“Pamostoties dzirdēju, ka vienam sāpot kakls, jo “hu*ņu” dakteri kaklā iebāzuši,” Viegliņš Stradiņa slimnīcā sastapies ar daļu no patiesā sabiedrības spoguļa 0
Bijušais Valles pamatskolas direktors Jānis Viegliņš savā Facebook profilā dalījies pārdomās pēc divu dienu uzturēšanās Stradiņa slimnīcā. Viņš stāsta par saviem palāta biedriem, ar kuriem nācies pavadīt kopīgu laiku. Lūk, Viegliņa pārdomas:
“Domāju šo rakstīt vai nē. Bet, lai iet. Vismaz diskusijām vai kādai samazgai pret mani noderēs. Tātad 2 dienas biju Stradiņu slimnīcā. Slimnīca fantastiska, bet šis ir stāsts par pacientiem, jeb cilvēkiem Latvijā.
1.dienā man ļoti veicās, jo mani palātas biedri bija letiņi. Forši, dzīves priecīgi, pieklājīgi, izpalīdzīgi puiši. Gods un cieņa. Dažus uzaicināju FB draugos, puiši paldies. Laiks gāja ātri un jautri, bet Jums bija jādodas mājās un atbraucot no operācijas zāles mani sagaidīja 3 krieviņi.
Man ir daudz draugi krievu tautības cilvēki un es uzskatu, ka labi runāju krieviski. Ne tautība, ne valoda nav vainīga pie kremļa vājprātīgā pundura tirāna. Mums apkārt dzīvo daudz foršu, jauku, inteliģentu krievu cilvēku. Bet šis ir stāsts par mani palātā.
Pamostoties dzirdēju, ka vienam sāpot kakls, jo “hui*u” dakteri kaklā iebāzuši, otrs nevar sagaidīt dakterus un apgalvo, ka tie “sje**ļi”. Trešais saka, ka derētu tagad “votka un viskarj”, jo “zajeba** ļežaķ”.
Kuram aparāti piestiprināti sūdzās, ka “nah*j eti aparati, mozna pizda*utsa”.
Pirmajam gan aizrādu, ka diezvai “hu*ņa” bija kaklā, jo daktere teica, ka kakls varot sāpēt dēļ zondes, kura kaklā tiek ievadīta.
Tā gāja laiks, klausījos čaļu dzīves vērtības. Šodien no rīta sākās tēma politika. Laikam nevajadzēja. Teicu, ka priecājos par Stradiņu slimnīcas progresu it visā. Tas bija čaļiem šoks, jo Latvijā tak viss esot slikti. Ražošanas nav, RAF mikroautobusus vairs neražo, cilvēki no valsts mūk, Amerika mūs izrīko, Eiropa dzen mūs nabadzībā, diemžēl naidojamies ar Krieviju, kura nav ne pie kā vainīga. Aizgāja runas līdz Ukrainai un es centos pierādīt, ka Ukraina ir cietējs- Krievija agresors (kurš pirmais šauj- tas slepkava), bet viņi bija citas info telpas vergi. Viņi uzskata, ka Ukrainai palīdzēt nevajag, hoholi paši vainīgi, krievu armijā hoholus vienmēr izsmēja, Balkrievijā viss ir skaisti un labāk kā pie mums. Kadirovs malacis, aizstāv savējos. Tas bija sprādziens smadzenēm.
Es iebildu un teicu, ka ja viss tik slikti šeit, lai brauc prom. Nevajag šajā sliktajā valstī maksāt 10 eiro par slimnīcu un ārstēšanu. Nevajag piedzīvot to stresu šeit. Visi mazliet apvainojās. Pēc kādas pauzes, šķīrāmies jau ar smaidu, bet tad padomāju.
Viņiem visiem ir pase un mazliet naids vai dusmas, aizvainojums vai prāta iztrūkums. Viņi daudzi klausās “kremļa radio” un dzīvo līdzi tai kremļa orka dzīvei.
Langa skandina, ka jāslēdz krievu valodā radio un TV ziņas, bet viņa ļoti kļūdās. Tieši otrādi, ir jāpalielina finansējums, lai stāstītu vēsturi, procesus un ekonomiku. Ir jāpalielina to cilvēku patriotisms un piederība Latvijai. Gan Saskaņa, Rosļikovs, Nacionālā apvienība ir šo sabiedrību šķēluši- vēlēšanās skandinot “krievi nāk” vai “nas bolse”. Ir svarīgi viņus audzināt latviskā mīlestībā un aizklauvēties līdz tai kremļa mikroshēmai- to salauzt.
Arī valdības par maz skaidro mūsu valsts veiksmi, izdošanos. Nevis virsrakstos, bet izskaidrot katru mērķi, virzienu, iemeslu. Tad info telpā neparādītos brīva vieta masveida meliem un fantāzijām. Mēs neprotam gadiem komunicēt un saprast, ka latvieši tomēr šeit nav vieni, bet Latvija visiem ir viena.
Svarīgais ir latviskais, bet visiem. Šis man lika aizdomāties, var pienākt mirklis, ka kamēr katras dzīvojam savā burbulī var rasties situācija, ka mūsu ērtos burbuļus var satricināt citi savādie kremļa infotelpas ietekmētie burbuļi.
Gudrie nedrīkst klusēt un samierināties, baidīties, neiesaistīties, jo stulbajiem nav robežu un viņi kvantitatīvi vairojās un apvienojās lielākās komūnās. Prāts nedrīkst būt klusāks par dumjumu.
Slimnīcā var ļoti redzēt sabiedrības spoguli, slāņus, intelektu, dažādību un vājprātu.
Domaju, tas vien apgrūtina medicīnas personāla darbu, atrast un pieņemt bieži šo balansu starp “TikTok bībeles” gudrībām, nostaļģijām un kroplo vēsturi. Iedomām un pacientu īgnumu.
Noņemu cepuri ārstu un māsu priekšā, jo pēc 5 dienām šajā kompānijā arī man gribētos kādam atslēgt sistēmu. Atvainojos, joks.
Tāda pārdoma. Valoda nav vainīga, arī tautība nē. Bet cilvēkiem ir jāstāsta patiesība un veiksmes stāsti vairāk. Mums vairāk jābūt gaišākiem, spožākiem un jāslavē sava Latvija.
Piedodiet par rupjībām, tās pierakstīju klausoties sarunas. Protams, lamājās gan latvieši, gan citas tautības. Tomēr šajās lamās bija izteiktas dusmas un tāda mūžīgā neapmierinātība ar visu.”
