Stradiņu A2 korpuss – esam pabeiguši gandrīz visu, bet valsts divus gadus stāv uz pauzes 0
Divi gadi. Tieši tik ilgi Stradiņu slimnīcas A2 korpusa būvniecības stāsts stāv uz pauzes, kamēr sabiedrībai tiek pasniegts par “procesiem”, “izvērtējumiem” un “jauniem iepirkumiem”. Tikmēr apakšuzņēmēji – tie, kas reāli veica darbus un ir uzņēmušies darbu risku – joprojām gaida samaksu. Ģenerāluzņēmējam pēc līguma laušanas vienkārši nav finansiālas iespējas norēķināties, bet valsts kapitālsabiedrībai, kas pārvalda šo objektu un risina sekas, bieži vien pietrūkst nevis instrumentu, bet gribas rast risinājumu.
Un jā – runa nav tikai par emocijām. Runa ir par konkrētu naudu, konkrētiem aktiem un konkrētām konstrukcijām, kas stāv objektā. Un šoreiz nav stāsts, kad ģenerāluzņēmējs būtu saņēmis samaksu, bet nenorēķinās ar apakšuzņēmējiem.
Mans uzņēmums SIA “Steel Constructor MM” ir 100% Latvijas kapitāla metāla būvkonstrukciju piegādātājs un montētājs, kas strādā arī eksportā. Mēs neesam “viens gadījums” kaut kur perifērijā – mēs esam metāla konstrukciju piegādātāji un montētājs, kuri uzņemas atbildību par to, lai objekti reāli tiktu uzbūvēti. Un tieši tāpēc man šis stāsts šķiet tik absurds: no mūsu puses darbi A2 korpusā faktiski bija finiša taisnē.
Aptuveni 95% apjomā. Metāls stāv gandrīz pilnā apjomā – to var redzēt, aptaustīt, fiksēt. Pabeigšanai – ja neparādās pēkšņi “jaunas ģeniālas idejas” – ir vajadzīgas dažas nedēļas. Bet divus gadus sistēma izskatās spējīga tikai uz vienu: izvairīties no atbildības un audzēt izmaksas.
2020. gada līgums “zemākās cenas” ēnā un pēc tam – realitātes trieciens
Mēs līgumu noslēdzām 2020. gada beigās. Līguma priekšmets bija Stradiņu otrā korpusa metāla konstrukciju piegāde un montāža, kas tika paredzēts pabeigt līdz 2021. gada rudenim. Taču tad nāca Covid, piegāžu ķēžu sabrukumi un vēlāk arī karš Ukrainā. Metāla cena mūsu nozarē Covid laikā pieauga apmēram par 100% salīdzinājumā ar 2020. gadu. Un tas bija tikai sākums.
Darbu veikšana objektā strauji bremzējās, tika ierobežota, pat daudzreiz apturēta. Ne tikai objektā, bet arī rūpnīcās. Mūsu gadījumā – reāla apstāšanās uz apmēram trim mēnešiem. Ja saslima viens darbinieks, pārējie bija kontaktpersonas, rūpnīca apstājas, piegādes nenotiek. Valsts kompensēja daļu algu programmu ietvaros – paldies, bet tas neatrisināja galveno: neviens nekompensēja sadārdzinājumus, termiņu pagarinājumus un reālos zaudējumus. Un šeit ir jābūt godīgiem: mēs nerunājam par 10% vai 20% korekcijām. Mēs runājam par lēcieniem, kas reāli sagrauj visu finanšu loģiku.
Vēlāk situācija kļuva vēl sarežģītāka: materiāli, kas bija pasūtīti, vienkārši vairs nebija pieejami, vai arī bija pieejami par cenu, kas ir pat vairākas reizes augstāka. Dārgākajā brīdī metāla iepirkuma cenas mums objektā pieauga līdz pat līmenim, ko grūti izskaidrot cilvēkam “ārpus nozares”. Ja sākotnēji konkrētai sadaļai bija plānots ap 600 tūkstošiem, tad realitātē iepirkumi aizgāja līdz apmēram diviem miljoniem. Un tas ir tikai viens piegādātājs, viena sadaļa. Tāpēc, kad publiskajā telpā kāds, kas ir saistīts ar šo nozari, vai valdības līmenī tēlo izbrīnu par kopējo sadārdzinājumu, man gribas jautāt: vai jūs tiešām dzīvojat tajā pašā ekonomiskajā realitātē?
Ko nozīmē “pabeigts”, ja nav dokumentu un nav norēķinu?
No malas bieži izklausās vienkārši: “lai pabeidz”. Bet būvniecībā “pabeigt” nozīmē arī dokumentus. Izpilddokumentāciju, nozīmīgo konstrukciju pieņemšanas aktus, pārbaudes, NDT (nesagraujošās testēšanas) un visu pārējo, kas ļauj objektu nodot droši un legāli. Ja šie procesi netiek noslēgti ar tiem, kas darbu faktiski ir veikuši, tad rodas jautājums: kas parakstīs? Kurš uzņemsies atbildību? Kurš apliecinās, kas ir metinājis, montējis un pārbaudījis? Kas tagad būs ar garantijas termiņiem?
