnis Seisums. – Nacionālajā Botāniskajā dārzā sīpolīrisu šķirņu kolekciju daudzus gadus uzturēja, ievērojot īpašu agrotehniku.
Pie mums Holandes īrisi dārzā zied jūnija beigās vai jūlija sākumā un diezgan ilgi, gandrīz nedēļu. Labāk aug saulainās, siltās, aizsargātās vietās un labi drenētās, barības vielām bagātās smilšmāla augsnēs. Ziedēšanas laikā augsnei jābūt ļoti mitrai, turpretī pēc lapu nodzeltēšanas – sausai un siltai, lai sīpoli pilnīgi nobriestu un labi saglabātos augsnē līdz nākamajam veģetācijas periodam. Tā kā mūsu nokrišņiem bagātajās vasarās ir grūti uzturēt zemi sausu, sīpoli jānorok lapu dzeltēšanas beigās un līdz izstādīšanai laukā jāuzglabā telpā sausumā, +18…+20 °C temperatūrā. Stāda ļoti vēlu rudenī – oktobra beigās vai novembra sākumā (līdz novembra vidum), citādi īrisiem jau janvārī izaugs lapas (tām jāattīstās pavasarī). Sīpolus atkarībā no to lieluma stāda 8 – 12 cm dziļi, aptuveni 10 cm attālumā. Lai pasargātu no kailsala, ziemā stādījumus nosedz ar biezu sausas kūdras, lapu vai zāģskaidu kārtu. Agri pavasarī segumu noņem. Pavasarī vēlams augiem papildmēslojumā dot slāpekli.
Mūsu klimata apstākļiem piemērotāki ir angļu īrisi arī pieder pie ksifiju sekcijas. Dabiskos apstākļos aug Pireneju pussalā mitrās kalnu pļavās, tāpēc nav tik jutīgi pret augsnes mitrumu augu miera periodā. Augi var sasniegt 60 cm augstumu, tiem ir rievainas, zilgani zaļas lapas un lieli ziedi 12 – 14 cm diametrā. Tie ir tumši violeti zili, ar dzeltenu plankumu un dzeltenu svītru uz ārējām apziedņa lapām.
Lapas augiem attīstās pavasarī, zied jūnija beigās, jūlijā. Ja augšanas apstākļi piemēroti, var pārstādīt pēc četriem pieciem gadiem. Stādījumiem dod pilnmēslojumu, vislabāk laistīt ar vājas koncenterācijas šķīdumiem. Angļu īrisiem nav nepieciešams ziemas piesegums, tie ir izturīgi.
Angļu īrisu selekcijā nav īpaši strādāts, tāpēc ziedu krāsu ir maz. Izaudzētās šķirnes: ‘Mont Blanc’ (baltiem ziediem), ‘Blue Giant’ (ziedi tumši zili ar baltu plankumu) un citas.
