Vērienīga koncertcikla noslēgums 0
Ar koncertu Rīgas Domā piektdien, 26. septembrī, izskanējis cikls “Ērģeļmūzika BACH zīmē”, kura gaitā klausītājiem visu vasaru bijusi iespēja iepazīt Latvijas ērģelnieku priekšnesumus trijās Latvijas baznīcās.
Mūziķi uzstājušies arī Liepājas Svētās Trīsvienības katedrālē un Dubultu evaņģēliski luteriskajā baznīcā, par vienu no šīs mākslinieciskās ieceres vadmotīviem kļūstot latviešu komponistu darbu interpretācijām. Koncertcikla finālā Rīgā pirmoreiz vienkopus tika atskaņots triju latviešu autoru veikums – “Triloģija Latvijas ērģelēm”, kur “Jūrmalas partitu” uzrakstījis Rihards Dubra, Liepājai veltīto “Urbāno fantāziju ar BACH” radījis Jānis Lūsēns, bet Rīgas Doma ērģeļu iedvesmoto opusu “Okeāna balss” – Ēriks Ešenvalds.
Koncerta sākumu gan ievadīja atgādinājums par Johana Sebastiāna Baha daiļradi – tokāta un fūga re minorā Ivetas Apkalnas lasījumā. Grūti iedomāties vēl kanoniskāku ērģeļmūzikas paraugu par šo, tādēļ tam radīt savu patiesi pārliecinošu versiju ir sevišķi grūts uzdevums, taču solistei tas izdevās veiksmīgi, saistot gan ar patētisko tēlu atveidojuma precizitāti, gan ar polifono līniju izklāsta plūstošo kolorītu. Iveta Apkalna pie ērģelēm atgriezās Ešenvalda skaņdarbā, Rihardam Dubram savukārt sadarbojoties ar Kristīni Adamaiti, bet Jāņa Lūsēna partitūras atskaņojuma centrā atrodoties Tālivaldim Deksnim – un iespēja salīdzināt triju ievērojamu Latvijas ērģelnieku sniegumu noteikti saucama par vienu no būtiskākajām koncerta kvalitātēm. Katrs interprets atklāja savu radošo dotību spilgtākos vaibstus, un līdz ar to nevajadzēja vilties nevienā priekšnesumā. Kā kopīga iezīme raksturojama intelektuāla skaidrība, kas “Jūrmalas partitas” un “Urbānās fantāzijas” skaņuraksta iedzīvinājumam piešķīra nepieciešamo mērķtiecību, turpretī “Okeāna balss” atklāsmē bagātīgo emociju gammu ietvēra konkrētā mākslinieciskā dramaturģijā. Taču ne mazāk izteiksmīgi izpaudās arī ērģelnieku uzstāšanās atšķirības – Kristīne Adamaite īpašu uzmanību pievērsa mūzikas tembrālajām krāsām, viņas interpretācijai apliecinot solistes teicamo profesionalitāti un trāpīgo intuīciju. Tālivaldis Deksnis savukārt kontrastējošu stilistisko impulsu krustpunktā prata izteikt viengabalainu emocionālo vēstījumu, bet Ivetas Apkalnas spēlē vienlīdz uzrunāja kā spožā virtuozitāte, tā arī spēja izveidot loģisku, izjūtām bagātīgu un muzikāli aizrautīgu interpretācijas modeli. Pienācīgu ieguldījumu šajos atskaņojumos deva arī citi instrumentālisti – pirmām kārtām flautiste Dita Krenberga, kura lielāko spozmi sasniedza Ērika Ešenvalda piešķirtajā solopartijā. Sev atvēlētajās lomās brīvi iejutās arī arfiste Ieva Šablovska, perkusioniste Elīna Endzele, vijolnieks Raimonds Ozols, čelliste Dace Zālīte, ģitārists Matīss Čudars un, visbeidzot, Andra Pogas vadītais Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris.
Pašu komponistu veikums tomēr atstāja nedaudz bālāku iespaidu – par veiksmīgāko saucams Ērika Ešenvalda jaunākais opuss, bet Dubras “Jūrmalas partita” un Lūsēna “Urbānā fantāzija ar BACH” liecināja par profesionāli uzrakstītiem skaņdarbiem bez nozīmīgām jaunatklāsmēm. Novērtējot Riharda Dubras prasmi darboties optimistiskā, ar reliģisku vēstījumu uzlādētā radošo tēlu sistēmā, kādēļ arī “Jūrmalas partitā” bija saklausāmas daudzas muzikāli piesātinātas epizodes, jāsecina, ka klausīties komponista sarakstītos lielas formas instrumentālos darbus ir aptuveni tāpat kā skatīties filmu, kurā vienkopus samesti dažādi žanri no melodrāmas un komēdijas līdz trillerim un detektīvam – pirmkārt, vienā brīdī neizbēgami iestājas vienmuļība, otrkārt, tā arī nekļūst skaidra darba centrālā, vienojošā ideja. Ar Jāņa Lūsēna partitūru ir līdzīgi – par tās stiprākajām pusēm uzskatāmi kolorītie tembru kontrasti un iezīmīgie lirisko tēlu pretstatījumi dramatiskiem motīviem, tomēr, mūzikā iztrūkstot spilgtākām intonācijām un pārdomātākai formveidei, tā izrādījās diezgan garāmslīdoša.
Pirmklasīgā interpretācija tikai pastiprināja priekšstatu par to, ka jaundarbā “Okeāna balss” Ēriks Ešenvalds nav apstājies pie iepriekšējā daiļradē ar lieliem panākumiem izmantotā izteiksmes līdzekļu loka, bet to atkal paplašinājis un pilnveidojis. Tādēļ arī šis visumā neoromantiskais opuss pārliecināja ne tikai ar meistarīgo kompozicionālo ideju izvērsumu, bet arī ar satura piepildījumu – skaņdarba trešā daļa pieder pie skaistākajiem mūsdienu latviešu mūzikas paraugiem. Varbūt dīvaini, bet manā skatījumā Ešenvalda radītajam ciklam pietrūka noslēguma daļas – triumfējoša fināla, taču tas jau ir paša komponista ziņā. Jebkurā gadījumā Ēriks Ešenvalds kārtējo reizi ir apliecinājis savu izcilo talantu.
