Kārlis Streips
Kārlis Streips
Foto: Ieva Lūka/LETA

Streips: Ukraiņi cīnīsies, rietumi palīdzēs. Tad jautājums, cik gatavas krievu mammas būs lolotos dēlus sagaidīt zārkos 129

Ir skaidrs, ka Ukrainu ar pliku roku Krievijai nepaņemt. Ukraiņi cīnīsies, rietumi palīdzēs. Un tādā gadījumā jautājums būs, cik lielā mērā krievu mammas būs gatavas ieraudzīt zārku rindas, kurās atgriežas viņu lolotie dēli un citi radinieki.

Krievijas politiķi vēršas pret Putinu: “Ja nepārtrauks militāro operāciju, bāreņu būs vēl vairāk”
Vai Latvijai šobrīd pastāv kādi militāri draudi no Krievijas? Vērtē Rajevs!
Mūžībā devies bijušais LNT žurnālists Ivo Goldmanis
Lasīt citas ziņas

1920. g. 11. augusts. Rīgā parakstīts miera līgums starp Latvijas Republiku un Padomju Krieviju, kurā cita starpā pēdējā sola atteikties no pretenzijām uz mūsu valsts teritoriju uz mūžīgiem laikiem.

1994. g. 5. decembris. Budapeštā parakstīts memorands starp Krieviju, ASV, Lielbritāniju, Baltkrieviju, Kazahstānu un Ukrainu. Memorandā pausta apņemšanās nekad neuzbrukt nevienai no parakstītājām valstīm, nekad ar to nedraudēt. Mūždien atzīt valstu neatkarību un suverenitāti to esošajās robežās.

CITI ŠOBRĪD LASA

Abos gadījumos Krievijai līgums un memorands bija kaut kas, ko parakstīt, bet, vajadzības gadījumā, vienkārši ignorēt.

Miera līgumu pēc 1. Pasaules kara no Padomju Krievijas puses parakstīja boļševiku delegācijas vadītājs un diplomāts Ādolfs Joffe.

Memorandu pēc PSRS sabrukuma no Krievijas Federācijas puses parakstīja valsts prezidents Boriss Jeļcins.

Kā zināms, “mūžīgie laiki” Staļina PSRS izpildījumā ilga mazliet mazāk par 20 gadiem.Starpkaru laikā Latvija dikti centās izveidot kaut kādu sadarbību ar citām valstīm, bet Lietuvu neizdevās, jo Lietuvai bija ļoti smagas attiecības ar Poliju.

Galu galā pagājušā gadsimta 30. gados Maskavai nebija nekādu problēmu, Baltijas valstīm uzspiest protektorāta statusu, kura ietvaros mūsu valstī izvietots ievērojams skaits militāru un jūras spēku bāzu bez nepieciešamības pēc pilnas invāzijas.

Tā atnāca 1940. g. 17. jūnijā, un šoreiz uzbrucējs mūsu valstī palika daudz ilgāk, nekā tā starpkaru laikā bija neatkarīga. PSRS okupācija beidzās tikai ar izgāzušos puču 1991. g. augustā.

Budapeštas memoranda pamatā bija fakts, ka pēc PSRS sabrukuma izrādījās, ka apmēram trešdaļa Padomju Savienības ievērojamā kodolarsenāla atradās Ukrainā. Mazākā apjomā, bet kodolieroči arī bija Baltkrievijā un Kazahstānā.

Memoranda mērķis bija nodrošināt, ka visas trīs kādreizējās PSRS republikas no kodolieročiem atteiksies pavisam, tā vietā iegūstot minētās garantijas par neatkarību, suverenitāti, robežu neaizskaramību un visu pārējo.

Ar Kazahstānu Krievijai nekad nekādu īpašu problēmu nav bijis. Tāpat kā Krievija, tā ir valsts ar “varas vertikāli” un vienu vien cilvēku sistēmas augšpusē.

