VIDEO. Profesore Maija Pozemkovska stāsta Pēterim Apinim par psihiatrijas vēsturi un psihiski slimo cilvēku iznīcināšanu 2. pasaules kara laikā
0
Lielā mēra sarunas temats ir grāmata “Sasķelto dvēseļu patvērums”, ko sarakstījuši 7 autori. Šī grāmata veltīta Latvijas psihiatrijas vesturei, jo Nacionālajam psihiskās veselības centram nule apritējuši 200 gadi.
Tatad – 200 gadi Dievam tīkamai iestādei Sarkandaugavā, kas šobrid atrodas Tavika ielā, bet senāk bija reģistrēta Aptiekas ielā un vēl senāk – Aptiekāru ielā.
Pavisam netālu atradās arī otra psihiatrijas klīnika, kas dibināta nedaudz vēlāk, arī 19. gadsimtā, ko tautā sauca par Sarkankalna vajprātīgo slimnīcu. Par šo iestādi grāmata jau bija uzrakstīta, izdota pirms otrā pasaules kara 1938. gadā. Tiesa, Sarkankalna klīnika beidza eksistēt 1942. gadā, kad vācieši tajā izveidoja kara hospitāli, tagad šajā vietā atrodas Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca.
Toties par vecāko Baltijā psihiatrijas slimnīcu Tvaika ielā grāmatas nebija. Silva Bendrāte, kura jau 10 gadus strādā šajā slimnīcā – Nacionālajā psihiskās veselības centrā izveidoja muzeju (muzejs ir tiešām fantastisks, un būtu ieteicams jebkuram to apmeklēt; iepriekš piesakoties, jebkuram ir pieejama bezmaksas ekskursija). Un tad Silva Bendrāte apvienoja autoru kolektīvu, atrada nedaudz naudas grāmatas rediģēšanai un izdošanai, un grāmata tapa.
Psihiatrijas slimnīca ir bijusi ļoti stigmatizēta, to allaž centušies sasaistīt ar politiskām sistēmām, tika mēģināts slimnīcu sasaistīt ar 2. pasaules karu, kura laikā tika iznīciņāti hroniskie pacienti, pēc otra pasaules kara Padomju vara psihiatriju centās izmantot, apspiežot brīvāk domājošus cilvēkus.
Vācu fašistiskā okupācija un viss, kas notika tajā laikā, ir viena no drūmākajām lapaspusēm psihiatriskās klīnikas vēsturē. Vispirms pacienti tika iznicināti 1941. gadā Daugavpili, pēc tam – Sarkankalnā un Gintermuižā, bet nedaudz vēlāk – klīnikā Tvaika ielā, ko tajā laikā sauca par Aleksandra augstumu slimnīcu. Šajā slimnīcā pacienti tika iznīcināti 1942. gada aprīlī, bet otrreiz – tiesa, mazākā skaitā – 1942. gada oktobrī.
Tā tas notika tajā laika visā Eiropā. Nacistiskā Vācija to deklarēja kā eitanāziju – tādējādi tika likvidēti psihiski slimie, kroplie, invalīdi, arī bērni ar iedzimtām slimībām un anomālijām – Vācijā tas tika darīts jau kopš 1938. gada. Vācijā uzskatīja, ka slimniekus, kam līdz mūža beigām būtu jāuzturas slimnīcā, nav lietderīgi trīs reizes dienā barot un apkopt.
Otrā pasaules kara laikā vāciešiem bija nepieciešams atbrīvot slimnīcu gultas priekš lazaretēm un hospitāļiem. Tika likvidēti nebūt ne visi psihiskie slimnieki, bet tiek, kas slimnīcā uzturējās ilgāk par 5 gadiem. Pacienti ar šizofrēniju, kompulsīviem traucējumiem, iedzimtām idiopatijām, kas bija ilgstoši ārstējušies, tika iznīcināti. Sarakstu sastādīja ārsti, māsām tika uzticēts šos slimniekus nogādāt līdz kravas automašīnām. Ne ārstiem, ne māsām netika teikts, kas ar šiem pacientiem notiek tālāk, mediķus grūti vainot līdzatbildībā. Daugavpils pacienti tika aizvesti uz Aglonu, Gintermuižas pacienti – uz Garajiem kalniem vairāku kilometru attālumā no slimnīcas, bet Rīgas pacienti – uz Biķernnieku mežu.
Grāmatu “Sasķelto dvēseļu patvērums” ir vērts lasīt visiem, kam interesē Latvijas vēsture. Tā ir tiešām ļoti interesanta un daudzšķautnaina lasāmviela, un vēsture tajā daudzkārt iziet ārpus Aleksandra augstumu klīnikas ēkām.