Tieši tāpēc es publiski esmu teicis: ja visam šim stāstam būtu “normālas” vai saprātīgas cerības, mēs, iespējams, šeit nemaz nerunātu. Jo sāpīgākais mūsu situācijā nav tas, ka mēs “negribam strādāt”. Mēs esam pabeiguši. Sāpīgākais ir garantijas ieturējumi – konkrēti mūsu gadījumā tie ir ap 140 tūkstošiem eiro. Un papildus – objektā stāv ievestas, vēl nesamontētas metāla konstrukcijas ap 40 tūkstošiem eiro vērtībā. Tās nav materiāls, ko var aizvest uz nākamo objektu. Katrs projekts ir specifisks. Ārā izņemt nav jēgas – citur tas vairs nederēs, bet pārtaisīt ir dārgāk nekā izgatavot no jauna.
Un te ir vēl viena lieta, ko sabiedrībai bieži nepasaka: mēs ar saviem piegādātājiem esam norēķinājušies. Darbiniekiem algas ir izmaksātas. Nodokļi ir nomaksāti. Tātad mūsu zaudējumi nav tikai “nesaņemtie ienākumi” – tie ir reāli izdevumi, kas jau ir segti, kamēr valsts sistēma šķietami var atļauties dzīvot tālāk, it kā laiks un nauda būtu bezgalīgi.
Tiesāšanās nav risinājums – tā ir dārgākā izvairīšanās no risinājuma
Bieži dzirdu argumentu: “Lai tiesājas.” Bet tiesvedība nav “ātrs taisnīgums”. Tā ir ilga, dārga un bieži vien absurda procedūra, kurā visvairāk cieš tie, kuriem nav milzīgu juridisko budžetu. Valsts var iepirkt juristus par desmitiem vai simtiem tūkstošu. Uzņēmums tajā pašā laikā cīnās par izdzīvošanu un paralēli vēl mēģina turpināt strādāt. Un šajā situācija ar ko tiesāties – ģenerāluzņēmēju, PSKUS…?
Manā ieskatā normāls process būtu daudz saprotamāks: ja pasūtītājs plāno lauzt līgumu ar ģenerāluzņēmēju, tad pirms tam ir jānotiek sarunai ar lielākajiem un aktīvākajiem darbu veicējiem objektā. Jāsaprot, kas objektā reāli ir izdarīts, kas ir problemātisks, ko var pabeigt ātri, ko vajag pārbaudīt un kāds ir labākais ceļš uz pabeigšanu. Tas būtu adekvāti citur Eiropā. Pie mums bieži notiek pretējais – lēmums vispirms, izvērtējums pēc tam. Un tad divus gadus “meklējam risinājumu”.
“Jaunais iepirkums” un lielais jautājums: kāpēc neviens nerunā ar tiem, kas darbu ir izdarījuši?
Par jaunajiem iepirkumiem esmu pasekojis līdzi, cik publiski ir iespējams saprast, tur ir redzama problēma: pēc būtības jaunais būvnieks tiek nostādīts situācijā, kur viņš uzņemas atbildību par to, kas jau ir izbūvēts un kas nav. Bet Latvija nav liela. Ikviens, kurš tiešām grib pabeigt objektu, zina, ka ir kritiskās sadaļas – dzelzsbetons, metāls, atbildīgās konstrukcijas. Loģiski būtu sākt ar sarunu ar apakšuzņēmējiem: cik ir izdarīts, kas pietrūkst, kas jānoformē dokumentos, kas jātestē, ko var pieņemt. Tas ir lētāk, drošāk un ātrāk.
Un tomēr – neviens nejautā. Neviens neuzrunā. Neviens neizveido skaidru redzējumu: kas objektā ir nododams, kas ir jālabo, kas ir jādemontē, kas ir jāuzlabo. Tad rodas nākamais absurds: mēs publiski dzirdam, ka kaut kas varētu pat tikt nojaukts un būvēts no jauna. Bet demontāža nemaksā lētāk kā montāža. Un nojaukt jau paveikto ir kā izmest naudu – burtiski.
Ko es gribētu redzēt valsts vadītāju rīcībā: “saprast ka valsts budžets nepieder viņiem un nav bezizmēra” – principi šoreiz jānoliek malā
Šī situācija ir problemātiska neatkarīgi no tā, kuru šodien nosauc par vainīgu. Covid 19, Ukrainas kara apstākļos un cenu lēcienos nav “ideālu” scenāriju, pieņemtu lēmumu, vai pieļautām kļūdām. Bet ir saprātīgi risināt. Ir vienošanās par to, kā neradīt vēl papildu zaudējumus. Ir izšķiršanās pabeigt to, kas ir gandrīz pabeigts, nevis uzsākt jaunu konfliktu spirāli.
Es šeit nerakstu, lai kādu “publiski sodītu”, bet varbūt beidzot ir iespēja kādreiz radīt precedentu ar adekvātu risinājumu. Jāsaprot, ka Stradiņu A2 korpuss nav tikai betons un metāls. Šeit ir ļoti daudz darbu veicēju, kas nav saņēmuši apmaksu par saviem darbiem. Tas ir par to, kā valsts līmenī mēs rīkojamies ar naudu, ar savu atbildību un ar cilvēkiem, kuri reāli ar saviem darbiem veic Latvijas ekonomiku un attīstību.
Ja mēs gribam rezultātu, nevis bezgalīgu procesu, ir jāizdara pēc iespējas vienkāršais: jāapsēžas pie viena galda, jāsakārto dokumenti un jāizbeidz šī dārgā izvairīšanās no risinājuma. Citādi skatoties, kas notiek pasaulē, vairs jau ne tikai saistībā ar Krieviju, varam nonākt pie situācijas, ka vēl pēc diviem gadiem atkal rakstīsim par to pašu – tikai ar lielākiem neplānotiem cenu pieaugumiem u.t.t.
