Māris Zanders
Māris Zanders
Foto: Ieva Čīka/LETA

Māris Zanders: Velts satraukums par “vārda brīvību” Latvijā 0

Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
FOTO. Daži no viņiem pat neprecēti! Šī gada 10 iekārojamākie Latvijas vīrieši MI skatījumā 52
Krievijas Federācijā beidzas padomju tehnikas krājumi. Putinam ir kāds neticams plāns 93
Kokteilis
Emocijzīmes, kas bieži tiek pārprastas: tās nozīmē kaut ko pavisam citu, nekā domājat 31
Lasīt citas ziņas

Komentējot Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes lēmumu bloķēt 91 interneta vietni saistībā ar Krievijai piemērotajām san­kcijām, izskan viedoklis, ka, citēšu no sabiedrisko mediju interneta vietnes, “šis lēmums tieši ietekmē žurnālistus un pētniekus, liedzot viņiem iegūt ziņas no pirmavota, jo bloķētas tiek arī oficiālās Krievijas informācijas vietnes”.

Man ir pretjautājums: kādu tieši informāciju un ziņas var izlasīt šādās vietnēs? To, ka Ukrainā pie varas ir nacisti, kuri paši nogalina savus iedzīvotājus? Vai, lai saprastu Ukrainā notiekošo, ir nepieciešama netraucēta piekļuve meliem? Savdabīga loģika. Man šķiet, ka kāds joprojām nav sapratis situāciju Krievijā. Proti, ja vēl pirms gada, diviem ekspertiem un cilvēkiem ar stipriem nerviem bija vērts lasīt “oficiālās Krievijas informācijas vietnes”, lai labākajās PSRS perioda tradīcijās mēģinātu “starp rindām” un puspatiesībām izlasīt kaut ko noderīgu, tad šobrīd tas vienkārši ir bezjēdzīgi.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tajā pašā laikā es saprotu tēzi, ka pretinieka ignorēšana nav pareiza rīcība, pretinieks ir iespēju robežās jāpazīst. Tomēr tas, manuprāt, ir panākams ar citiem līdzekļiem. Vai savelkot kopā nepatiku pret cenzūru un jautājumu par avota ticamību es neatbalstītu, piemēram, aizliegumu piekļūt nacisma “klasiķu” darbiem. Lai saprastu, kā ievērojams skaits ļaužu nodzīvojas līdz kolektīvam neprātam, šādus darbus ekspertiem ir pat jālasa. Vai tie var būt informācijas avots, teiksim, par ebreju vietu pasaulē? Maigi sakot, šaubos.

Ja man jautātu par iemesliem, kāpēc Krievija rīkojas tā, kā tā rīkojas, atbilde (tā, protams, var būt kļūdaina) balstītos nevis “ziņās”, bet kaimiņvalsts humanitāro un sociālo zinātņu autoru darbu lasīšanā, kas, šiem autoriem dažkārt pat to nevēloties vai nenojaušot, atklāj noteiktu pasaules uztveri. Piemēram, bieži sastopams skaidrojums jautājumam, kādēļ Krievijā autoritārisms ir tik nepārejošs, ir atsaukšanās uz milzīgo teritoriju. Respektīvi, ka šādu valsti citādi kā ar dzelzs dūri pārvaldīt nevar.

Tiesa, te var sākt piekasīties ar jautājumu, kāpēc vispār jums, dārgie kaimiņi, tik milzīga teritorija bija vajadzīga, tomēr jautājums nebūtu īsti korekts. Piemēram, 20. gadsimta sākuma Itālijā, kas tolaik nebija turīga valsts, arī bija karstgalvji, kuriem šķita, ka Itālijai “pienākas” vismaz daļa no agrāk Romas impērijas sastāvā bijušajām zemēm ap Vidusjūru. Svarīgāks pretarguments ir: kāpēc citas teritoriāli lielas valstis (ASV, Austrālija, vismaz līdz pēdējam laikam Indija) kaut kā puslīdz spējušas pastāvēt bez autoritārisma kā pārvaldības metodes? Šis pretarguments vienkārši tiek ignorēts. Tostarp no visnotaļ erudītu autoru puses. Krievija liela valsts, tāda ir mūsu varas specifika, citādi nevar, punkts.

Otrs regulāri pat akadēmiskajos tekstos sataustāms pavediens, iespējams, var palīdzēt saprast antiukrainisko noskaņojumu. Es to pat neapzīmētu kā skaidri formulētu šovinismu. Te jāatgādina, ka pašā Krievijā dzīvo arī citas tautas, un tas, ko – lasītājam jātic, ka esmu diezgan daudz sējumus izlasījis – redz pat pētnieku tekstos, ir aizbildnieciska attieksme kā pret eksponātiem etnogrāfiskā muzejā.

Ar labvēlīgu interesi burjati, adigieši vai pat tatāri tiek uztverti tikmēr, kamēr runa ir par folkloru, “nacionāliem ēdieniem”, amatniecību vai citādi “kolorītām” tradīcijām, bet skaidrs, ka tauta šī vārda pilnā nozīmē ir tikai krievi. Jo nav nopietni uztverama tauta, kas skaitliski būtiski mazāka par krieviem.

Ir “narod” (krievi) un tad ir “narodnostji”. Tostarp visādi jocīgi dāņi, čehi, latvieši vai kirgīzi. Amerikāņi īsta tauta arī nav (kā var būt tauta, ja tur sabraukuši no visas pasaules?!), faktiski ir divas tautas – krievi un ķīnieši. Un tad ir nēģeri Āfrikā un musulmaņi. Es, protams, nedaudz kariķēju šo pasaules skatījumu, bet tikai nedaudz. Šādā kontekstā ukraiņu pretenzijas uz savu atšķirīgu pašidentitāti pirms kara tika uztvertas ar vieglu zobgalību “nu, kam jums tas?” un tagad ar neslēptu nepatiku.

Reklāma
Reklāma

Rezumēju: nav vajadzības lasīt Kremļa melus un draudus; tad jau labāk rakstnieku Vladimiru Sorokinu un, lai aina krāsaināka, rakstnieku Valentīnu Rasputinu.

SAISTĪTIE RAKSTI