Par darba komandējumu uz Franciju nācās aizmirst. Infektoloģijas centra ārste viņai noteica stingru gultas režīmu, paceļoties ne vairāk kā četrdesmit grādu leņķī. Stingri tika aizliegts lietot mobilo telefonu, lasīt grāmatas un darīt jebko citu. Pat uz tualeti nedrīkstēja iet. 0
Pirmajās dienās Baibu pārņēma panika. Kā viņa, kura pieradusi būt mūždien darbīga, to pārcietīs. Tagad Baiba saka lielu paldies (un būs pateicīga visu mūžu!) Infektoloģijas centra dakterei Brodužai. Viņa stingrā balsī pateica – gribi dzīvot, gulēsi! Spēcīgs vīrietis – jūrnieks –, kurš ārstei nebija klausījis, cēlies augšā un staigājis, blakus palātā bija nomiris. Baiba apzinīgi pildīja visus dakteres norādījumus. Četras reizes dienā viņai lika intravenozās sistēmas, no dūrieniem rokas bija jēlas. Sākās bezmiegs, visticamāk – no nekā nedarīšanas. Baiba bieži pamodās jau trijos naktī un, vārtīdamās pa gultu, izjuta, cik lēni šādā situācijā rit laiks. Joprojām ļoti sāpēja galva, bija grūti koncentrēties un runāt. Bet ne miega zāles, ne medikamentus pret galvas sāpēm ārsti neļāva lietot.
Visgrūtāk bija caurām dienām gulēt, neko nedarot. Arī ciemiņiem bija liegts nākt ciemos. Lai nesajuktu prātā no norobežotības, katru vakaru parunāties pie Baibas tomēr brauca kāda kolēģe. Sarunas ar viņu palīdzēja uzturēt kaut cik možāku garu. Baibai par prieku kolēģe uz slimnīcu atnesa dažādus krēmus. Apmeklēt dušu slimniecei bija liegts, tāpēc viņa ar salvetēm, lēni paceļot roku vai kāju, tīrīja ķermeni. Šī procedūra aizņēma aptuveni divas stundas, un Baiba bija ļoti priecīga, ka vismaz kaut ko katru dienu ir paveikusi.
Guļot gultā smagā stāvoklī, viņa novērtēja, cik daudz nozīmē tas, ka vari kustēties. Kāda tā ir bagātība! Dārgas mašīnas, glaunas drēbes – tam visam nav nozīmes, ja nevari piecelties un iet. Sakopt palātu regulāri ieradās apkopēja. Baiba viņu apskauda par to, ka viņa spēj kustēties.
