VIDEO. Biķis: “Latvija man nozīmē cilvēkus, zināšanas un drosmi — spēju celt valsti ar saknēm un skatu nākotnē!”
0
Ko Tev nozīmē Latvija? Uldis Biķis, “Latvijas Finiera” padomes priekšsēdētājs
Latvijas valsts man nozīmē, pirmkārt, cilvēku. Sākot ar ģimeni, kopienu jeb uzņēmumu, protams, nozari, kurā es strādāju, meža nozari, kas ir pamatā – bet ne tikai. Latvijas tautsaimniecība, galu galā – tas zināšanu kopums, kas ir cilvēkos, rada priekšnoteikumus ekonomiskajai darbībai, sociālām lietām un visam, ar ko cilvēks spēj šajā gadsimtā nodarboties.
Un – neapšaubāmi Latvija ir tā vieta, kur es esmu dzimis, kur es esmu izpratis saknes, no kurienes mana dzimta nāk. Manas ģimenes, manas otrās pusītes dzimta, no kurienes nāk, uz ko mēs esam balstījuši savā dzimtā savu gan zināšanu uzkrāšanu, gan kapitāla uzkrāšanu. Lai gan, protams, Latvijas liktenis ir bijis gaužām sūrs un grūts, un, godīgi sakot, nav daudzas tautas, kuras ir pieredzējušas tik lielus postījumus pēdējos – mazliet vairāk nekā simts gados, ņemot vērā lielos karus, kas ir bijuši Latvijas teritorijā. Bet, neskatoties uz to – būt vēl joprojām savai valstij, savai nācijai, kas spēj turpināt uzkrāt zināšanas, dzemdēt bērnus, audzināt, skolot, izglītot un nodot nākamām paaudzēm to zināšanu kopumu – nu tas ir izcili. Līdz ar to, es domāju, mēs esam patiesi laimīgi, ka mums ir sava valsts un ka mēs spējam to darīt.
Latvijā ražošana un eksports pienes lielāko vērtību Latvijas ekonomikai. Mēs apzināmies vai neapzināmies, bet meža nozare jeb es pat to paplašinātu – nozares, kuras izmanto Latvijas galveno resursu – auglīgo zemi, noteikti kā naudas kaltuve ir vislielākā. Tā ir patiesībā gandrīz puse no Latvijas eksporta, kas ienāk Latvijā, tātad ienes naudu Latvijā. Un cik pragmātiski mēs to protam apsaimniekot? Cik mēs varam iegūt vērtību nozarēs, kas tieši ir saistītas ar zemi – lauksaimniecībā, mežsaimniecībā? Ne mazāk svarīgi, pat vēl grūtāk ir koncentrēt šos resursus pārstrādes procesos – lielākos uzņēmumos. Bet tas skaistākais droši vien un tas piepildītākais, ko sabiedrība izjūt, ir tālākie produkti, ko mēs dzīvē izmantojam, sākot ar pārtiku un, protams, viss no kokrūpniecības. Kokrūpniecībā tiek radīti dizainiskie elementi, mājbūves elementi un daudz, kas cits dažādās nozarēs. Piemēram, mūsu gadījumā mēs kā uzņēmums strādājam ar vairāk nekā trīsdesmit nozarēm, kurās nonāk Latvijas bērzs.
Bērzs ir unikāls koks, jo bērzs nav ne cietais lapu koks, ne mīkstais lapu koks, kaut kas pa vidu. Un fizikāli mehāniskās īpašības, ja tās pastiprina kā kompozītmateriālu, mūsu gadījumā – saplāksni, mēs principā varam iegūt materiālu, kas ir līdzvērtīgs ļoti daudziem metāla produktiem, un līdz ar to tā mūsu vieta vai niša ir būt kaut kur blakus ļoti sarežģītos produktos, kur principā tiek novērtētas atsevišķas fizikāli mehāniskās īpašības vai stiprība, vai liece, vai noturība, un koks noteikti konkurē. Tas no vienas puses. No otras puses, koks ir mīksts, viegli apstrādājams un tas nozīmē – energoietilpība ir mazāka nekā citiem būvmateriāliem vai citiem materiāliem. Un tā ir nākotnes priekšrocība, jo principā mūsu izpratnē enerģētika ir tieši tā, kas dara pāri. Īpaši, ja enerģiju mēs iegūstam tiešā veidā no dabas resursa kaut ko sadedzinot.
Kamēr mums nav tehnoloģiski radīta enerģija, tikmēr droši vien koka saražošana gala produktos ir mazāk energoietilpīga nekā citiem materiāliem. Un tas ir labi, un tas tiek arvien vairāk novērtēts pasaulē. Līdz ar to droši vien divdesmit pirmo gadsimtu varam saukt par koksnes renesanses laikmetu. Mēs ar jaunām tehnoloģijām, ar jaunām zināšanām spēsim piedāvāt arvien sarežģītākus, komplicētākus kompozītmateriālus, kura pamatelements ir koksne.
