Kas Tev ir Latvija? Diabēta māsa Līga Ārente, Latvijas Māsu asociācijas valdes locekle
Jā, Latvija no māsas skatupunkta…
Man gribētos teikt, ka Latvija ir vienīgais zemes pleķītis uz šīs planētas, kur ir latviešu valoda un latviešu kultūra, kur latvieši var dzīvot un attīstīties. Bet māsa Latvijā ir mazliet tā kā izmirstoša suga. Mums ir ļoti liels māsu trūkums, un tas ietekmē visu veselības aprūpes sistēmu un ietekmē pacientu aprūpi. Un tā ir ļoti nopietna, steidzami risināma problēma, jo mēs novecojam – mēs no vecās gvardes. Vidējais vecums māsām ir diezgan liels. Vecā gvarde, kura ir gatava vilkt jebkuru vezumu, lēnām aiziet, aiziet prom no biznesa, respektīvi, pensijā un tālāk. Un jaunā paaudze, par ko man patiesībā ir prieks, jaunā paaudze vairs negrib tādus vezumus vilkt, kā bijām gatavas mēs to darīt. Un man ir cerības uz šo jauno paaudzi, kuri atsakoties strādāt kaut kādos – ne īsti draudzīgos darba apstākļos, pieprasīs savu un piespiedīs sistēmu mainīties. Veselības aprūpes sistēma ir jāfinansē adekvātāk. Ir jādomā par paaudžu nomaiņu un tas ir jādara vakar, jo rīt jau būs par vēlu.
Māsu skaits iet mazumā, un rūpe par māsu atalgojumu nav manīta.
Laikam tā būtība slēpjas tajā, ka šo profesiju izvēlas cilvēki, kas vēlās palīdzēt citiem. Varbūt varētu pat teikt – kalpot citiem, un līdz ar to viņas par sevi tik ļoti necīnās un nepastāv, jo viņas ir – nu, tā ir tāda kā sieviešu profesija. Un diemžēl mēs vēl aizvien dzīvojam patriarhālā sabiedrībā un “sievietei jau nepienākas” vai – “sievietei jau pienākas mazāk”. Nu it kā šī te vērtība un viņas uzdevums ir zināmā mērā kalpot vīrietim, un viņas pašas necīnās, un ārsti arī par viņām necīnās. Līdz ar to mēs esam tur, kur mēs esam.
Visa pasaule mēģina attīstīties virzienā, kur medicīnas māsa ir līdzvērtīga profesija ārstu profesijai, jo viņi nodarbojas mazliet ar atšķirīgām lietām. Aprūpe nav tas pats, kas ārstēšana.
Tādai plašai sabiedrībai varbūt noderēs tā metafora, ka – ja ārsts ir tēvs, viņš ir diezgan skarbs un kategorisks un dažreiz pat brutāls. Tad māsa ir mamma, kura rūpējas par komfortu. Tas ir arī vides komforts. Tas ir tas, ar ko māsa strādā. Māsai ir jānodrošina pacienta maksimālais komforts, lai viņam būtu mazākas blaknes. Lai no šīm zāļu blaknēm, no ārstēšanas blaknēm izvairītos. Kā veikt profilaksi, lai nebūtu recidīvi? Nu tas ir tā kā manā diabēta pacientu apmācībā ir visspilgtāk redzams, ka tas ir tāds lēns, neredzams darbs, kā jau sievietes darbs, kurš ir vērsts uz to, lai cilvēks visumā justos labāk; ne tikai uz viņa izārstēšanu, bet lai šajā ārstēšanas procesā viņam būtu vieglāk, komfortablāk un vieglāk pārnesams tas viss.
Mans stāsts bija tāds kā mazliet pesimistisks, bet man gribās tomēr, lai mūsu pašapziņa vairotos. Mēs nākam no padomju sistēmas, kur mēs kā maza tauta esam niecināti un mums ir mēģinājuši ieskaidrot, ka mēs neesam gana svarīgi un gana vērtīgi, un mēs neko nevaram un mēs nemākam un mums nesanāk, un mums ir vissliktāk. Bet ir pagājuši jau trīsdesmit pieci gadi, kopš tas ir beidzies. Mēs turpinām paši to darīt. Mēs turpinām paši sevi noniecināt, paši sevi bāzt zem ūdens, tāpēc es gribu novēlēt mūsu tautai, mūsu valstij – nākotnē vairāk pašapziņas, vairāk vienam otru atbalstīt un palīdzēt savējiem, kas ir latvieši. Un šādā veidā mēs, protams, varam celt savu valsti – labāku, draudzīgāku, jo ienaidnieku mums ir ļoti daudz. Mums ir ļoti daudzi svešinieki, kuri nodarbojas ar diezgan spēcīgu kaitniecību, un to mēs varam pārvarēt tikai – esot vienoti. Neskatoties uz to, ka man nepatīk, kā tu uz mani varbūt paskatījies un ko tu dari, bet tev – ko es daru. Tas viss ir jāliek pie malas. Ir jābūt vienotiem, ir jābūt kopā un ir jāatbalsta savējie. Un būs skaista Latvija.



