Laukos
Graudkopība

Viens tirgū nav karotājs – jākooperējas0


Kooperatīva “VAKS” valdes priekšsēdētājs Indulis Jansons
Kooperatīva “VAKS” valdes priekšsēdētājs Indulis Jansons
Foto – LETA

Latviešiem ar kooperāciju, sadarbību un konstruktīvu komunikāciju joprojām tā īsti nevedas. Iespējams, šis ir antropologu, psihologu, mentālistu vai citu speciālistu pētījumu cienīgs temats, bet atbilde uz jautājumu – kāpēc nevedas? – tik viegli rokā nedodas. Lauksaimnieku kooperācijā tāpat kā pašā lauksaimniecībā pastāv visai liela šķēre – ir kooperatīvi, kas jau gadiem strādā kā lieli un veiksmīgi uzņēmumi, un ir tādi, kas teju spēj apkopot un biedriem pavēstīt nozarei aktuālo informāciju. Tomēr labi, ka ir vismaz tādi.Kamēr graudkopības kooperatīvi jau var lepoties ar to, ka iekarojuši vairāk nekā trešdaļu Latvijas graudu tirgus, tikmēr gaļas nozarē, kas joprojām apgrozās pelēkajā zonā, kooperācijas faktiski nav. Daudz punu sev uzsitusi arī piensaimnieku kooperācija, kas nav mācējusi tirgū noturēt savu piena pārstrādes uzņēmumu, un sarunas par jaunas konsolidēšanās iespējām tāpat nekust ne no vietas. Kāda ir pašreizējā situācija lauksaimniecības kooperācijas jomā – saruna ar Latvijas lauksaimnieku kooperatīvu asociācijas (LLKA) un LPKS VAKS valdes priekšsēdētāju INDULI JANSONU.

– Kā šobrīd var raksturot to, kas notiek kooperācijas jomā? Kooperatīvi ir stabili vai strauji attīstās, varbūt stagnē?

– Kopējais LPKS apgrozījums pēdējos trijos gados ir tikai audzis, tāpat arī biedru skaits. Lai gan, ņemot vērā to, ka vispār samazinās lauksaimnieku skaits, pēdējais nosauktais raksturlielums ir diezgan relatīvs. Respektīvi – pēc biedru skaita vien vērtēt kooperatīva izaugsmi nebūtu īsti korekti, jo apstākļos, kad zemnieku saimniecību un pašu zemnieku kļūst mazāk, stabils biedru skaits faktiski būtu jāuzskata par pieaugumu.

Taču tajā pašā laikā pieaug lauksaimnieku ražošanas apjomi, palielinās saimniecību apsaimniekojamās platības, saimniecības kļūst modernākas, ieviešot jaunākās tehnoloģijas utt. Tas ietekmē gan augkopības saimniecību ražīgumu, gan piensaimniecību produktivitāti. Minētais ļauj apgalvot, ka izaugsme ir, bet, protams, kooperācijas jomā tā varētu būt straujāka un vērā ņemamāka.

Ticiet man – ja Latvijā nebūtu spēcīgu graudkopības kooperatīvu, situācija šajā nozarē būtu stipri atšķirīga. Šobrīd par to daudzi pat nenojauš, bet tas ir tikai tāpēc, ka ir šie lauksaimnieku kooperatīvi.

– Dažādu lauksaimniecības nozaru kooperatīvi tomēr attīstās un darbojas ļoti atšķirīgi, sasniedzot arī visai atšķirīgus sava darba rezultātus.

– Tā ir. Protams, varam lepoties ar sasniegto graudkopības kooperācijas jomā, jo mūsu vadošo graudkopības kooperatīvu – Latraps, VAKS u. c. – pieredzi apgūt vēlas arī citu valstu kooperatīvu veidotāji. Šajā nozarē, pēc visiem rādītājiem, augam gadu no gada. Bet, piemēram, piensaimnieku kooperatīvo sabiedrību neveiksmes liek uzskatīt, ka kooperācijas jomā zināmā mērā bija krīze, bet pēdējos gados izaugsme ir atsākusies.

