VIDEO. Ciganovs: “Latvijas brīvība nebija dāvana – tā bija izvēle un cīņa!”
0
Kas ir Latvija no vēsturnieka skatpunkta? Vēstures zinātņu doktors Juris Ciganovs
Latvija, pirmkārt, ir zeme, kur mēs visi dzīvojam. Tā ir mūsu tēvzeme vai māte zeme, mūsu mājas.
Latvijai ir 107 gadi. Tas ir gadskaitlis Latvijas valstiskumam – Latvijas valstiskumam ir 107 gadi. Tie ir 107 gadi, kopš brīža, kad tagadējā Nacionālā teātra telpās sanāca ļaužu grupa un proklamēja Latvijas Republikas neatkarību. Skaidrs ir tas, lai arī mums tagad tā varētu likties, ka tas radās tādā nosacīti tukšā vietā, jo no idejas ģenerēšanas brīža šie te bija tieši tie cilvēki, kas atradās Nacionālajā teātrī gan uz skatuves, gan skatītāju zālē. Bet pēkšņi no zila gaisa satikties šie cilvēki tā vienkārši nevarēja un nevarēja arī izdomāt – tagad vai rīt mēs to Latviju dibināsim. Dibināsim kaut ko un nosauksim to par Latviju. Protams, ka nē. Gadsimtiem ilga vēsture rāda, ka tādā vai citādā veidā nācijas pašapziņas idejas, valstiskuma idejas vai to aizmetņi tomēr mums ir bijuši. Apzinātā vēsture pierakstītā veidā Latvijas teritorijā pastāv no 13. gadsimta, respektīvi, kopš brīža, kad šeit parādījās pirmie vācu tirgotāji. Vai varam viņus nosaukt arī par vācu krusta nesējiem, kristīgās ticības nesējiem. Tas, respektīvi – kopš parādījās pirmie rakstiskie vēstures avoti par Latvijas teritoriju, Latvijas iedzīvotājiem. Mēs šodien tās dēvējam par sentautām, kas te ir dzīvojušas. Par senlatviešiem dēvēt viņus nebūtu vēsturiski korekti. Bet katrā ziņā jau toreiz bija šeit kaut kādi tādi valstiskuma aizmetņi agrīnā valstiskuma veidolā.
Pēc tam bija Livonija, vairākus gadsimtus – Livonijas valstu konfederācija, kas pastāvēja; tas, protams, nebija ar Latvijas šodienas teritoriju nekādā veidā saistāms. Vai tā – bija ar teritoriju saistāms, bet nebija saistāms ar to, ko mēs pēc tam varam saukt par Latvijas valstiskumu.
Livonijai gan mēs varam pateikties par mūsdienu Latvijas teritorijas ģeogrāfiskajiem aprisēm, respektīvi, par to, kādā veidolā šobrīd izskatās mūsu robežas. Tās radās tieši Livonijas laikā.
Daudzi piesauc Kurzemes un Zemgales hercogisti kā mūsu vienu no valstiskuma aizmetņiem vai arī valstiskuma pirmsākumiem. Nu gluži tā nav, bet nenoliedzami, ka šis te valstiskais veidojums Latvijas teritorijā veidojās un tātad bija zināmā mērā arī pastāvīgs, kaut arī, protams, ar Latvijas valstiskumu sakara īsti tam nav; tāpēc daudzu cilvēku piesauktie teksti par to, ka arī mums bijušas savas kolonijas Tobāgo un Gambija, neatbilst patiesībai. Nē, mums nebija savas kolonijas, šīm zemēm ar Latvijas valstiskumu nekāda sakara nav.
Bet mēs zinām to, ka kopš trīspadsmitā gadsimta šeit dzīvojoši cilvēki, nosauksim viņus par sentautām, par kuršiem, zemgaļiem, latgaļiem, lībiešiem, sēļiem. Tai mirklī, kad jau sāka veidoties latviešu tautiskums, latviešu nācija, šie cilvēki tādā vai citādā veidā vienmēr ir piedalījušies procesos, kas ir notikuši Latvijas teritorijā. Nevar teikt, ka šeit bija tikai vācbaltieši un citi neviens nebija, ka latvieši bija tikai bauri, kas ara zemi un apgādāja šos te vācbaltiešus ar visu nepieciešamo. Latvieši paši ir piedalījušies visos karos, bet tādu ir bijis diezgan daudz mūsu teritorijā. Sākot no trīspadsmitā gadsimta, mums ir pierādījumi tam, ka visos karos ir piedalījušies latviešu karavīri.
Pārtautotā veidā, labi, bet varbūt arī drusku kaut kādā pastarpinātā veidā latvieši ir piedalījušies arī šo zemju administratīvā pārvaldīšanā. Bez latviešiem vai latviešu priekštečiem neiztika – šie procesi te bija.
