Ilustratīvs attēls
Ilustratīvs attēls
Foto: Shutterstock

Ilze Kuzmina: Vai jābaro visi skolēni? 0

Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Neticami, bet tava auto marka atklāj par tevi vairāk, nekā spēj iedomāties
14 iecienīti produkti, kuru sastāvā ir vielas, kas var veicināt vēža veidošanos 3
Ukraina pazemo Putinu, pārkāpjot vienu “sarkano līniju” pēc otras
Lasīt citas ziņas

Politiķu rīcība, vispirms ieviešot no valsts maka apmaksātas skolas pusdienas un tad pamazām mēģinot no šā bērnu ēdināšanas pienākuma tikt vaļā, kā arī pašvaldību lēmumi ieviest vecāku līdzmaksājumu par pusdienām vai samazinātu klašu skaitu, kam pienākas bezmaksas pusdienas, pagaidām nav raisījusi lielu sabiedrības viļņošanos.

Iespējams, daļa piekrīt Ādažu mēra Māra Sprindžuka teiktajam, ka sabiedrībai nav visi jāpabaro, iespējams, uz mūsdienu apokaliptiskās pasaules fona bērniem atņemtās brīvpusdienas tāds nieks vien šķiet, tomēr šajā stāstā ir daži aspekti, kam vērts pievērst uzmanību.

CITI ŠOBRĪD LASA
Kā pirmais – politiskā pēctecība un atbildības uzņemšanās par saviem lēmumiem.

Brīvpusdienas skolēniem sāka ieviest 2011. gadā. Par valsts naudu vispirms ēdināja pirmklasniekus, pēcāk valsts apmaksātas pusdienas ieviesa visiem līdz 4. klasei. Sabiedrības veselības pamatnostādnēs, kas bija spēkā no 2015. līdz 2020. gadam, bija ietverta apņemšanās ieviest valsts apmaksātas pusdienas līdz pat 6. klasei.

Tas lika pašvaldībām sākt sacensties gādībā un arī apmaksāt ēdināšanu gan skolēniem, gan bērnudārzniekiem. Laikam pārcentās, jo jau no 2020. gada valsts sāka segt tikai pusi no pusdienu naudas, atlikušo daļu liekot apmaksāt pašvaldībām. Par 5. un 6. klašu ēdināšanu par valsts budžeta naudu vairs nebija runas.

Pienākums, ko valsts pati bija uzņēmusies, sākot apmaksāt pusdienas no Izglītības un zinātnes ministrijas budžeta, pēkšņi bija izglītībai neraksturīga, sociāla funkcija, it kā kāds no malas to būtu uzspiedis. Taču premjers gan 2011., gan 2020. gadā bija no vienas un tās pašas partijas, attiecīgi Valdis Dombrovskis un Krišjānis Kariņš no “Vienotības”.

Tiesa, izglītības un zinātnes ministrs gan bija un ir no atšķirīgām partijām: kad tika atbalstīta brīvpusdienu ieviešana, ministriju vadīja zemsavietis Rolands Broks. Tomēr vismaz publiski brīvpusdienu ieviešana tolaik norisa gana lielā vienprātībā. Taču tagad ministrija izvairās piešķirt papild­finansējumu pusdienām, kaut par līdzšinējo finansējumu tās vairs nav iespējams nodrošināt.

Nav saprotams, kas šo gadu gaitā mainījies valstī – ģimeņu sociālajā nodrošinājumā, bērnu vajadzībā pēc siltām pusdienām –, lai valsts un arī pašvaldību apmaksātas skolas pusdienas vairs nebūtu vajadzīgas.

Jā, ir pieauguši tā saucamie bērnu pabalsti, taču pieauguši arī izdevumi, jo sevišķi šobrīd, kad tik strauji kāpj pārtikas un energoresursu cenas.

Pašvaldības gan mierina, ka trūcīgie, mazturīgie, daudzbērnu ģimeņu bērni arī turpmāk par pusdienām nemaksās, taču diez vai, dzīves dārdzībai strauji augot, tikpat aši mainīsies noteikumi, kurš atzīstams par trūcīgu un maznodrošinātu. Patiesībā šis ir vismazāk piemērotais laiks valsts un pašvaldību līdzdalības skolēnu ēdināšanā ierobežošanai.

Reklāma
Reklāma

Otrs aspekts ir skolu pusdienu kvalitāte. Tā bijusi ļoti dažāda: ir skolas, kur skolēniem ir iespēja izvēlēties no vairākiem ēdieniem, allaž siltiem un garšīgiem. Šajās skolās droši vien neapēsto pusdienu, ko izmest, tikpat kā nav.

Taču ir skolas, kur pilnā mērā attaisnojas uzskats, ka tas, kas ir par velti, netiek novērtēts. Un nav runa tikai par to, ka “izlepušie” bērni neēd piedāvātās pusdienas, bet arī par to, ka, šķiet, virtuves darbinieki uzskata: ja jau vecāki par pusdienām nemaksā, tad arī nevajag piepūlēties pasniegt siltu un ēdamu ēdienu. Un te ir runa par pašvaldību atbildību, jo tieši tās slēdz līgumus ar uzņēmumiem, kuri darbojas skolu virtuvēs un ēdina skolēnus!

Trešais aspekts ir sākumā pieminētais jautājums par to, vai tiešām jābaro visi neatkarīgi no vecāku rocības.

Taču tieši tādu pašu jautājumu varētu uzdot arī par ģimenes pabalstiem: vai tiešām tie jāpiešķir visiem neatkarīgi no rocības. Varam iet vēl tālāk un vaicāt: vai tiešām tā sauktās māmiņalgas jāpiešķir visām? Varbūt tās, kam vīri labi pelna vai vecāki ir bagāti, var iztikt tāpat? Vai pensija jāpiešķir visiem? Varbūt tie, kam dzīves laikā bijuši labi uzkrājumi vai izauguši bagāti bērni, nevajag? Tā var jautāt līdz absurdam.

Protams, ka mazturīgajiem, trūcīgajiem, daudzbērnu ģimenēm no valsts pienākas plašāks atbalsts nekā citiem, tomēr, manuprāt, atbalstu pelnījuši visi.

Ne tikai tāpēc, ka robeža no oficiāli turīgam līdz mazturīgam ir ļoti šaura; tik šaura, ka dažkārt pat izdevīgāk būt mazturīgam un saņemt pabalstus, nevis pašam tikt galā, bet tāpēc, ka trūcīgo un turīgo bērnu šķirošana ne vienmēr ir komfortabla arī pašam bērnam un viņu vecākiem.

SAISTĪTIE RAKSTI