Stulbeņi, kas neko nejēdz! Pediatre dalās atklātos stāstos, ko nākas piedzīvot no pacientu vecākiem 0
Veselības aprūpe bieži tiek vērtēta caur pacientu acīm, taču retāk tiek parādīta medaļas otra puse – mediķu pieredze darbā ar pacientiem un viņu piederīgajiem.
Sociālajā tīklā “Facebook” pediatre Marta Celmiņa dalījusies ar situācijām, kuras ārsti pieredzējuši darbā ar mazajiem pacientiem, lai sabiedrība saprastu, cik sarežģīts ir darbs “otrā pusē”… kā mediķi cenšas saglabāt profesionalitāti pat ļoti sarežģītos apstākļos.
Medaļas otra puse
“MEDAĻAS OTRA PUSE. Pacientu attieksme. Ik pa mirklim manā sociālajā burbulī nonāk informācija, cik ļoti lielā bedrē mēs ar savu medicīnu esam. Nereti vaina ir tieši komunikācijā un attieksmē.
Nenoliedzu – no uzticamiem avotiem esmu dzirdējusi arī ļoti uztraucošus stāstus gan par ārstēšanu, gan aprūpi vai attieksmi dažādās iestādēs (ABSOLŪTI NEPIEĻAUJAMI), bet šis stāsts ir ne par to. Ikdienā atrodoties “otrajā pusē”, varu teikt – veselības aprūpes speciālistiem daudz, daudz par biežu nākas saskarties ar negatīvi noskaņotiem pacientiem un viņu piederīgajiem, kas arī nekavējas celt arī nepelnītu publisku neslavu iestādei, nozarei, personai. Un kā mēs – medicīnas darbinieki – esam absolūti nepasargāti pret negodprātīgu cilvēku rīcību.
Pieaugušo medicīnas kolēģi man nereti saka: “Oi, es pediatrijā strādāt gan nevarētu… Bērnu ārstēt ir viens, bet komunicēt ar vecākiem – NĒ, PALDIES.” Nepārprotiet – vairums vecāku uzvedas saprātīgi, bet vienmēr atrodas “zelta gabaliņi”.
Par laimi, manā pieredzē daudz problēmu nav. Iespējams, tādēļ, ka lielākoties strādāju ar izmeklējumiem un pacientus ikdienā neredzu. No kolēģiem gan šo to dzirdu – zemāk apkopoti vien daži stāsti. Ar nolūku esmu tos padarījusi pieklusinātākus (Latvija ir maza), lai gan, esot šajā situācijā, gribētos kliegt – KĀ TĀ VAR?”
Turpinājumā reāli piemēri no ārstu ikdienas!
“1. Bērns ar vecāku ierodas uz izmeklējumu. Lai to būtu iespējams veikt, mājās nepieciešams īpaši sagatavoties, kas nav darīts. Vecāks arī paziņo: “Nekādas zāles bērns nedzers un negulēs. Taisiet izmeklējumu nomodā.” Personālam iebilstot, ka ārsts ar nolūku ir nozīmējis izmeklējumu miegā, vecāks atcērt: “Es esmu ……………… un mana sieva ir ……………… [amatpersona].” Personālam joprojām neizrādot “īpašāku attieksmi” pret nosauktajiem vārdiem, vecāks kopā ar bērnu pamet telpas, neveicot bērnam nepieciešamo izmeklējumu.
2. Vecāks ar bērnu ierodas uz izmeklējumu. Šī nav pirmā reize, jo bērnam šis izmeklējums jāveic periodiski. Tātad – nekas jauns un nezināms.
Māsiņa, kas veic izmeklējumu, ir slavena ar savu lielisko spēju komunicēt ar bērniem. Arī šajā reizē viņa bērnam visu pastāsta, parāda, paskaidro procesu un savas darbības. Bērns jūtas drošībā un sadarbojas. Kolīdz vecāks nav uzmanības centrā, tiek dusmīgi prasīts: “Varbūt jūs man arī pastāstīsiet, ko jūs taisāties darīt?”
Izmeklējuma veikšanai nepieciešams zināt, kādus medikamentus bērns lieto ikdienā. Vecāks par šādu jautājumu dusmīgs: “Kā lai es zinu… Vai tad es visu varu atcerēties? Kaut kādas tabletes. Vai tad jūs nezināt, kādas zāles lieto ……… slimībai?” Māsiņa izvelk no kabatas sarakstu ar konkrētās slimības ārstēšanā izmantotajiem medikamentiem: “Jā, zinu. Kurš no šiem?” Klusums.
Vecāks sāk filmēt bērnu. Uz personāla lūgumu to nedarīt (izstarotā gaisma traucē izmeklējuma veikšanai) atbild: “Mēs ar to maizi pelnām.”
Pēc tam vecāks internetā ieliek žēlabainu video, stāstot, cik viss ir slikti un cik briesmīgi “apkalpojošais personāls” izturējies pret viņu.
3. Uz ambulatoro vizīti ierodas vecāki ar bērnu. Noskaidrojot sūdzības un sīki iztaujājot sūdzības, daktere skaidro, ka ar bērnu notiekošais ir vecumposmam tipiska uzvedība, kas neliecina par nekādām citām veselības problēmām. Vienīgais, kas darāms – režīms un noteiktas robežas. Viens no vecākiem, neapmierināts ar dakteres teikto, atklāti ņirdz sejā un saka, ka viņam “neder” tas, ko viņa “piedāvā”. Viņš gribot “brīnumtableti”.
Man joprojām ir pretīga sajūta, kad kolēģe atstāsta šo mokošo pieredzi.
4. Un arī stāsts no manis – uz ambulatoro vizīti ierodas vecāki ar bērnu. Vienam no vecākiem jau “skaidra” diagnoze. Bijuši jau pie vairākiem ārstiem, bet tie ir “stulbeņi”, kas “neko nejēdz”. Skaidrojot to, ka ar bērnu notiekošais ir pilnīgi normāli un vecumam atbilstoši, vecāks izturas nievājoši un vairākkārt paaugstinātā balsī pārtrauc gan mani, gan jaunos kolēģus, kas piedalās vizītē. Kolīdz nepatīk tas, ko kāds saka, viņš sāk ņirgāties un mest ar roku.
Par (ne)laimi, man dzīvē ir bijusi diezgan liela pieredze ar šādu uzvedību, tādēļ pieklājīgi, bet stingri viņam varu atļauties pateikt, ka viņš vai nu var klausīties manas rekomendācijas vai doties prom, bet šādu attieksmi ne pret sevi, ne saviem kolēģiem nepieļaušu. Diemžēl jaunie kolēģi (un arī iepriekšējā piemērā pieminētā ārste) neko tamlīdzīgu lielākoties neuzdrošinātos izdarīt, tādēļ šādi pacienti var lieliski “izlādēties”.
Diezgan liela iespēja, ka viņš pierakstīsies pie kāda cita un tam stāstīs, ka arī es esmu galīgi stulba.
Lieliski apzinos, ka uz augstākminētajiem godaprāta/saprāta/cilvēcības apdalītajiem subjektiem (un viņiem līdzīgajiem) ne mans rakstītais, ne arī kādi argumenti nedarbosies. Mans mērķis ir ļaut medicīnā neiesaistītajiem ieskatīties, kas notiek “otrajā pusē”. NMPD to ik pa mirklim dara, publicējot negodprātīgi nejēdzīgos izsaukumus.”
