Cīņā ar koronavīrusu palīgā mediķiem dodas studenti, kas nespēj palikt malā 0
Aptuveni simts Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) un Latvijas Universitātes medicīnas studentu kā brīvprātīgie devušies palīgā mediķiem cīņā ar koronavīrusu: daļa studējošo strādā zvanu centrā un lemj, vai zvanītājiem pienākas valsts apmaksātās analīzes uz koronavīrusa klātbūtni organismā, bet daļa teltīs reģistrē pacientus un arī noņem analīzes.
Mācās strādājot
RSU 4. kursa students Daniils Žukovs pārsvarā strādā analīžu noņemšanas teltī, tikai vienu dienu sēdējis pie telefona, organizējot analīžu veikšanu mediķiem, policistiem, ugunsdzēsējiem un sociālajiem darbiniekiem.
Par darbu teltī viņš stāsta, ka tajā strādā trīs darbinieki: viens reģistrē pacientu, otrs izjautā par pacienta slimības vēsturi un noformē dokumentus, bet trešais ņem analīzes. Studenti pārmaiņus dara katru no šiem pienākumiem.
Viena no telts darbiniecēm ir arī RSU 5. kursa studente, Latvijas Medicīnas studentu asociācijas prezidente Marija Rozevska, kura saka: šis brīvprātīgais darbs ir arī iespēja mācīties.
Marija apguvusi, kā noņemt analīzes, kā pareizi uzvilkt aizsargtērpu, kā nomierināt satrauktus pacientus.
“Man patīk gan ņemt analīzes, gan izjautāt pacientus. Šobrīd universitātē atceltas praktiskās nodarbības: mēs netiekamies ar pacientiem slimnīcās. Tāpēc šobrīd pietrūkst praktiskās pieredzes gūšanas, bet teltī kaut daļēji to atgūstam,” stāsta Daniils.
“Strādājot šo brīvprātīgo darbu, iemācos komunicēt ar dažādiem pacientiem, saprasties arī ar cilvēkiem. Tāpat iemācījos ņemt analīzes.”
Kam bail no analīzēm
Daniils stāsta, ka teltī uz analīžu noņemšanu ierodas ļoti dažādi ļaudis: gan mierīgi vai pat jautri, kuri sevišķi nepārdzīvo par to, ka apslimuši un varētu būt vīrusa skarti, taču gadās arī pacienti, kuri ļoti pārdzīvo gan par savu veselības stāvokli, gan par pandēmiju kā tādu.
Tāpat daļa pacientu ļoti baidās no analīžu noņemšanas. Piemēram, Marija sastapusies ar gadījumiem, kad pacients uz analīzēm gan ieradies, taču satraukumā atsakās apsēsties vai pat izkāpt no automašīnas.
“Daži dzirdējuši, ka analīžu noņemšana ir ļoti nepatīkama un tāpēc baidās,” stāsta Marija.
“Protams, analīžu noņemšana nav patīkams process, tomēr, kādas būs sajūtas procedūras laikā, ļoti atkarīgs no paša cilvēka fizioloģijas: ir cilvēki, kuru jutīgums nav tik liels, tiem analīžu noņemšana no rīkles un aizdegunes neradīs problēmas, bet cilvēkiem, kuru jutīgums pastiprināts, būs trakāk. Tomēr procedūra nav sāpīga,” saka Daniils.
Telts – tīrākā vieta pasaulē
Vai, ilgstoši strādājot ar pacientiem, kas varētu būt inficēti, jaunajiem mediķiem nav bail par savu veselību?
“Dažreiz šķiet, ka tas ir nedaudz bīstami,” atzīst Daniils.
“Tomēr kādam tas ir jādara. Ja to nedarīšu es, darīs cits un tāpat būs apdraudēts. Turklāt sevišķi nebaidos, jo zinu, ka, ievērojot visus aizsardzības pasākumus, inficēšanās risks ir minimāls. Turklāt, pat ja saslimtu, ir ļoti liela iespēja, ka slimība noritētu vieglā formā.”
Toties Marija saka: tieši strādājot teltī, jūtas drošāk nekā citviet, piemēram, veikalā. “Pēc katra pacienta pieņemšanas dezinficējam gan sevi, gan visas virsmas: man šķiet, ka šobrīd tā ir drošākā vieta pasaulē,” secinājusi studente.
Aizsargtērpu, masku un cimdus mediķi novelk tad, kad dodas ēšanas pauzē. Pēc tam velk jaunu tērpu, iepriekšējais tiek iepakots un nodots utilizācijai.
Uzklausīt un nomierināt
RSU 3. kursa studente Jūlija Žmarjova strādā zvanu centrā, uzklausot ļaudis, kuri zvana pa tālruni 8303.
“Es esmu jau strādājusi slimnīcā un zinu, kāda ir klātienes komunikācija ar pacientu. Konsultēt telefoniski ir pilnīgi cita pieredze, ko gribēju izmēģināt. Cilvēki ir dažādi: katram savs raksturs, savas domas. Tāpēc ir interesanti veidot telefonisku komunikāciju,” stāsta Jūlija.
