VIDEO. Vēstures zinātņu doktors Juris Ciganovs stāsta Pēterim Apinim par notikumiem 1940. gada jūnijā, Padomju Krievijai okupējot Latviju
0
Pirms 85 gadiem – 1940. gada jūnijā Padomju armija okupēja Latviju. Kas notika ar Latvijas armiju pēc tam, kad okupanti bija ieņēmuši Latviju?
Ar Latvijas armiju notika tas pats, kas ar Latvijas valsti un visām neatkarīgās Latvijas valsts institūcijām. Latvijas armija tika likvidēta. Divu mēnešu laikā kopš 17. jūnija, kad Latvijā ienāca “pastiprināts un palielināts sarkanās armijas kontingents” līdz brīdim, kad Latvija 5.. augustā formāli iestājās Padomju savienībā, visas neatkarīgās Latvijas valsts institūcijas jau bija sagrautas. Pēc tam sekoja ekonomikas sagraušana, lata pielīdzināšana rublim pēc kursa 1:1, kas Latviju pārvērta par Padomju ekonomikas piedēkli.
Kopš okupācijas brīža Latvijas armiju sāka likvidēt. Latvijas armija tajā laikā bija 26–27 tūkstoši vīru. Jau augustā krievu karaspēks pārņēma visu Latvijas armijas bruņojumu, pilnīgi bez jebkādas materiālās kompensācijas. Pārņēma arī militāro rūpniecību, kas kaut neliela, bet bija. Sākumā Latvijas armijas personālsastāvu sāka dēvēt par Tautas armiju, bet tad to pārstrukturēja par Sarkanās armijas 24. teritoriālo strēlnieku korpusu atbilstoši krievu armijas štatiem.
Sākumā tās bija latviskas vienības, kurās līdz 1940. gada rudenim vēl vairāk vai mazāk runāja latviski, bet sākot ar 1940. gada ziemu šīs vienības tika pārkrieviskotas. Latviešu karavīru skaitu samazināja līdz 16 tūkstošiem vīru.
Bija paredzēts, ka šis 24. strēlnieku korpuss pastāvēs gadu, pēc tam tiks likvidēts, un Latvijas iedzīvotāji iekļausies padomju militārajā sistēmā.
1941. gada 23. februārī visiem latviešiem, kas bija 24. korpusā lika nodot zvērestu Staļinam un Padomju Savienībai. Korpuss, gluži kā visa Latvijas sabiedrība bija pakļauts gan fiziskajām, gan morālajām represijām. Kulminācija, protams, bija 1941. gada 14. jūnija deportācijas. Latviešu virsniecība piedzīvoja savu Golgātas ceļu. No Litenes tika izvesti vairāki simti nacionāli noskaņoti latviešu virsnieki.
Sākoties Vācijas uzbrukumam Padomju savienībai 1941. gada 22. jūnijā, vairums latviešu no strēlnieku korpusa atradās nometnē Litenē. Viņus mēģināja iesaistīt karadarbībā. No teritoriālā strēlnieku korpusa sākās masveida dezertēšanas. Atklātās kaujās krieviem šo korpusu neizdevās iesaistīt, jo nebija ko iesaistīt.
Bija izsludināta mobilizācija Latvijas iedzīvotājiem, lai tos iesauktu Padomju armijā, bet šī mobilizācija nepaspēja notikt, jo vācu karaspēks Latvijas teritoriju ieņēma pārāk strauji. Ļoti daudz Latvijas iedzīvotāju, esošās un bijušās militārpersonas šāva Sarkanajai armijai mugurā. Izvērtās pamatīga nacionālo partizānu kustība. Pēc viena “baigā gada” okupācijas latvieši vācu okupantus uztvēra kā atbrīvotājus, cerībā, ka vācieši atjaunos Latvijas neatkarību.
Kopā ar Padomju armiju no Latvijas atkāpās tikai 3000 latviešu karavīru, kam nebija izdevies dezertēt, jo viņi bija pārāk apsargāti, vai arī idejiski – sarkani domājoši latvieši. Tur bija arī Sarkanās gvardes (komunistisko vienību) cīnītāji
Cits stāsts ir par to, kas notika ar latviešu karavīriem pēc tam Padomju savienībā, kad izveidoja divas latviešu divīzijas.
