VIDEO. Rubene: Latvija man ir jaunieši, kuri ir rīcībspējīgi, kuri nav pazuduši ierīcēs, nav pazuduši digitālajos ekrānos
0
Ko Tev nozīmē Latvija? Izglītības zinātņu profesore Zanda Rubene
Latvija man, pirmkārt, ir Latvijas cilvēki. Un tā kā es pārstāvu izglītības zinātnes, tad Latvija man ir Latvijas bērni un jaunieši. Latvijas bērni un jaunieši, kuri ir rīcībspējīgi, kuri nav pazuduši ierīcēs, nav pazuduši digitālajos ekrānos un kuri nav pāraprūpēti, bet kuri ir audzināti tā, lai pēc tam viņi tiktu galā paši ar savu dzīvi.
Digitālās ierīces ir tikai lietas, un no mums ir atkarīgs, kā mēs šīs lietas izmantojam. Kā zināms, ar nazi var nogriezt maizi, bet ar nazi var arī nogalināt cilvēku. Tāpat arī digitālās ierīces ir tikai instruments, ar kura palīdzību mēs sasniedzam kaut kādus mērķus. Un, ja runa ir par mums pašiem, tad mums ļoti bieži šķiet, ka ar mums viss ir kārtībā. Mūsu paradumi ir lieliski un tiem nav ne vainas. Un, ja vajadzēs, tad mēs ierīces noliksim malā. Bet, ja runa ir par mūsu bērniem, mēs kļūstam tramīgi un bažīgi un mēģinām radīt dažādus aizliegumus un dažādus ierobežojumus digitālo ierīču lietošanā, bet labi zinām, ka mūsdienās mācīties un strādāt bez digitālajām ierīcēm ir pagrūti. Līdz ar to nākotnes Latvija, manuprāt, ir tāda, kurā aizliegumi ir nomainīti ar noteikumiem digitālo ierīču izmantošanā, un mūsu bērniem un jauniešiem piemīt tā saucamais digitālais briedums. Viņi spēj paņemt ierīci un nolikt to malā tad, kad jādara, kas cits – svarīgāks. Un tā pasaule, kurā viņi dzīvo, šīs te ierīces lieto un savus paradumus veido, ir mūsu – pieaugušo konstruēta. Mēs īsti nedrīkstam raustīt plecus un teikt – es jau tur neko nevaru darīt, viņš jau ir tā pieradis. Nu kurš tad ir vainīgs, ka tas bērns tā ir pieradis?
Vai mūsu sabiedrība kopumā tā ir pieradusi. Ir neskaitāmi pētījumi par to, ka šobrīd mēs runājam par tādu kā zudušo paaudzi. Par to paaudzi, kura sāka lietot digitālās ierīces ļoti agrā vecumā, bet zinātniekiem vēl nebija padoma, ko darīt. Jo tikai apmēram šā gadsimta piecpadsmitajā gadā mēs sākam runāt par digitālo zīdaini. Par to, ka bērns 0 gadu vecumā paņem rokā skārienjūtīgo ekrānu. Pagāja daži gadi – trīs vai četri, kamēr neirobiologi, psihologi, bērnu psihiatri, pedagogi pateica, kā tad būtu pareizi un kas būtu jādara; un kas nebūtu jādara. Bet pa to laiku bērni jau bija izauguši.
Un līdz ar to es nākotnes Latvijā redzu saprātīgus, racionāli domājošus vecākus, kas par saviem bērniem rūpējas, bet ne pāraprūpē viņus un palīdz kopā ar bērniem ģimenē veidot veselīgus, adekvātus digitālo ierīču izmantošanas paradumus.
Attiecībā uz izglītības darbiniekiem, skolotājiem, skolu direktoriem, ļoti dažādiem cilvēkiem ar ļoti dažādām prasmēm un ļoti dažādu pieeju bērniem jautājums ir sarežģīts. Ja man būtu atbilde, visticamāk, man piešķirtu Nobela prēmiju. Šis ir joks, bet patiesībā diezgan nopietni. Starp citu, šobrīd Eiropas Savienība ir izvirzījusi mērķi un uzsākusi diskusiju par digitālo pilngadību. Respektīvi, autovadītāju apliecību mēs varam iegūt 18 gadu vecumā. Nu varbūt mazliet agrāk, citās valstīs vēl agrāk, jo tas ir atkarīgs no tā konteksta, kur cilvēks dzīvo. Eiropas Savienība šobrīd plāno noteikt vecumu, no kura drīkst veidot savu profilu sociālajos medijos. Jo patiesībā šis process, viltusziņas, krāpniecība, mobings sociālos medijos un tā tālāk, arī narkotiku piedāvājums, naudas piedāvājumi, iepazīšanās piedāvājumi, porno un tā tālāk ir tādus apmērus ieņēmis, ka mēs vairs netiekam īsti galā. Un Eiropas Savienībā ir šobrīd priekšlikums noteikt 18 gadu vecumu, kad cilvēks drīkst veidot profilu sociālajos medijos. Šobrīd, starp citu, no 13 gadu vecuma drīkst šos te profilus veidot. Un mēs zinām, ka nebūt ne visos gadījumos tas tā notiek. Ir bērni, kuri šādus profilus ir izveidojuši daudz agrākā vecumā. Un tad es jautāju vecākiem: “Nu un kurš tad ir vainīgs?”
