– Jūs pārņēmāt divas kooperatīviem piederošas rūpnīcas – Daugavpilī un Krāslavā. 15
– Nepiederēja vis. Bijušais Daugavpils Piena kombināts praktiski bija bankrotējis un pamatlīdzekļi piederēja bankai. Krāslavā tas pats.
– Krāslavā vēl līdz 2009. gadam akcijas piederēja kooperatīviem “Dagda” un “Dubna”, agrāk vēl rindai citu. Daugavpilī līdz 2006. gadam piensaimnieku biedrībām “Laši”, “Pienupe”, “Ambeļi-1” un citiem.
– Tie parādījās kā īpašnieki, jo piena pārstrādes uzņēmumu privatizācijas modeli izstrādāja jau pieminētais Andris Miglavs. Tur bija vesela komisija, kādi desmit, un starp tiem visur atradīsit viņa parakstu. Privatizācijas projekti paredzēja kapitāla daļas atdot kooperatīviem vai piensaimnieku biedrībām, uzņēmumā strādājošiem savukārt bija paredzēti 10 – 15%, un privatizācijas laiks bija divi gadi. Protams, divi gadi pagāja, kooperatīvi neko nedarīja – nu tā, kā tagad uzņēmumā “Latvijas piens”. Šādi privatizēti uzņēmumi bankrotēja, cits pabaidījās to darīt – Latgalē tai brīdī bija pieci uzņēmumi, kas darbojās, – Rēzeknē, Ludzā, Daugavpilī, Krāslavā un Preiļos. Ludzā un Daugavpilī banka pamatlīdzekļus paņēma kā ķīlu un to realizēja. Mēs nopirkām un uz tās bāzes uzbūvējām “Latgales pienu”. Krāslavā pārņēma citi īpašnieki un mēs kapitāla daļas nopirkām no viņiem. Preiļos bija analoga situācija – kooperatīvi pazuda, un 1996. gadā mēs piena ražotājus aicinājām iesaistīties privatizācijā tieši, maksājot sertifikātos. Deviņdesmito gadu beigās šeit privatizāciju pabeidzām.
Tāpēc man liekas netaisnīgi, ko jūsu avīze rakstīja par “Latvijas pienu”: tas esot zemniekiem piederošs uzņēmums un tāpēc tam jādod nauda. “Preiļu siers” ne ar ko neatšķiras: arī mūsu uzņēmums pieder zemniekiem. It kā tas, kas dzīvo Latgalē, nebūtu īstais zemnieks, bet tas, kas nodod kooperatīvam, – īstais. Tam īstajam atdosim visu Eiropas naudu, iedosim valsts garantijas, bet… paši pirmie kooperatīva dalībnieki jau aizlaidušies krūmos.
– Šņepsta kungs, ko tik pieticīgi – jūs taču neesat parasts Latgales zemnieks. Jūs, kā mēdz teikt, esat oligarhs – jums vēl bez piena rūpnīcām pieder divas govju fermas, veikali un kafejnīca, reģionālais laikraksts “Vietējā”, nupat vēl bijāt Preiļu novada domes deputāts.
– Zemniekiem pieder. Arī es esmu zemnieks, man pieder zemnieku saimniecība.
– Piekrītot, ka kooperācijā ir bijis daudz kļūdu, tomēr jāpārvaicā: vai tiešām uzskatāt, ka kooperācija ir nespējīgs biznesa modelis? Somu “Valio” taču arī pieder kooperatīviem.
– Kad “Valio” veidojās!
– Pirms 110 gadiem to izveidoja 17 piena kooperatīvi. Jūs domājat, ka mums pietrūkst simt gadu pieredzes?
– Nē. Kooperatīvs ir tāda pati uzņēmējdarbības forma kā SIA, akciju sabiedrība. Katrai uzņēmējdarbības formai ir noteikts vēsturiskais posms, kurā tā veidojas un attīstās. Pirms gadiem piecpadsmit šeit nerunājām par mikrouzņēmumiem, tagad runājam, ka mums to par daudz. Es nezinu, kas būs vēl pēc gadiem divdesmit, bet visi lielie veiksmīgie kooperatīvi veidojās pirms simts gadiem, kad vēsturiskie apstākļi to attīstībai bija labvēlīgi. Mēs Latvijā ar nokavēšanos mēģinām kooperāciju iedzīvināt, bet… vilciens ir aizgājis. Tas neko nedos, ja skriesim pakaļ aizgājušam vilcienam. Kooperācijas uzvaras gājiens ir beidzies, projekts ar “Latvijas pienu” ir izgāzies, pēc manām domām, tas faktiski ir bankrotējis – to teicu pirms pieciem gadiem un to saku tagad.
Tajā LPCS preses konferencē 2011. gada martā, pēc kuras par maniem izteikumiem “Latvijas piens” iesūdzēja tiesā, piedalījās arī “Prudentia” partneris Ģirts Rungainis. Viņa sacīto atreferēja Sandra Dieziņa: “Kooperatīvu padarīšana esot shēma, lai kārtotu ārā valsts naudu un veicinātu nodokļu nemaksāšanu uz valsts robežas. Tā nav pareiza pieeja un beigsies, kad valsts to neatbalstīs.” Kāpēc Rungaini par šo teikumu neviens neiesūdzēja tiesā?
Atgriežoties pie aizgājušā vilciena – jaunākā ekonomika ir Ķīnā, bet tur piena industrijā nav neviena kooperatīva. Tāpēc ka viņi neskrien pakaļ aizejošam vilcienam.
