Dzīvē ienāk Džons Kenedijs 0
Taču tad viņas dzīvē uzradās Džons Ficdžeralds Kenedijs – jauns, simpātisks, meiteņu mīlulis, sekmīgs politiķis, demokrātu partijas cerība, un, atbilstoši Kenediju klana patriarha vecā Džozefa iecerei, jau kļuvis par ASV senatoru. Žaklīna bija neglābjami iemīlējusies un acumirklī anulēja saderināšanos ar bagātas ģimenes mantinieku Džonu Gastedu (vismaz 10 miljoni).
Lai arī sabiedriskā doma Žaklīnu apveltīja ar “nevainīgās princeses” titulu, tomēr tas lāga neatbilda patiesībai. Viņa nekādā ziņā arī jaunībā nebija puritāne. Jau pašā Žaklīnas un Kenediju klana veiksmīgās atvases pazīšanās sākumposmā Vašingtonas policija pieķēra abus alkaini mīlējoties Džona vaļējās automašīnas aizmugures sēdeklī, kas skaitījās visnotaļ kliedzošs sabiedriskās kārtības normu pārkāpums. Atpazinuši senatoru, policisti godbijīgi aizgriezās, ļaujot mīlniekiem saģērbties, līdz drīz vispār nozuda. Var tikai piebilst, ka likteņa skarbās ironijas dēļ viņu kopdzīve arī noslēdzās uz vaļējas automašīnas aizmugurējā sēdekļa, tikai tā jau bija cita mašīna un arī apstākļi gluži citi…
Lai arī tas bija Džona visnopietākais romāns, viņa plānos neietilpa apprecēšanās. Izšķirošo spiedienu veica viņa izmanīgais tēvs Džozefs, iegalvojot, ka tajā gadījumā, ja Džons neapprecēsies, viņu sāks uzskatīt vai nu par “zilo”, vai vienkāršu izvirtuli, kas topošajam prezidentam (kā Džozefs Kenedijs to jau sen bija ieplānojis) būtu ļoti nevēlami.
Žaklīnas kandidatūra apmierināja faktiski visus: arī viņa, tāpat kā Kenediji, bija katoļticīgā, viņai bija plaši radnieciskie sakari Ņūjorkas augstākajās aprindās, kurās paši Kenediji pat ar visu lielo naudu nemaz tik viegli nespēja iekļūt, viņa bija izglītota un tostarp arī pietiekami gudra, ārēji pievilcīga, turklāt vienīgā no visām Džona sievietēm, kuru viņš patiešām cienīja.
Savukārt Žaklīna bija patiesi iemīlējusies, lai gan jau pirms kāzām zināja gan par Džona brunču mednieka reputāciju, gan viņa nopietno veselības problēmu buķeti – viņš burtiski katru dienu cīnījās pret Adisona slimību (virsnieru dziedzeru hronisks iekaisums), malārijas un, atbilstoši leģendai, kara laikā gūtās mugurkaula traumes sekām un vēl šo un to varbūt mazāk nozīmīgu, kas viņu jau bija padarījis faktiski par atkarīgu narkomānu. Taču tas Žaklīnas acīs nemazināja viņa pievilcību.
Džons pakļāvās salīdzinoši ātri un viegli. Viņš nekautrējās publiski atzīt: “Nekad neesmu redzējis Žaklīnai līdzīgu sievieti. Viņa atšķiras pilnībā no visām manām paziņām”. Un viņi abi patiešām bija pārsteidzoši atšķirīgi: Žaklīna bija izsmalcināta intelektuāle, kura savulaik pat gluži nopietni sapņojusi par balerīnas karjeru (to gan neļāva piepildīt pārlieku lielais kājas izmērs (Nr.41), par kurām atbildīgās personas pateica īsi un skaidri, sak, ar tādām var tikai spēlēt futbolu), nevarēja iedomāties savu dzīvi bez teātra apmeklējumiem, grāmatu lasīšanas un modes izstādēm, savukārt Džons lasīja tikai avīzes un politiķu biogrāfijas, kaislīgi aizrāvās ar sportu, politiku un savu veselības iespēju robežās tātad arī ar sievietēm.
Laikabiedri un tuvinieki apgalvo, ka Žaklīnas pārsteidzoši lielā emocionālā pieķeršanās Džonam Kenedijam izskaidrojama ar to, ka Džons visos aspektos bija apbrīnojami līdzīgs viņas mīļotajam tēvam. Nav izslēgts, ka tādējādi Žaklīna vēlējās izlabot savas bērnības traģēdiju ar izpirkumu caur savu personīgo ģimeni. Grāmatā “Žaklīna” Ketrina Kelija raksta, ka, lai arī Melnais Šeihs bija konservators un republikānis (Kenediji tātad bija demokrāti), znots un sievastēvs ātri un labi sapratās, viņiem atradās daudz kopīgā, ieskaitot arī jau minēto vieglprātīgo attieksmi pret sievietēm, kuras viņiem abiem regulāri mainījās. Viņi abi bija apveltīti ar asu prātu un principiāli nepacieta aprobežotību. Pateicoties prasmei savaldzināt sievietes, viņi abi bez lielas piepūles spēja kļūt arī par pievilcīgiem augstāko aprindu ļaudīm, viņiem patika sports, viņi tiecās un prata skaisti dzīvot.