Ilgus gadus pēc PSRS sabrukuma tas bija autoritārais un visnotaļ dīvainais Nursultans Nazarbajevs. Viņš no prezidentūras aizgāja 2019. g. martā pēc protestiem pret valdību, bet uzmanīgi panāca tuva sabiedrotā ievēlēšanu viņa vietā.

Pirms pāris mēnešiem Kazahstānā atkal izcēlās nemieri, šoreiz sakarā ar degvielas cenas paaugstinājumiem.

Kazahstānas valdība palūdza “miera uzturētājus” no lielās kaimiņvalsts, kurus Krievijas cars arī laipni piekrita tur nosūtīt. Protestētāji tika klapēti un dauzīti, arestēti un represēti. Drīz vien protesti bija apspiesti, un “miera uzturētāji” varēja doties mājup.

Savukārt Baltkrievijā kopš PSRS sabrukuma visu laiku pie teikšanas ir bijis viens un tas pats cilvēks. Viņš reizēm ir centies labināties ar rietumiem, taču tad ierūcas lielais brālis, un Baltkrievijas diktatoriņš ātri vien atgriežas lielā brāļa ķetnās. Viņš labi zina, bez Krievijas protektorāta, ļoti iespējams, baltkrievu tauta viņu būtu padzinusi jau sen.

Bet Ukraina. Ai, Ukraina! Reizēm Krievijai izdodas panākt sev labvēlīga cilvēka iebīdīšanu Ukrainas prezidenta krēslā. Nelaime tāda, ka galvenais no šiem cilvēkiem Viktors Janukovičs piepeši un pēdējā brīdī atteicās parakstīt asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību, tā vietā piedāvājot ciešākas attiecības ar Krieviju.

Tas bija tā dēvēta Maidana iemesls. Neapmierinātie ukraiņi izgāja ielās arvien lielākā skaitā. Janukovičs centās turēties, bet pienāca diena, kad viņam nācās mukt kā žurkai no kuģa. Kijevā ļaudis momentā devās uz viņa lepno rezidenci, kurā bija kā uz delnas redzams tas, cik padzītais prezidents bija līdz ārprātam korumpēts.

Tajā pašā dienā, kad Viktors Janukovičs aizmuka uz Krieviju un tur saņēma patvērumu, cara Vladimira režīms sāka runāt par Krimu.

Janukovičs no savas valsts aizmuka 2014. g. 21. februārī. Divas dienas vēlāk aktīvisti Krimā saorganizēja lielu protestu pret Ukrainu. 27. februārī pussalā uzradās tā dēvētie mazie zaļie vīriņi.

16. martā Krimā bija referendums ar jautājumu, vai palikt Ukrainā vai pievienoties Krievijai (patiesībā atgriezties Krievijā, jo Krimu Ukrainas PSR PSRS līderis Hruščovs lielā devīguma uzplūdā atdeva 1954. gadā).

Starptautisku novērotāju nekādu nebija, vismaz ne no rietumiem. Eiropas Parlamenta deputāte Tatjana Ždanoka tur bija un, protams, pēcāk paziņoja, ka viss bija noticis vienkārši perfekti.

Atbilstoši sen pastāvošām “tradīcijām” Krievijā tapa apgalvots, ka referendumā piedalījās 83,1% vēlētāju. No tiem 94,47% pauda vēlmi pievienoties lielajai kaimiņvalstij. Līgums par pievienošanos parakstīts 2014. g. 18. martā.

Un tā pirmoreiz kopš 2. Pasaules kara viena valsts Eiropā ar varu atņēma teritoriju citai valstij. Turklāt tā darīja valsts, kura 1994. gadā bija parakstījusi garantijas par Ukrainas suverenitāti un robežu neaizskaramību.

Lika drusku pagaidīt. Caram Vladimiram popularitāte bija sākusi sūbēt. Svešas valsts teritorijas iekarošana bija precīzi tas, kas bija vajadzīgs, lai krievu tauta teiktu “urrā.”

