Solvita Rudoviča: “Nevis sprīdīši pasaulē, bet lepni par mājām: Latvija ir vieta, kur novecot skaisti un cieņpilni!”
0
Ko Tev nozīmē Latvija? Solvita Rudoviča, Mežciema aprūpes centra vadītāja
Ņemot vērā manu profesionālo pieredzi un manu izglītību, man Latvija ir atbildība, pret šo zemi un arī pret tiem cilvēkiem, kas dzīvo Latvijā, un īpaši tiem, kuri vairs nespēj paši par sevi parūpēties. Par cilvēkiem, kas ir gados vecāki. Par cilvēkiem, kuriem ir šāda vai tāda veida slimības vai arī – kādi kognitīvi traucējumi. Un ne par velti saka – par valsti spriež pēc tā, kā mēs protam vai kā mēs spējam rūpēties par veciem cilvēkiem un kā mēs rūpējamies par bērniem.
Mans darba mūžs ir pagājis strādājot vai nu veselības aprūpes sistēmā, vai arī sociālajā sistēmā, jo mūsu izglītības ir ļoti, ļoti cieši saistītas. Var teikt, ka mēs – sociālā sfēra un veselības aprūpe ejam roku rokā.
Mēs visi to zinām – mēs novecosim. Novecojam pilnīgi visi. Noveco gan Latvijā, gan Eiropā, gan arī pasaulē. Un tāpēc tā arvien vairāk un vairāk ir tāda karsta tēma par to, kas notiks tad, kad mēs paši būsim veci un tad, kad mums varbūt būs nepieciešama kāda palīdzība vai kāds atbalsts. Un kas to darīs? Šobrīd saskaramies ar to, ka mums ir diezgan grūti aizpildīt vakances, mums ir grūti darba tirgū konkurēt. Sociālās aprūpes jomā ir grūti konkurēt ar veselības aprūpes iestādēm, lai nokomplektētu darbiniekus. Mums trūkst gan māsas, gan aprūpētāju. Un man jāsaka, ka nepietiek tikai ar to fizisko cilvēku, kas ir pieejams. Mums vajag, lai tie profesionāļi būtu kvalificēti, lai viņi būtu izglītoti. Aprūpe ir sarežģīta lieta. Tā nav vienkārša lieta, un mums ir jāzina, kāpēc mēs darām, ko mēs darām. Piemēram – kaut vai klienta dzirdināšana, cik tas ir ļoti, ļoti svarīgi gan no medicīniskā viedokļa, gan no sociālā viedokļa. Un ja mums atnāk cilvēks no malas vai cilvēks no ielas, kurš neko nesaprot no tā visa, nu diemžēl – kāda tad ir tā aprūpes kvalitāte? Un tāpēc mums tiešām – mums ir ļoti, ļoti jādomā par to, kas to darīs pēc gadiem 10, 20, 30 un vēl vairāk. Ja jau tagad mēs saskaramies ar šo problēmu, kā mūsu jomas darbinieku trūkumu.
Nu un vēl man jāsaka, ka pēdējā laikā ļoti aktuāla tēma ir cilvēku ar demenci aprūpe. Medicīna ir gājusi uz priekšu, un mēs dzīvojam ilgāk. Dzīvildze ir palielinājusies, bet diemžēl, arī tad, kad mēs vairāk varam veikt diagnostiku, tad mēs redzam, cik ļoti daudz mums ir cilvēki ar demenci, ar Alcheimera slimību, un līdz ar to, mums ir jādomā, jo te aprūpe ir ļoti, ļoti specifiska. Te ir jāsaprot, kas ar to cilvēku notiek, kāpēc tā notiek un kā mēs viņam varam palīdzēt. Un tāpēc arī mēs mūsu aprūpes centrā esam izveidojuši speciālas nodaļas, kas ir īpašās uzraudzības nodaļas, kur ir ļoti, ļoti daudz domāts par vidi priekš cilvēkiem ar kognitīviem traucējumiem, lai viņi būtu droši, lai tā vide būtu tāda, kurā cilvēks jūtas droši, kurā viņš var arī adaptēties. Ja cilvēks staigā, klīst un nevar atrast savu istabiņu vai nevar atrast savu gultiņu, viņš apjūk. Un ir arī tādi gadījumi, ka cilvēkam ir zudusi valoda, ka viņš nevar pateikt, ko viņš grib. Viņš jau neko iemācīties nevar. Tā kā mums ir jāstrādā ļoti daudz ar viņa spējām, prasmēm, ko viņš var. Un mums ir jādara viss, lai mēs pēc iespējas ilgāk saglabātu šīs viņa spējas un prasmes, jo, ja viņš tās zaudēs, tātad tas nozīmē to, ka daudz lielāks atbalsts būs nepieciešams no līdzcilvēkiem, no tiem cilvēkiem, kuri viņu aprūpē. Manuprāt, novecošana ir lieta, kas ir ļoti, ļoti aktuāla. Mums par to ir jādomā.
