Stindzinošā miglā! Sanita Grīna recenzē Šarūna Barta spēlfilmu “Mijkrēslī” 0

Sanita Grīna, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
FOTO. Daži no viņiem pat neprecēti! Šī gada 10 iekārojamākie Latvijas vīrieši MI skatījumā
Kokteilis
Emocijzīmes, kas bieži tiek pārprastas: tās nozīmē kaut ko pavisam citu, nekā domājat 31
Krievijas Federācijā beidzas padomju tehnikas krājumi. Putinam ir kāds neticams plāns 93
Lasīt citas ziņas

Ikgadējais Rīgas Starptautiskais kino festivāls šogad piedāvā apmeklētāja lomā nonākt arī pavisam ērtā veidā, nemaz neizejot no mājas, bet skatoties filmas tiešsaistē.

Tomēr, ja apsverat kādu filmu noskatīties kinoteātrī, lietuviešu lēnā kino meistara Šarūna Barta pēckara drāma “Mijkrēslī” ir izcila kandidāte, jo tās gleznaino vizualitāti pilnībā izbaudīt iespējams tikai uz lielā ekrāna.

CITI ŠOBRĪD LASA

Festivāla programma “Home Made” piedāvā noskatīties jaunākās pašmājās tapušās filmas, un šoreiz pašmājas izrādījies paplašināts jēdziens – programmā iekļautas četras filmas, kurās Latvija piedalījusies kā kopražojuma producente vai kas tapušas ar Latvijas kino profesionāļu dalību (viens no ungāru filmas “Ēdene” scenāristiem ir mūsu Ivo Briedis).

“Mijkrēslī” Latvijas kopproducenti ir studija “Mistrus Media” (producenti Gints Grūbe un Inese Boka-Grūbe), un tās tapšanu atbalstījis arī Latvijas Nacionālais kino centrs. Filmas pirmizrādi Latvijā piedzīvosim tieši Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā, bet jau vasaras sākumā tā tika iekļauta Kannu kinofestivāla oficiālajā izlasē starp 56 filmām (no vairāk nekā 2000 pieteiktajām), kas šogad tika izplatītas ar Kannu kinofestivāla kvalitātes zīmolu.

Tas ir viens no nozīmīgākajiem sasniegumiem Latvijas un Lietuvas kino profesionāļu sadarbībā un augsta atzinība arī kino māksliniekiem Jurģim Krāsonam, Jānim Kalniņam un Aivaram Žukovskim, kas piedalījušies filmas veidošanā.

Posttraumatisks stingums

Reizēm gribas domāt – cik daudz dažādu filmu vēl iespējams uzņemt par traģēdiju, ko Baltijas tautām nesa Otrais pasaules karš? Filma “Mijkrēslī” plūst lēni un smagi iesūcas apziņā kā novembra migla. Filmas darbība notiek 1948. gadā padomju okupētās Lietuvas nekurienē, nomaļā saimniecībā, kuras saimnieks Pļauga (Arvīds Dapšis) reiz bijis kučieris pie muižnieka un ticis pie turības, apprecot viņa meitu.

Filmas pasaulē skatāmies viņa pieņemtā dēla, 19 gadus vecā Untes (Mariuss Povils Elijs Martinenko), klusajām, vērīgajām, izteiksmīgajām acīm. Klusināta ir arī filmas traģēdija. Karš ir beidzies, pasaule – mainījusies uz visiem laikiem, bet pagaidām, vēl tramīgi sastingusi, nogaida, kas notiks, nojaušot, ka nekas labs.

Nav vēl zināms, kāda rīcība būtu pareizākā, kāda – drosmīgākā, ar ko vērts riskēt un ar ko ne, kas ļaus pasargāt dzīvību un kas ne; var tikai meklēt, kam pieķerties šajā pasaulē, kas irst starp pirkstiem, – mānīgam solījumam par zemes piešķiršanu, naivai ticībai, ka Čērčils glābs Lietuvu, vai grēcīgai mīlestībai.

Reklāma
Reklāma

Posttraumatisks stingums caurstrāvo filmu: tas ir skatienā, ko pret Unti vienā no pirmajām ainām, kaila sēžot uz krēsla, paceļ nogalinātā mežabrāļa sieva, neraudot, vien lakoniski nosakot: “Neskaties, murgi rādīsies.”

Tas ir Pļaugas sievā, kas, nespējot samierināties ar pārmaiņām, tās ignorē, dzīvojot pagātnē un salti pieprasot saukt sevi par madāmu.

Galu galā, šis stingums ir arī mežabrāļos, kas Barta filmā nav nekādi varonīgi cīnītāji par brīvību līdz pēdējai asinslāsei, bet gan bariņš nošņurkušu un aizdomu māktu ļaužu, kas vada laiku, stutējot kokus mežā un gaidot. Palīdzību? Risinājumu? Kārtējo nodevību no savējo puses? Kaut ko, jebko. Vai šausmīgas beigas nav labākas nekā nebeidzamas šausmas?

Sapņaini, taču ne rožaini

Režisors Barts paudis, ka tieši neizskaistinātais mežabrāļu attēlojums ir bijis par iemeslu kritikai, ko filma saņēmusi Lietuvā, tomēr viņš nav bijis ar mieru pārrakstīt vēsturi rožainas nostalģijas vārdā.

Neskatoties uz reālismu mežabrāļu atveidojumā, atsevišķos mirkļos “Mijkrēslī” šķiet ieslīgstam didaktikā, piemēram, ilustratīvā atrādīšanā, “ko tad tie mežabrāļi mežā darīja” (atbilde: vārīja putru, greba karotes, klausījās radio), vai arī Untes sarunā ar audžutēvu, kurā viņš atstāsta savu attiecību vēsturi ar “madāmu”.

Taču šī ir filma, kurā stāstam ir maza nozīme, tieši pretēji – sižets ir vienkāršs, praktisks balsts, kas ļauj fokusēties uz to, kas patiesi interesējis filmas autorus: jau iepriekš aprakstītais pēckara emocionālais stāvoklis šajā pasaules daļā, kur kara beigas atšķirībā no Rietumu pasaules nenesa atvieglojumu, bet gan vēl lielāku slogu, un tā iespaids uz cilvēku attiecībām.

Filmas stiprās puses ir Untes lomas tēlotāja Martinenko tīrais, spožais talants – izvēle ielūkoties uzšķērstajā pēckara pasaulē ar jauna cilvēka acīm ir ne vairāk, ne mazāk kā ģeniāla – un izteiksmīgais, gleznieciskais operatora darbs no smalki tonālām ainavām līdz rembrantiski izgaismotiem interjeriem (operators Eitvīds Doškus, ar kuru Barts sadarbojies jau savās iepriekšējās filmās “Saltums” un “Miers mums mūsu sapņos”), kas liek brīnīties, kā pasaule arvien spēj būt tik sapņaina un tik nežēlīga vienlaikus.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.