– Vai saistībā ar kooperatīvu izveidotās piena pārstrādes rūpnīcas Latvijas piens likteni?

– Jā, lielā mērā arī ar to, bet ne tikai. Tiek ziņots, ka nodotā piena apjomi ik mēnesi samazinās, taču man šīs ziņas nešķiet gluži patiesas. Bet labi – sagaidīsim gada beigas un tad runāsim par aizvadītā gada rādītājiem jau konkrētāk. Protams, sausā vasara un tās izraisītais lopbarības trūkums noteikti ir ietekmējis izslauktā piena apjomus, bet nedomāju, ka ievērojami, jo piensaimnieki tomēr meklē un atrod risinājumus, kā saviem dzīvniekiem nodrošināt labu barību un noturēt izslaukumus. Varbūt daži pieņem lēmumu samazināt govju skaitu. Tomēr investīcijas govju fermu modernizēšanā un jaunu kūšu būvniecībā liek domāt, ka pat tad, ja kādi kritumi nodotā piena apjomos vērojami, tie ir tikai īslaicīgi.

– Kādu palīdzību, ņemot vērā aizvadīto divu sezonu diezgan ekstrēmos laikapstākļus, saviem biedriem sniedz kooperatīvi?

– Par graudkopības kooperatīviem uzreiz varu teikt – biedriem sniegtā palīdzība ir visai ievērojama. Šis gads ražas ziņā bija slikts. Novākto graudu apjoms salīdzinājumā ar parasti vidējo ir par apmēram 25–30% mazāks. Atsevišķās vietās – pat uz pusi mazāks. Tādējādi lauksaimniekiem ir problemātiski norēķināties par ņemtajām izejvielām un citām lauksaimniecības precēm – minerālmēsliem, augu aizsardzības līdzekļiem, sēklu u. c., jo raža, ar ko bija plānots norēķināties, ir ievērojami mazāka. Tas nozīmē, ka līdz nākamajai ražai, uz kuru tiek liktas lielas cerības, par minētajām precēm maksās kooperatīvs.

– Cik liels slogs, piemēram, konkrēti LPKS VAKS, ir šie biedru parādi? Kā un vai tie ietekmē VAKS saistības ar citiem partneriem?

– Nenomaksāti parādi vienmēr ir slogs, jo ne mēslojuma, ne pesticīdu piegādātāji nevienam neko nedod uz parāda. Ja kooperatīvs tos iepērk, par tiem uzreiz ir jānorēķinās. Ja kooperatīva biedriem rodas objektīvas problēmas samaksāt kooperatīvam, mēs ejam saviem biedriem pretī, zināmā mērā tos kreditējot. Lai gan nav jau tā, ka lauksaimnieki nevar norēķināties, visi cenšas savus parādus nokārtot.

Rudens sējas laiks šogad bija ļoti labvēlīgs, un faktiski visas plānotās platības ar ziemājiem ir apsētas arī Vidzemē un Latgalē, kur tas notiek visai reti. Tādējādi daudziem saimniekiem liela daļa izejvielu, ko viņi parasti pirka pavasarī, bija jāiegādājas jau rudenī. Tas radīja zināmu sastrēgumu maksājumos, jo iegūtā raža nespēja pilnībā nosegt pavasara pirkumus, kad jau aktuāli kļuva rudens pirkumi. Tādējādi šī naudas aprite būs ļoti gara. Bet, cerams, nākamā sezona nepievils, lai gan dabas untumi iepriekš nav paredzami. Vismaz pagaidām ziemāju sējumu potenciāls ir gana labs.

Katrā ziņā pieredze kooperatīvam ir, mēs diezgan veiksmīgi pārdzīvojām gan dažādas krīzes, gan laikapstākļu radītās problēmas. Mēs neaizraujamies ar nepārdomātām darbībām – strādājam atbildīgi un ilgtermiņā.