Un vēl ko es varu teikt, ka jā, mēs varbūt varam kā sprīdīši iet pasaulē un meklēt kaut ko labāku, kaut ko skaistāku, bet mēs bieži vien nenovērtējam to, kas mums ir, un to, ar ko mēs varam lepoties. Un mēs par maz lepojamies ar saviem sasniegumiem un ar to, ko mēs varam un ko mēs arī nodrošinām. Un ar to es esmu saskārusies. Piemēram, tad, kad pie mums atbrauc kādu projektu ietvaros eksperti no Eiropas un apskatās tos apstākļus, to vidi, kādu mēs veidojam priekš senioriem, lai viņiem nodrošinātu kvalitatīvu aprūpi, lai nodrošinātu tiešām to dzīves kvalitāti, lai tā dzīves kvalitāte saglabātos, bet lai nepazeminātos, tad viņi saka: “Bet kur jūs esat? Kāpēc jūs nenākat pastāstīt par to, ko jūs esat padarījuši?” Un par krietni mazākiem finanšu līdzekļiem, nekā tas ir kaut kur citviet Eiropā. Tā kā mums varbūt ir arī jāmācās lepoties ar saviem sasniegumiem, jāmācās lepoties ar to, ko mēs esam izdarījuši.
Un vēl kas arī, manuprāt, kad mums vajadzētu to sirdi krūtīs, mums vajag to sirsnību. Mums vajag to cieņu. Tas cilvēks ir vērtība. Un ja mēs to nespējam saskatīt, un ja mēs nespējam dot to sirds siltumu un ar cieņu izturēties pret veco cilvēku, nu diemžēl – arī kvalitāte aprūpei nebūs. Un pie tā ir jāstrādā un ar to ir jāstrādā un jādomā, kā mēs varam viens otru motivēt, kā mēs varam viens otru atbalstīt, kā mēs varam iedrošināt, varbūt – veikt kaut kādas labas lietas. Tāpēc būsim cilvēcīgi. Esmu Latvijas Universitātē arī mācībspēks. Esam izstrādājuši metodiku, kā strādāt ar senioriem. Līdz ar to, šīs te metodikas ietvaros mēs mācām sociālos darbiniekus un sociālā darba speciālistus visā Latvijā. Universitātē ir sociālā darba programma, kurā dalos ar savām zināšanām attiecībā uz senioriem un viņu aprūpi. Un, savukārt, Latvijas Universitātes Pirmajā medicīnas koledžā esmu arī lektore un prakses vadītāja, un arī Stradiņa koledžā prakses vadītāja topošajiem aprūpētājiem, topošajām māsām.
Mēs esam atvērti studentiem. Kāpēc? Tāpēc ka bieži vien ir tā, ka tad, kad viņi redz to vidi, un tad, kad viņi saskaras un redz tos seniorus, tad viņi saprot, ka nemaz tik traki nav, ka šo darbu var darīt, bet ka vienkārši, nu, ka tā darba vide ir jāveido, lai tā būtu tāda, kas piesaista speciālistus.
Ja kādreiz viņi bija studenti, tagad viņi ir mūsu darbinieki, par ko mēs ļoti, ļoti priecājamies un lepojamies. Un vēl – ja tādā veidā nodod savas zināšanas, kā es nododu saviem studentiem, piemēram, tiem pašiem aprūpētājiem, saku, ka tas, ko es no jums vēlos, ja jūs arī būtu mani darbinieki, nav tikai tas, ko es jums mācu un stāstu. Tā ir kolosāla iespēja saņemt atgriezenisko saiti.
Jebkuram studentam patīk praktiskās lietas. Tie ir praktiskie piemēri, nevis tikai caur teorētisko prizmu, bet iziet tam cauri ar praktisko prizmu. Un tas arī ir tas, ko tad, kad mēs esam kā bāzes vieta, kā prakses vieta, ko tie studenti arī var uz vietas tad redzēt, sajust un arī ar ko var iepazīties.
Vispirms es gribētu, lai mēs saprastu, ka mēs visi novecojam un ka mēs gribam novecot aktīvi un skaisti, un tāpēc paši esam aktīvi gan fiziski, gan arī, tātad garīgi domājam un cenšamies sevi piepildīt ar tām lietām, kas mūs gan garīgi, gan fiziski piepilda. Vienam varbūt tas ir sports, otram – pastaigas gar jūru. Citam varbūt tie ir dievkalpojumi vai koncerti, izbraukumi, ekskursijas pie dabas. Tā kā mēģināsim piepildīt sevi ar to pozitīvo un novērtēsim to, kas mums ir. Neskriesim meklēt laimi kā sprīdīši pasaulē. Jo Latvija ir iespēju zeme un mums ir, kur sevi parādīt un sevi pierādīt. Daudz laimes Latvijai šajos skaistajos svētkos un dzimšanas dienā.