Par Latvijas mežiem. Domājams, ka uzņēmējdarbībā resursu mobilizācija, izmantošana kļūs arvien precīzāka un droši vien, ka Latvijā ir un būs teritorijas, kas būs ar pamatmērķi – ekonomika. Un tur, protam, ir ļoti svarīgi, cik ātri izaug koks un kādā kvalitātē izaug koks, un ko mēs tālāk varam vērtību ķēdē saražot. Un droši vien – zemes platības jomā tā būs vairums gadījumos. Tāpat kā lauksaimniecība, mežsaimniecība – auglīga zeme, par to domājam. Bet noteikti arvien vairāk būs dabas teritorijas, sākot ar tām, kas atstātas dabai un tikai dabai, un cilvēks tās vispār neietekmēs. Un būs pietiekami daudzas teritorijas, kas ir saskarē ar cilvēku, kur pamatā ir ainaviskie elementi. Dzīves telpa, rekreācijas telpa, kur cilvēkam ir cits piepildījums, jo tas cits piepildījums neapšaubāmi cilvēkam ir vajadzīgs. Ja mums nav dzīves telpas, ja mums nav vietas, kur atpūsties vai uzlabot savu veselību, vai vienkārši pastaigāties, vai vienkārši pasēdēt un padomāt, droši vien, ka tas atkal nekam neder, un mēs droši vien nebūt negribam nonākt situācijā, kāda ir Holandē, kur katrs kvadrātmetrs ir apstrādāts tik ekonomiski, ka šī dzīves telpa ir samākslota. Mēs gribam redzēt dabīgo, jo tas dabīgais droši vien asociējas arī ar brīvību un arī ar spēju atjaunot sevi pašu kā cilvēku, kā garīgu būtni. Un līdz ar to droši vien ir jāmāk mums kā sabiedrībai vienoties vienīgi par šo dzīves telpas sadali, kur mēs strādājam, kuru mēs domājam ekonomiski un racionāli, un produktīvi, un radām vērtību, kas mums ir absolūti nepieciešama atkal, lai mēs iegūtu citus mantas, citus preču pakalpojumus, jo mums ir jāmainās. Mēs būsim pasaules sastāvdaļa un mēs tirgosimies.
Latvijas Finieris stāda daudz bērzu. Stāda. Tie izaugs pēc četrdesmit gadiem. Jebkurā vecumā cilvēks var koku iestādīt, un koks aug ātri. Īpaši, ja viņam palīdz. Un tur ir gaužām vienkārši – kokam – kas tad ir vajadzīgs? Saule, ūdens un minerālvielas, barības vielas. Tātad, ja viss ir sabalansēts, koks aug ātri. Un tas jau ir tas stāsts par produktivitāti. To, ko dod ekonomiskā puse vai cilvēki, kas strādā nozarē ar selekciju, ar šo sabalansētību – jau ainaviskā ekovidē vai dabas vidē mēs varam veidot arī ražību krietni lielāku. Un šī produktivitāte ir tas, ko mēs piedāvājam sabiedrībai. Un droši vien, ka mums pat ir tā laimīgā iespēja, ka līdz šim dažādu ārēju apstākļu dēļ mēs neesam maksimizējuši savus ienākumus no zemes. Mēs spēsim vieglāk atrast risinājumu par zemes sadali. Jo ja mēs būtu Holandē, tad droši vien būtu ļoti grūti iedomāties, ka mēs trīsdesmit procentus atdodam atpakaļ dabai un upurēsim ekonomiku. Mums nav jāupurē ekonomika, mēs varam to izdarīt, tikai mēs to varam izdarīt laikā sabalansējot visus jautājumus.
Vēlējums Latvijai simts septiņos gados. Būt drosmīgiem. Neapšaubāmi. Nebaidīties, jo mēs šodien dzīvojam kara apstākļos un pretinieks grib iedvest bailes Rietumeiropā un it īpaši Austrumeiropā. Mēs nedrīkstam baidīties par to, ko mēs darām.
Novērtēt vārda spēku! Mēs zinām, ka vārdi, kā kādreiz minēja, ka ar avīzi var nosist banku un valdību, tad šodien vārdi var nodarīt pāri gan cilvēkiem, gan kopienām, gan nozarēm. Un mums ir jābūt tādiem, kas nepazaudē savstarpēju uzticību. Mums ir jānovērtē tas, ko mēs sakām, kā mēs sakām. Mēs nedrīkstam pārspīlēt. Mēs nedrīkstētu manipulēt. Mums, protams, par savu patību ir jāpastāsta, bet neupurējot otru. Līdz ar to šī sadarbība un uzticība laikam ir tas, kas visvairāk mums ir vajadzīgs.