Pat mūsdienu disidents varonis Aleksejs Navaļnijs atbalstīja Krimas aneksiju, lai gan ne brutālo veidu, kādā Krievija to veica.

Te vēl piebildīšu, ka scenārijs Krimā bija ļoti līdzīgs scenārijam, kādu PSRS izmantoja pēc Latvijas okupācijas.

Kā minēju, okupācija bija 1940. g. 17. jūnijā. Jau 14. un 15. jūlijā bija “tautas Saeimas” vēlēšanas. Tāpat kā Krimā piedalījās gandrīz visi pēc kārtas un no tiem gandrīz visi pēc kārtas balsoja par vienīgo piedāvāto sarakstu.

Tautas Saeimas vienīgais uzdevums bija likvidēt savu valsti. Deklarācija par vēlmi iestāties Padomju Savienībā pieņemta jau 21. jūlijā. Delegācija devās uz Maskavu, kur Staļins vēlīgi pateica jā. Latvijas statuss kā PSRS republikai oficiāli sākās tūdaļ pat.

Pēc Krimas aneksijas Krievija uzsāka procesu Ukrainas dienvidaustrumos, kādu tā jau bija aprobējusi Moldovā un Gruzijā.

Mudināt vietējos iedzīvotājus pasludināt suverēnas “republikas,” tad kļūt par vienīgo valsti pasaulē, kura tās atzīst, un labi zināt, ka valsts, kurai ir apstrīdēta robeža, nav valsts, kura varēs iestāties Eiropas Savienībā un it īpaši NATO.

Krievu zaldāti Ukrainas dienvidaustrumos ir marodējuši visu laiku kopš tam. Maskava noliedz, ka viņi tur ir. Gadās kādam krist, zārks anonīms, kaps anonīms, cilvēks nekad tur nav bijis, un mammai vara pateiks, ka dēls ir pazudis bez vēsts.

Cita starpā varam atcerēties grotesko noziegumu 2014. gada vasarā, kad virs apstrīdētajām Ukrainas teritorijām no debesīm tika gāzta Malaizijas aviokompānijas lidmašīna.

298 cilvēki gāja bojā. Vairāk nekā diennakti apstrīdēto teritoriju aktīvisti nepielaida starptautiskos izmeklētājus pie vraka lokācijas. Ņirgājās par mirstīgajām atliekām un par mirušo personu mantām.

Ir skaidri zināms, ka lidmašīnas nogāšanā lietota raķete, kura īsi pirms tam ievesta no Krievijas un kuras palaišanas mehānisms īsi pēc tam aizvests atpakaļ uz Krieviju. Par to šaubu nav.

Krievija allaž ir melīgi apgalvojusi, ka tai ar notikušo nav nekāda sakara. 2020. gada jūlijā Nīderlande, no kuras nācis liels vairākums to, kuri nozieguma dēļ zaudēja dzīvi, paziņoja par Krievijas iesūdzēšanu Eiropas Cilvēka tiesību tiesā. Varbūt kaut kādu gandarījumu gūs bojā gājušo ģimenēm.

Un nu Krievija pie Ukrainas robežas ir izvietojusi milzīgu skaitu karavīru ar visu tehniku, bruņojumu un visu pārējo.

It kā kara mācības, tā vismaz ir apgalvojusi Maskava ar atbalstu no āmen kora Minskā.

Rietumu reakcija uz notikušo ir virzījusies pa diviem ceļiem. Pirmkārt diplomātija. Pagājušajā piektdienā Amerikas ārlietu ministrs Antonijs Blinkens tikās ar Krievijas ilggadīgo ārlietu ministru Sergeju Lavrovu.

Kameru priekšā Lavrovs plati smaidīja, bet Blinkena sejā bija grimase. Neko konkrētu abi ministri todien nesarunāja, bet vismaz nolēma, ka diplomāti turpinās sarunāties.

