Braukšanas kultūra Latvijā nebeidz pārsteigt – nepacietīga šofera dusmas svarīgākas par Zanes drošību 0
Braukšanas kultūra Latvijā mēdz būt neparedzama. Kamēr daži autovadītāji brauc apdomīgi un uzmanīgi, citi steidzas, pīpina un izrāda dusmas pat pēc dažām sekundēm gaidīšanas. To pieredzēja arī Zane, kura tiesības ieguvusi pavisam nesen.
“Nokārtoju tiesības pirms 2 mēnešiem, protams, vēl nav nekāda lielā pieredze, un šur tur braucu uzmanīgāk. Šodienas situācija: apstājos vietā, kur var apgriezties braukšanai pretējā pusē, uzreiz neizbraucu, jo tuvojas mašīnas. Pagājušas knapi 5 sekundes, un no aizmugures vīrietis sāk pīpināt, izbrauc man blakus un bļauj man virsū, kur es tiesības esmu nopirkusi. Ai, cik patīkami braukt ar mašīnu šeit :),” vietnē “Threads” raksta Zane.
Braukšanas kultūra Latvijā ir kā kokteilis — tajā sajaucas gan pacietīgi un pieklājīgi autovadītāji, gan steidzīgie. Satiksmē ir novērojamas dažādas tendences, kas savā mērā raksturo mūs kā cilvēkus. Bērnu autobusu šoferi, kuri dzen citas automašīnas nepārredzamos apstākļos, pasažieri, kuri aiz dusmām rauj automašīnas stūri, kas rezultējas ar trim mirušajiem, nesprādzēšanās, braukšana dzērumā… Tā varētu turpināt mūžīgi.
Tāpat mums raksturīga braukšana ar nelielu agresijas devu. Daudzi vadītāji mēdz neievērot distanci, ātri pārkārtoties, pīpināt un demonstrēt steigu, pat ja reāli tā nav nepieciešama.
Pozitīvā puse — daļa sabiedrības joprojām ir apzinīgi autovadītāji. Ir redzama cieņa pret gājējiem un velobraucējiem, tiek ievēroti ātruma ierobežojumi, un pieaug sapratne par drošas distances nozīmi.
Šķiet, arī Zane piederas pie apzinīgajiem autovadītājiem. Lai arī nereti dzirdams viedoklis, ka tieši “lēnie šoferīši” ir vainojami pie negadījumiem, bet galu galā svarīgākā ir drošība.
Arī komentētājiem sirdis pilnas, runājot par satiksmi Latvijā:
“Vienmēr ignorēju tādus nervozos braucējus — svarīgi, lai es jūtos droši par manevru un neizraisu avārijas situāciju, nevis izdabāju kādam idiotam. Man tiesības kopš 1997. gada.”
“Mans partneris brauca ar mašīnu un piebremzēja pie bedres, jo diezgan zema mašīna mums ir. Protams, aiz mums braucošajiem tā sekunde laikam traucēja dzīvot — bija jāpīpina. Tad par spīti viņš sāka braukt vēl lēnāk, lai pakavētu viņiem laiku, ja jau tik ļoti jāsteidzas.”
“Kad man salūza mašīna uz ceļa, apstājos ceļa malā, ieslēdzu avārijas signālu, izliku trijstūri, kā noteikumos pienākas… Trijstūri pēc 3 minūtēm sašķaidīja — brauca garām, un kāds BMW vadītājs vēl pa atvērtu logu kaut ko bļaustījās, nesapratu ko… Lai palīdzētu, neapstājās neviena mašīna.”
“Man vienreiz viens elektroautiņš uzpīpināja, jo es nebiju sākusi braukt pirmajā sekundē, kad iedegās zaļais. Man bija kreisais pagrieziens, un bija jālaiž plūsma divās joslās. Es toties viņam uzgāzēju ar melnajiem dūmiem pēc tam. Nervozie cilvēki būs vienmēr.”
“Šo varēsi piedzīvot ne tikai pēc 2 mēnešu braukšanas, bet arī pēc 2 un 20 gadiem. Vai arī pati kļūsi par to, kas uz visiem pīpina. Ir tikai 2 opcijas.”
“Man arī tiesības ir ļoti nesen, un mācību procesā nonācu pie vienas atziņas — lai saņemtu vadītāja apliecību, vajadzētu nopietnāku psihiatru pārbaudi. Tā agresija ir vienkārši iespaidīga. Kas interesanti — vadot CSDD eksāmenu auto, visi aiz muguras pēkšņi bija tik iecietīgi, ka prieks — palaida, uzgaidīja. Sevišķi tādās situācijās, kur ar mācību auto ilgi gaidīju, kamēr būs iespēja vai kāds palaidīs.”