Zvanītāji ne tikai vēlas pierakstīties uz analīzēm, lai noteiktu koronavīrusa klātbūtni organismā un izklāsta savus slimības simptomus, bet dažkārt vēlas pastāstīt arī kādas savas dzīves nianses.
“Jāmāk komunikāciju novadīt tā, lai es cilvēku uzklausītu un viņam palīdzētu, bet tajā pašā laikā tā nebūtu pārāk gara, varbūt pat bezjēdzīga saruna,” teic Jūlija.
Darbs zvanu centrā ir arī ļoti atbildīgs, jo tieši zvanu uzklausītāji, vadoties pēc iepriekš izstrādātām stingrām vadlīnijām, izlemj, kam pienākas valsts apmaksātās analīzes un kam ne.
Turklāt te Jūlija trenē savu psiholoģisko noturību, jo dažkārt zvani atskan viens pēc otra: tikko viena saruna beigusies, jau seko nākamā.
“Taču man tas patīk, jo ir interesanti un pieredze ir noderīga. Arī ikdienā, medicīnā strādājot, ir tā, ka cilvēki nāk un nāk, nav atelpas un visiem jāmāk palīdzēt.”
Pat ja piezvana kāds ne pārāk apmierināts cilvēks, svarīgi novadīt sarunu tā, lai viņš nomierinātos un “beigās vēl paldies pateiktu”.
Dažkārt zvanītājs dusmojas, ja viņu nepieraksta uz analīzēm. Arī tad svarīgi prast izskaidrot, kāpēc tā, lai sarunas biedru nomierinātu un viņš pats saprastu, ka analīzes šoreiz nevajag.
“Informācijas par šo vīrusu tomēr joprojām trūkst. Sevišķi vecāki cilvēki nezina, kur informāciju meklēt, vai, ja to atrod, nesaprot, ko izlasa. Tāpēc ir saprotams, ka zvana mums,” saka Jūlija.
Zvanītāji bieži jautā gan par Covid-19 simptomiem, gan par to, kur nopirkt dezinfekcijas līdzekļus.
Nespēj nepalīdzēt
Kaut darbs ir brīvprātīgs un jaunieši par to nesaņem atalgojumu, darba stundas mēdz būt ļoti garas. Piemēram, teltī darba diena var ilgt no pulksten 9 līdz pat 22. Arī studenti, kuri uzklausa zvanus, strādā pat deviņas stundas dienā.
Kāpēc jaunieši gatavi ziedot tik daudz sava laika?
“Ja esi izvēlējies studēt medicīnu, strādāt šajā jomā, tad ir jāpalīdz un jāizmanto katra iespēja iesaistīties, vēl jo vairāk, ja valstī ir ārkārtas situācija,” teic Marija.
Daniils skaidro: “Jau ceturto gadu studēju medicīnu un zinu, cik ļoti tagad ir noslogota medicīnas sistēma gan Latvijā, gan visā pasaulē. Tāpēc vienkārši nevaru sēdēt mājās un skatīties uz to visu no malas. Ir tāda iekšēja sajūta, kas liek iet, palīdzēt un darboties.”
Turklāt medicīnas studiju laikā viņš jau pieradis pie tā, ka ir ļoti noslogots, jo līdztekus studijām vēl strādā. Tagad studijas ir attālinātas un var brīvāk plānot laiku, ko tām velta, darba nav krīzes dēļ, tāpēc ir laiks, ko veltīt brīvprātīgajam darbam.
Daniils gan neslēpj, ka dažbrīd, strādājot teltī, sagurst. Tas tāpēc, ka ir liela cilvēku plūsma un pietrūkst paužu, kurās atvilkt elpu.
Brīvdienās, kad uz analīzēm ierodas maz pacientu, diena gan šķiet daudz garāka, jo darba ir maz, tomēr visu laiku jābūt teltī aizsargtērpā, ar masku uz sejas.
Marija lēš, ka teltīm būs jādarbojas vēl aptuveni divus mēnešus, taču to darba laiks varētu kļūt īsāks, jo aizvien mazāk ļaužu vēlas nodot analīzes.
Vai studenti būtu gatavi arī strādāt slimnīcās, kopjot un ārstējot ar Covid-19 saslimušos?
“Domāju, ka noteikti. Tā būtu vērtīga pieredze. Šobrīd atceltas praktiskās mācības, bet tā būtu iespēja būt kopā ar pacientiem un redzēt, kā notiek ārstēšana,” atbild Jūlija.
Viņa atzīst, ka šajos apstākļos arī mediķu veselība ir apdraudēta, tomēr, ja vien mediķis pareizi uzvelk un novelk aizsargtērpu, kā arī masku, inficēšanās risks ir minimāls. Lai gan, protams, arī mediķi var kļūdīties, jo sevišķi, ja nogurums ir liels.
“Taču tā ir mediķu dzīves sastāvdaļa – palīdzēt citiem arī riskantos apstākļos,”” uzsver topošā mediķe.
