VIDEO. Ozols: “Latvija man nozīmē visu. Latvija man devusi izglītību. Latvija man devusi brīnišķīgu darbu.”
0
Ko Tev nozīmē Latvija? Raimonds Ozols, Latvijas pirmā vijole
Latvija man nozīmē visu. Latvija man devusi izglītību. Latvija man devusi brīnišķīgu darbu. Protams, tur jāpateicas pasniedzējiem un vecākiem.
Četrdesmit gadi uz profesionālās skatuves. Pirms tam septiņus gadus Operas un baleta teātra orķestrī; un pēc operas sekoja trīsdesmit divi gadi Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī. Un vēl pirms operas vienu gadu es ieskrējos ar Operetes teātri.
Bija, protams, bija iespējas. Bet bija arī grūti laiki. Deviņdesmito gadu sākums, kad biju spiests strādāt ārzemēs, bet tie bija ļoti interesanti laiki. Protams, pamatā peļņa. Tad, kad šeit neko nevarēja nopelnīt. Bija arī tāds periods, kad es dārzā cepu nēģus – dzīvoju Carnikavā un bija trīs veikali, kas pieņēma manu produkciju, ar to varēja iztikt. Tā ka vienmēr atradu kaut kādu nišu, kur varētu nopelnīt.
Bet vijole nekad no rokām netika izlaista – nu, metis krūmos to neesmu. Bija kaut kāds senāks periods, kad mani atskaitīja no Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolas trešā kursa, un tad gadu domāju – pietiek.
Pats biju vainīgs. Gadi septiņpadsmit, astoņpadsmit – liderīgs dzīvesveids, interesēja daudz kas cits, kā jau jaunam puikam. Tad es vienu gadu biju operetē, bet tad atkal, pateicoties tēvam un vēl dažiem, mūziķiem, kas mani tomēr pierunāja: “Nu, čalīt, tev vajadzētu atgriezties pie tās vijoles.” Un atgriezos.
Orķestra Mākslinieciskais vadītājs ir galvenais diriģents, bet, Pirmā vijole – labā roka. Diriģents parasti uzklausa viņa padomus. Es dodu savus padomus, viņš dod savus padomus, un tad mēs mēģinām visu to kāršu namiņu salikt kopā. Jā, tas ir, esmu pirmais cilvēks, teiksim, pirmā roka, kas diriģentam palīdz ar saviem padomiem, un orķestris var dabūt laukā. Ar saviem plusiem un saviem mīnusiem. Viesdiriģenti pie mums ļoti daudz ir bijuši. Izcili diriģenti bijuši ir, mazāk profesionāli diriģenti bijuši. Bet ar visiem jāatrod kopsaucējs un kopēja valoda.
Mums ir ļoti daudz talantīgu mūziķu. Bet manā laikā, kad es mācījos, nebija iespēju braukt uz ārzemēm mācīties. Tagad ir pilnīgi visas durvis vaļā, visas iespējas.
Mani kaitina tas, kā budžets tiek pieņemts. Parasti tas, kas paliek pāri, to atmet kultūrai.
Un diezgan nožēlojami, ka mums nav savas koncertzāles.
Kaitinoši ir, kad skatoties rīta panorāmu vai dažus citus raidījumus, skatos, kā mūziķi, es pat viņus nesauktu par mūziķiem, par muzikantiem, kuriem īsti nav izglītības un sapratnes, kas ir mūzika, tā jēga kā tāda, bet viņi māk sevi prezentēt, viņiem nav bail.
Ļoti daudzi profesionāli mūziķi, instrumentālisti, kas šobrīd arī knapi var savilkt galus kopā tikai tāpēc, ka viņi nemāk sevi, teiksim, pieteikt. Sevi pārdot. Jā, tas ir tirgus. Bieži vien, kur nekaunīgāka cūka, tai pieder lielākā aploka daļa. Bet nu tā tas ir. Ir jāsitās. Arī mūsu sfērā ir ļoti liela konkurence. Ir iespēja sevi pierādīt. Un daudzi no tiem mūziķiem ir pierādījuši, bet daudziem neiet viegli finansiāli.
Mums arī komponisti daudzi ir, izlec kaut kādas pērles ārā. Kaut kādi forši skaņdarbi. Bet bieži vien ar simfonisko orķestri esam atskaņojuši jaunus skaņdarbus, ko piesaka kā “pasaules pirmatskaņojumu”, un tas vienu reizi izskan, un ar to arī ir viss, un tā ir arī pēdējā reize. Tā kā es negribu saukt vārdos, bet ir mums komponisti tiešām, ar kuriem mēs varam lepoties. Bet ir komponisti, kuriem, acīmredzot, vajadzētu mainīt profesiju, bet viņiem komponēšana patīk. Un, protams, viņi grib ar to pelnīt un iztikt. Bet nu ne vienmēr tas tā ir reāli dzīvē.
Ir tādi darbi, ko mūsu simfoniskais orķestris nospēlē un citi paņem pasaulē.
Protams, ir šādi darbi, teiksim, pateicoties savā laikā Marisam Jansonam. Tāpat arī tagad Andrim Nelsonam, kurš diriģē vienu no pasaules vadošajiem orķestriem. Ir tādi opusi. Ja salīdzina mūsu mazo valsti un citas, tad tiek radīts diezgan daudz labu kompozīciju.
Daudz ko man ir devis, varbūt, Dievs. Ne visu es esmu paņēmis, ko Viņš man ir devis, jo, atklāti sakot, es esmu visus savus studijas gadus bijis šausmīgi slinks. Un, protams, ja man otrreiz vajadzētu tagad sākt dzīvot, es dzīvotu savādāk. Bet man ir prieks, ka man ir sava publika. Akadēmiskā mūzika, simfoniskais orķestris ir viena lieta, bet otrā – žanrs, ko es sāku piekopt 2000. gadu sākumā, 2001. gadā man iznāca pirmais albums “Starp debesīm un zemi”. Tādas klasiskās mūzikas apdares un mazliet, kā Pauls saka: “Tuvāk tautai.” Ne tik sarežģīta tā mūzika, bet publikai patīk. Tā bija mūzika un skaņdarbi, ko es izvēlējos pats. Un man bija ne tikai gandarījums, bet es daudz vairāk ar to varēju nopelnīt, nekā sēžot simfoniskajā orķestrī kā Pirmā vijole.
Vēlējums savam klausītājam, savai valstij, savai zemei un savai tautai – lai mēs nekad nepiedzīvotu karu, šausmas. Neskatoties uz to, cik grūti ir ukraiņiem, viņiem arī ir savs orķestris, sava kultūras dzīve. No Latvijas daudzi mūziķi ved viņiem instrumentus, un viņi mēģina to kaut kā neredzēt, bet tas nav iespējams.
Protams, lai tu kā latvietis būtu viens pret otru lojāls un atklāts un vienmēr viens otram palīdzētu. Un es ceru, ka pienāks tas brīdis, kad no valdības puses daudz vairāk kultūra tiks atbalstīta, ne tikai emocionāli, bet arī finansiāli.