Nav varbūt tas tik acīmredzami un nav redzami arī ārēji tas viss, bet tomēr. Tomēr tas bija. Nevar teikt, ka mēs bijām tikai zemnieku masa, apspiesta zemnieku masa, kam nebija nekādas tiesības un kas šeit pastarpināti dzīvoja un apkalpoja valdošo vācbaltiešu eliti vai arī tos spēkus, tās valstis, kas mūsu teritoriju šādā vai citādā veidā vai šādā un citādā laikā bija ieņēmuši. Tie bija gan vāci, gan poļi, gan lietuvieši, gan zviedri, gan krievi. To augšējo paverdzinātāju mums bija ļoti daudz, bet zināmā mērā mēs mācījāmies, akumulējām šīs idejas, līdz nonācām paši līdz valstiskuma idejai. Protams, tas attīstījās jau kopš jaunlatviešiem, jau kopš jaunstrāvniekiem, jau pēc visiem politisko procesu aizsākumiem Latvijas teritorijā.
Tas ir, valstiskuma ideja ģenerējās 20. gadsimta sākumā, bet bez šaubām, ka gadsimtiem ilgusī vēsturiskā pieredze mums bija. Iespējams, ka šī te vēsturiskā pieredze mums bija drusku savādāka nekā Eiropas lielajām nācijām, jā, arī drusku savādāka nekā tiem pašiem mūsu ciltsbrāļiem lietuviešiem, kuriem tomēr bija pamatā tūkstošgadīgā Lietuvas valsts, kas pletās no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai, ar ko viņi ļoti lielās, bet parasti tur aizmirst piemetināt to, ka šajā valstī – Lietuvas lielkņazistē, dižkunigaitē, lielhercogistē vai nu kā mēs viņu nosaucam – lietuviešu valoda nekad nav bijusi valsts valoda un neviens dokuments līdz 1918. gadam nebija uzrakstīts lietuviešu valodā. Valdošās bija senkrievu, latīņu, vai poļu valodas. Bet nenoliedzami tā bija Lietuva, un ar to viņi lielās, mums nav, ar ko lielīties. Arī igauņiem nav ko lielīties ar šāda veida valstiskumu. Bet tomēr mēs praktiski vienā laikā nonācām līdz savam valstiskumam. Lietuvieši uzskata to par atdzimstošo valstiskumu, mēs par jaunizveidoto, igauņi arī par jaunizveidoto. Bet 1918. gads tas bija tas atskaites punkts, no kura mēs arī šo valstiskumu, šos te simt septiņus gadus mēram šodien.
Mazliet par 1917. un 1918. gada mēģinājumiem veidot valstiskumu dažādos līmeņos, tie bija jau pirms 18. novembra. Tās bija sekas lielajiem ģeopolitiskajiem satricinājumiem, proti, Lielajam pasaules karam. Un tas, ka Lielā pasaules kara un dažādu revolūciju rezultātā, pirmām kārtām – Krievijas revolūciju un sociālo satricinājumu rezultātā, Krievijas impērija sabruka. Un, uz impērijas drupām sāka veidoties valstiskās suverenitātes. Ne jau tikai Latvija. Mēs varam runāt par to pašu pieminēto Igauniju, Lietuvu, Somiju, Ukrainu, Baltkrieviju, Aizkaukāza valstīm. Vidusāzija arī, tās gan bija Krievijas okupētas teritorijas, jo Krievija bija tāda pati koloniālā impērija kā Lielbritānija, kā Turcija, kā Francija, kā visas pārējās. Tikai krieviem tās kolonijas veidojās drusku savādāk. Un mēs arī bijām viena no Krievijas impērijas kolonijām. Baltijas provinces bija tieši tādas pašas kolonijas kā, Francijai, piemēram, Polinēzija. Varbūt tās tikai drusku tuvāk un mēs atradāmies drusku citā attīstības ciklā, citā sabiedrības attīstības stadijā. Tas nav ne labi, ne slikti. Vienkārši tas tā bija.