Optimisti bilda, kamēr diplomāti runā, karaspēks pie Ukrainas robežas paliks pie Ukrainas robežas un tālāk nedosies. Tāda vismaz ir cerība.

Otrs ceļš ir palīdzība Ukrainai konkrēti militārā nozīmē. Cars Vladimirs zina, ka rietumi neies karot pret viņa valsti Ukrainas dēļ. Taču tas nenozīmē, ka rietumu valstis nevar palīdzēt ukraiņiem aizstāvēt pašiem sevi.

Pēdējā gada laikā Amerika vien Ukrainai ir piegādājusi ieročus un cita veida bruņojumu 650 miljonu dolāru vērtībā.

Pirms pagājušā gada sākuma Amerikā saimniekoja prezidents, kurš militāru palīdzību centās izmantot kā šantāžu, lai Ukrainu piespiestu meklēt kaitīgu informāciju par viņa sāncensi 2020. gada ASV valsts prezidenta vēlēšanās.

Iepriekšējais prezidents par to izpelnījās pirmo no diviem impīčmentiem ASV Kongresa apakšpalātā.

Pašreizējam prezidentam tādas aiztures nav.

Arī NATO rīkojas. Aliansei ir zemes robeža ar Krieviju Norvēģijas ziemeļos, Latvijā, Igaunijā, kā arī Lietuvā un Polijā, starp kurām atrodas Krievijas kontrolētā Kaļiņingrada.

NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs pirms pāris dienām nāca ar šādu paziņojumu:

“NATO īstenos visus nepieciešamos pasākumus, lai pasargātu visus sabiedrotos, tostarp pastiprinot alianses austrumu daļu. Mēs vienmēr atbildēsim uz mūsu drošības vides pasliktināšanos.”

Jāsecina, ka lielais nezināmais pašreizējā stāstā par Ukrainu ir Krievijas cara aprēķins.

Viņš zina, ka NATO un tās dalībvalstis nekad nepiekritīs Maskavas galvenajai prasībai – rakstiska garantija, ka Ukraina nekad nekļūs par NATO dalībvalsti.

Tā kaut ko NATO nekad nevarētu solīt, jo tas būtu grotesks pārkāpums alianses sen pastāvošajā atvērto durvju principā.

Ārpus tā, manuprāt, Krievijas caram ir divi pārdomājami elementi.

Pirmkārt, rietumi ir solījuši, ja Krievija iebruks Ukrainā, sekas būs visaptverošas un līdz šim vēl nepieredzētas sankcijas. Iespējams, ka Krievija tiktu pilnībā izslēgta no starptautiskās finanšu sistēmas, kas būtu graujoši mūsu kaimiņvalsts tautsaimniecībai.

Bet ir arī otra lieta. Ir skaidrs, ka Ukrainu ar pliku roku Krievijai nepaņemt. Ukraiņi cīnīsies, rietumi palīdzēs. Un tādā gadījumā jautājums būs, cik lielā mērā krievu mammas būs gatavas ieraudzīt zārku rindas, kurās atgriežas viņu lolotie dēli un citi radinieki.

Tā vai citādi jācer, ka diplomātija iedarbosies un situācija tiks atrisināta bez kara starp Krieviju un Ukrainu. Kaimiņvalstij jau ir Krima, kaimiņvalsts turpina kontrolēt Donbasu.

Un šāds karš būtu bīstams arī Latvijai. Pirmkārt, kara gadījumā masīva bēgļu plūsma būs nenovēršama, un visticamāk viena daļa nonāks šeit.

SAISTĪTIE RAKSTI

Un, otrkārt, cars Vladimirs ir sen pierādījis, apetīte viņam aug ēdot. Vērsties pret NATO dalībvalstīm, protams, būtu pilnīgi cita lieta nekā vērsties pret alianses nesargāto Moldovu, Gruziju un Ukrainu.