Par skolotājiem. Skolotāji ir tādi paši pieaugušie kā visi citi, kas tehnoloģiju ietekmi attiecībā pret bērniem vēlas ierobežot, protams, ne visi,. Mums ir arī šobrīd, likumā un noteikumos pateikts, ka līdz sestajai klasei viedierīces izmantot skolā nedrīkst. Un tad uzreiz sākas izņēmumi, ja bērnam ir cukura diabēts vai kas tamlīdzīgs.
Mēs joprojām runājam par tiem pašiem aizliegumiem. Tajā ideālajā nākotnes Latvijā skolotājiem pašiem piemitīs tā saucamā pedagoģiski digitālā kompetence. Tātad viņi pratīs ne tikai darboties ar ierīcēm, bet viņi šīs ierīces mācēs izmantot noteiktu pedagoģisku mērķu sasniegšanai. Visi saprot, kādas priekšrocības medicīnā dod ierīces. Un ļoti līdzīgi ir arī izglītībā, tikai jāprot ar šīm ierīcēm darboties. Mūsu problēma – tā, ko redzu es šobrīd un ne tikai Latvijā. Tas mazāk skar skolu kā mājas jebšu brīvo laiku. Tātad mājās un brīvajā laikā tehnoloģiju ir vienkārši ļoti par daudz, bet sabiedrība vēlas to samazināt skolā. Bet vajadzētu tieši otrādi. Vajadzētu tieši otrādi, jo mācību mērķu sasniegšanai, it īpaši no septītās klases uz augšu, digitālie mācību līdzekļi, tehnoloģiju bagātināta mācīšanās ir viens lielisks instruments, kas ir tikai instruments un neatceļ mācīšanos no galvas, rakstīšanu ar roku, verbālo saskarsmi.
Mana prognoze saistībā ar mākslīgā intelekta, sauksim to par invāziju, ir tieši pretsitiens. Mēs atgriezīsimies pie sen aizmirstām un gadsimtiem izmantotām pārbaudes metodēm. Jo, kā tad pārliecināties, ka šis topošais speciālists vai ģimnāzijas skolēns patiešām ir iemācījies? Mutiskais eksāmens, mutiskais pārbaudes darbs, ar roku rakstīts pārbaudes darbs, kas top tepat tev acu priekšā. Jo tas ir paradokss, ar ko izglītības sistēmai mūsdienās ir jāsaskarās mākslīgā intelekta dēļ. Kas ir izglītība? Izglītība gadsimtiem ir kultivējusi zināšanas, krājusi faktus un veidojusi zināšanu bāzi, un nodevusi tālāk no pagātnes uz tā tagadni un tad labākā gadījumā uz nākotni vai ģenerējusi tekstus. Šobrīd tekstus ģenerē ārpus cilvēka apziņas vai var ģenerēt ierīces ārpus cilvēka apziņas un arī faktu uzkrāšana un zināšanu uzkrāšana notiek ārpus cilvēka apziņas, un es nekad mūžā nevarēšu iemācīties tik daudz, cik man var piedāvāt mākslīgais intelekts. Līdz ar to ļoti būtiski jāmainās. Ir gudri jāizmanto tehnoloģijas, lai mēs nākotnē būtu gudra sabiedrība.
Kognitīvās spējas bērnam mēs attīstām un palielinām dažādos veidos, mēs viņam liekam darboties. Tātad mākslīgais intelekts un datorzinības ir zināms veids, kā arī uzlabot kognitīvās spējas.
Es negribētu aprobežoties tikai ar kognitīvām spējām, domājot par digitālajām ierīcēm. Svarīgs arī emocionālais aspekts un sociālais aspekts, kas mākslīgajam intelektam trūkst. Nu vari iemācīt mākslīgajam intelektam izlikties, ka viņam piemīt empātija vai tolerance, bet tā būs tikai ieprogrammēta izlikšanās. Un kognitīvās spējas, prasmes mums ir ārkārtīgi nepieciešamas, lai mēs varētu radīt ko jaunu. Bet mums ir nepieciešamas arī tās kompetences, kas mums palīdz saglabāt cilvēcību. Bez tās jau cilvēce nav iespējama.
Vēlējums Latvijai. Uzticēties zinātnei, uzticēties zinātniekiem. Klausīties vai ieklausīties arī sociālo, humanitāro zinātņu pārstāvju spriedumos, jo zinātnieki patiešām no sirds vēlas padarīt šo pasauli labāku. Un sabiedrība būs tikai ieguvēji, ja zinātnieku viedokļus gan bērnu audzināšanā, gan visās citās jomās ņems vērā.
