Atis Klimovičs: Iekšlietu ministrijai un tās struktūrai robežsardzei vajadzētu pamācīties no Bruņotajiem spēkiem, kā sadarboties ar medijiem 11
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Būtu neloģiski un pat muļķīgi noliegt, ka sabiedrībai vajadzētu vairāk zināt par valsts drošību un tajā arī apjomīgāk iesaistīties. Tā ir aksioma, taču ar tās iedzīvināšanu nemaz tik spoži neklājas.
Taču kā lai no spēka struktūrām tālu esošas personas uzzina kaut ko vairāk, piemēram, par robežsargiem un zemessargiem uz apdraudētās robežas? Kā lai iegūst priekšstatu par to, ja medijos faktiski nav bijis robežas sargātāju portretu, dzīvā valodā uzrakstītu reportāžu un skatāmu videomateriālu par Latvijas robežu ar Baltkrieviju?
Gandrīz nekas nav ticis redzami dokumentēts. Diezin vai no tā ieguvēji ir savus pienākumus līdz šim godam pildījušie daudzie robežsargi un viņu palīgi no Bruņotajiem spēkiem, kuru ikdiena uz robežas plašai sabiedrībai tā arī nav kļuvusi zināmāka. Ieguvēji nav arī robežsardzes un virs tās esošās Iekšlietu ministrijas vadītāji, kas nav spējuši izmantot šo krīzi, lai pastāstītu daudz labu stāstu par savām struktūrām un tās ierindniekiem.
Taču tā, visdrīzāk, nav neārstējama kaite, no kādas nevarētu atbrīvoties. To iespējams izdarīt, mainot uztveri par to, kādai vajadzētu izskatīties sadarbībai starp medijiem un spēka struktūrām nākotnē. Lai to paveiktu, nepieciešams izprast, kāda pamatos ir Latvijas mediju darbības motivācija un plašākie mērķi.
Runa, protams, skar vadošos nacionālā mēroga medijus, kuru fokuss gluži tāpat kā spēka struktūrām ir vērsts uz neatkarīgas Latvijas valsts nosargāšanu ilgtermiņā. Arī to diezin vai kāda nozīmīga medija vadītājs varētu noraidīt.
Žurnālists spēka struktūrām nav jāuzskata par ienaidnieku, kaut arī viņš mikrofonu allaž tur ieslēgtu un visu redzēto cenšas godīgi pastāstīt savai auditorijai. Tā nākas norādīt, jo prātā vēl Latvijas robežsardzes vadītāja robežas krīzes sākumā teiktais, ka žurnālistiem neesot jātraucē robežsargi darbā. Grūti iztēloties vēl kļūdaināku uzskatu un izteikumu.
Tā vietā, lai kā nākas paietu pretim nacionāla mēroga medijiem, tos laipni uzņemtu pierobežā, ļaujot veidot objektīvus apskatus un reportāžas, parādīta pilnīga neizpratne par spēka struktūru nepieciešamo sadarbību ar presi.
Iespējams, Iekšlietu ministrijai un tās struktūrai robežsardzei vajadzētu kaut ko pamācīties no Bruņotajiem spēkiem (BS), kas sadarbībā ar medijiem ir, ja ne daudzus, tad dažus soļus priekšā jau nu noteikti.
Te piemērs – vairākus mēnešus pirms nozīmīgām militārām mācībām armijas pārstāvji uzrunāja atsevišķus žurnālistus, vai tie nevēlētos piedalīties un atspoguļot minētās mācības. Tāpat kā armijā arī Zemessardzē beidzamajos gados pastiprināta uzmanība tiek pievērsta tā sauktajai civilmilitārajai sadarbībai. Tātad tieši kontaktiem ar mediju vidi veltīts daudz uzmanības.
Nav dzirdēts, ka preses pārstāvjiem tiktu atteikta piedalīšanās noteiktās mācībās, intervēšana un filmēšana. Tas, protams, nenozīmē, ka šajā laukā arī BS nav ko uzlabot. Nobeigumā piemērs no tāda mēroga operācijas kā ASV vadītā operācija Irākā 2003. gadā – tur daudzās amerikāņu un britu vienībās bija iekļauti žurnālisti, lai tie varētu redzēto profesionāli dokumentēt.