Un tieši pēc Krievijas impērijas sabrukuma, tieši pēc februāra revolūcijas Krievijā, tieši tajā mazajā mirklī, kas ir pamatoti nodēvējams par pirmo un vienīgo mēģinājumu ieviest demokrātisko pārvaldi Krievijā. Tieši Kerenska valdība, vai Krievijas Pagaidu valdība, bija tas posms, kad sākās tāds politisko aktivitāšu bums, tostarp arī šeit, Baltijas provincēs, tostarp arī teritorijā, ko mēs tagad pazīstam kā Latviju. Tas ir, toreiz vācu neokupēta bija Vidzeme un Latgale. Latgale administratīvi neietilpa kaut kādā administratīvā veidojumā, kas saistīts ar Latviju. Proti, tā bija Vitebskas guberņa. Kurzemē savukārt tas viss sākās drusku vēlāk, tāpēc ka gan Kurzeme, gan Zemgale bija vācu okupēta teritorija, jo frontes līnija Latviju pāršķēla 1915. gadā faktiski pa vidu, tas ir, pa Daugavu. Vienā pusē bija vācieši, otrā pusē bija Krievijas impērija. 1917. gadā Krievijas impērija pazuda un radās iespēja veidot partijas, pirmās pašvaldību vēlēšanas, kurās uzvarēja sociāldemokrāti – menševiki un sākās partiju veidošanās. Sociāldemokrātiskā strādnieku partija jau pastāvēja kopš 1904. gada. Tie bija vai nu lielinieki, vai nu mazinieki, kuri nu kurā brīdi bija spēcīgāki. Sāka veidoties arī pilsoniskās partijas, kurām aizmetņi, protams, sākās jau 1905. gada revolūcijas laikā, bet tik un tā pozicionējoties, tās sāka veidoties tieši pēc februāra revolūcijas Krievijā. Process Kurzemē sākās drusku vēlāk, tāpēc ka revolūcija Vācijā notika precīzi vienu gadu pēc revolūcijas Krievijā, un process bija līdzīgs. Tās centrālās varas absolūts sabrukums, militārās varas sabrukums, haoss armijā un iespēja kaut ko veidot pašiem no sākuma zemē, kur atradās sveša armija. Līdz astoņpadsmitā gada novembrim okupācijas vara Kurzemē un Zemgalē – vācu okupācijas vara, bija ārkārtīgi spēcīga un visi mēģināja veidot kaut kāda veida valstiskumu nāca tieši no okupācijas varas. Mēs šodien daudz nezinām, bet vācieši, vācu militārā vara mēģināja izveidot kādus administratīvos veidojumus tepat uz vietas. Radīt jaunu Kurzemes hercogisti, atjaunot Baltijas hercogisti, vai izveidot kaut ko pilnīgi jaunu. Bija piemeklēta kandidatūra, kas uz šo mūsu hercoga troni pretendētu, līdzīgi kā viņi darīja Lietuvā, mēģinot atjaunot Lietuvas karalisti ar karali Mindaugu II. Nu pēc kārtas, otrais viņš bija, bet tas bija viens no vācu daudziem kroņhercogiem, viņiem tādu cilvēku bija daudz, dažādi titulētu personu, kuriem vajadzēja piemeklēt, ko darīt. Noteikti tas cilvēks pirms tam par Lietuvu bija dzirdējis tā ļoti, ļoti nosacīti. Līdzīgi bija par Kurzemi un par Zemgali – bija atrasts nākamais potenciālais cilvēks, kuru varētu nozīmēt par Kurzemes un Zemgales hercogu. Lūk, un tad, kad Vācija sabruka, tad, kad radās iespēja arī uz šīs impērijas drupām kaut ko veidot, tad arī cilvēku grupa pareizajā laikā, pareizajā vietā izveidoja Latvijas Tautas padomi, kas pareizajā laikā, pareizajā vietā nevilcinoties mēģināja, un viņiem tas izdevās, apvienojoties proklamēt Latvijas Republiku, kura vēl, protams, pēc tam bija jāizcīna; jo uz to brīdi, uz 1918. gada 18. novembri tā bija tikai viena neliela cilvēku kopa, kas realizēja šo ideju – ideālistisku ideju – proklamēja Latvijas valsti, kurai tobrīd nebija nekāda administratīvu, birokrātisku, militāru pamatu. Arī finansiāla pamata nebija, bet divu gadu laikā tas viss realizējās.
Tātad, kaut kur no iekšpuses, no iekšējiem procesiem pamazām tauta noticēja tam visam. Protams, daudzu subjektīvu, objektīvu faktoru iespaidā, ārējo faktoru iespaidā, arī – vīlās lieliniekos. Latviešu strēlnieki, kas bija aizgājuši līdzi Sarkanai armijai uz Krieviju, atgriežoties atpakaļ, saprata, ka tieši šeit ir viņu vieta, ka tieši, jaunās Latvijas Republikas armijas rindās viņi var cīnīties pret visiem ārējiem ienaidniekiem par savas valsts brīvību. Nu tādā veidā divu gadu laikā faktiski šī valsts arī tapa. Tā, kura pastāvēja līdz 1940. gadam de jure un de facto. Padomju okupācijas rezultātā valsts zaudēja savu valstiskumu, bet de jure tā pastāvēja arī trimdas laikā līdz pat valstiskuma atjaunošanai 1990. gadā 4. maijā un pilnīgai valstiskuma atjaunošanai 1991. gada 19. augustā.
Puča laikā tika paziņots, ka Satversme Latvijas teritorijā darbojas pilnā apjomā. Un mēs šobrīd esam šīs valsts simt septītajā gadadienā.