Taču arī tāpēc turēsim visus īkšķus un lūgsim Dievu, ka pašreizējā situācija atrisināsies bez asins izliešanas.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
Krievijas politiķi vēršas pret Putinu: “Ja nepārtrauks militāro operāciju, bāreņu būs vēl vairāk”
Vai Latvijai šobrīd pastāv kādi militāri draudi no Krievijas? Vērtē Rajevs!
Mūžībā devies bijušais LNT žurnālists Ivo Goldmanis
VIDEO. Āgenskalnā pie atkritumu konteineriem klaiņo milzīga izmēra grauzējs
“Atgādina padomju sistēmu – bagātiem noņemsim, nabagiem iedosim un beigās visi vienādi nabagi,” Kreituse par pabalstiem
Lasīt citas ziņas
Krievijas politiķi vēršas pret Putinu: “Ja nepārtrauks militāro operāciju, bāreņu būs vēl vairāk”
“Nevis pirkt griķus par pieciem eiro, bet putraimus par 69 centiem?” Pārtikas cenas šogad turpinās augt
Ivars Auziņš par Kariņu: Viņš mēģina būt viens no mums
Burovs: Tā mēs sagaidām apkures sezonu – liekam ģimenēm piemaksāt par ēdināšanu skolās
Sodas brīnumainās īpašības! 10 veidi, kā to gudri uzmantot mājās
19:40
“Ja jūs kādu nogalināt, dabūjat piemaksu” – kāds ir atalgojums militārajos grupējumos?
19:30
Par ko 80 minūšu telefona sarunā šodien runāja Makrons, Šolcs un Putins?
19:15
Vai Latvijai šobrīd pastāv kādi militāri draudi no Krievijas? Vērtē Rajevs!
Spānija plāno nosūtīt uz Latviju zenītraķešu bateriju un aptuveni 100 karavīrus
Arī svētdien daudzviet Latvijā gaidāms lietus
Mūžībā devies bijušais LNT žurnālists Ivo Goldmanis
Pasaules hokeja čempionāta finālā iekļūst Somija
Dita Lase: Viss Latvijas “superfūds” ir ziemā, tikai cilvēki to nezin kāpēc aizmirst
Zelenskis: Donbass būs ukraiņu zeme
Ukrainas tiesībsardze: Okupanti no Mariupoles izved metāla izstrādājumus
Iecerētā, bet neatļautā pasākuma vietā pie Uzvaras parka aizturēti divi cilvēki
Visā Latvijā notiks “Baznīcu nakts” pasākumi
Baidens: Putins mēģina iznīcināt ukraiņu tautas kultūru
Kā iegūt dzeramo ūdeni ekstremālos apstākļos?
Nosauc divus izplatītākos iemeslus, kuru dēļ cilvēki vēršas pie ārsta
Laiks sakopt dārza mēbeles! 9 soļi, kas nolietotu pārvērtīs gandrīz jaunā
Krievija apsūdz ASV pērtiķu baku radīšanā laboratorijās Nigērijā
Aptauja: Iedzīvotāju satraukums par Covid-19 izplatību zemākais pēdējo divu gadu laikā
Planētas noslēpumi: Globālā sasilšana nav atcelta! Mitrie tropi virzās uz poliem
Lasītāja: Agrāk īpašuma nodoklis bija 0,2–0,5%, bet šogad 1,5% – trīs reizes dārgāk. Kāds tam pamatojums?
Vai dzīvesvietu drīkst deklarēt jebkur – arī vasarnīcā?
Planētas noslēpumi: Teju vai neticami! Kā izskatās pasaules diženākie baseini
Vilis un Vilhelms – šīs dienas gaviļnieki! Kā vārds ietekmē tavu dzīvi?
“Viņi izvilka līķus, izņēma visu aprīkojumu.” Krievijas spēki veikuši slepenu operāciju no nogrimušā kreisera “Moskva”
“Ārstiem darba būs daudz…” – prognozē profesors
Lauris Reiniks pēc koncerta sarūgtināts: “Bērnus nevajag laist uz skatuves. Tā vienkārši nedrīkst!”