– Zemniekus allaž mudina labākajos gados veidot drošības spilvenu sliktākiem gadiem. Uz kā rēķina kooperatīvs var veidot drošības spilvenu?

– Ja uzņēmums vispār grib normāli strādāt, tam ir jāstrādā ar peļņu. Protams, var gadīties arī īslaicīgi zaudējumi, bet tie nedrīkst kļūt par normu. Iegūtā peļņa ir jāuzkrāj, lai tas drošības spilvens veidotos. Katrs veiksmīgais gads dod stimulu un drošību nākamajiem gadiem.

Investīcijām jābūt saprātīgām un pamatotām. Es teiktu – lai to nav ne par daudz, ne par maz, bet lai uzņēmuma attīstība iet uz priekšu.

Tāpat rezervei gatavojam sēklu banku, lai kritiskā gadījumā mums ir pašiem savs sēklas materiāls, nevis pirms sējas tas jāmeklē sazin kur un jāpērk par uzskrūvētām cenām. Jo vienmēr kāds mācēs iedzīvoties uz citu nelaimes rēķina. Kāpēc mums būtu jārūpējas par veiklu darboņu biznesu?

Zināmu drošības spilvenu veido arī veiksmīga sadarbība ar komercbankām, bet tā nerodas pati no sevis – lai tāda būtu, pie tās ir jāstrādā.

– Kādi atbalsta instrumenti šobrīd ir pieejami lauksaimnieku kooperatīviem, to attīstībai?

– Ja pats kooperatīvs ir gana stabils un ar skaidru nākotnes skatījumu, tad attīstības iespējas vienmēr tiks atbalstītas. Ja šāda skatījuma nav, tad nevar arī cerēt uz kādiem atbalstiem, jo neviens naudu par neko nedod.

Kooperatīvi var startēt, piemēram, finanšu attīstības institūcijas Altum programmā – gan ar apgrozāmajiem līdzekļiem, gan galvojumiem u. c. Ir pieejams ražotāju grupu atbalsts, kā arī atbalsts nelielajiem kooperatīviem. Tāpat kā uz visiem lauksaimniekiem arī uz kooperatīviem attiecas kredītu procentu dzēšana, varam startēt arī dažādās pārstrādes un modernizācijas programmās. Iespējas, kā jau teicu – ir.

VAKS patlaban īsteno projektu, kas ir svarīgs sēklkopības nozarē strādājošiem zemniekiem…

– Jā, šo projektu, kurā ieguldījām apmēram 2 milj. eiro, iesākām 2016. gadā, jo tas likās ļoti svarīgs sēklaudzētājiem. Par mūsu ziemām vairs nav nekādu ilūziju, un arī iepriekšējo gadu pieredze rāda, ka sēklu lauki var gan izsalt, gan izslīkt, un tas draud ar nopietnu sēklu deficītu. Tāpēc ar ES projektu naudas atbalstu lēmām būvēt sēklu pieņemšanas, šķirošanas, tīrīšanas, kaltēšanas, kodināšanas, fasēšanas kompleksu. Tāpat sniedzam arī sēklu sertificēšanas un citus sēklas sagatavošanas pakalpojumus. Projekts ir kā pievienotā vērtība sēklkopības nozarei, un jau šobrīd savu biedru vajadzību pēc minētā pakalpojuma varam nodrošināt.

– Kā varat komentēt to, ka daudzi zemnieki joprojām izvairās maksāt selekcionāriem autoratlīdzību par šķirnes sēklām?

– Uzreiz varu pateikt – LPKS VAKS investīcija sēklas nozarē ir ceļš uz godīgu autoratlīdzību nomaksāšanu, jo VAKS daudz izmanto vietējo selekcionāru radītās šķirnes. Mūsu apjoms ir pietiekami liels, lai mēs neaizrautos ar nesertificētām sēklām un nelegāliem darījumiem. Bet strīds par šīm autoratlīdzībām ir diezgan sens. Mūsu problēma ir tur, ka tirgū brīvi pieejama nesertificēta sēkla, par ko autor­atlīdzība nav jāmaksā. Un arī zemnieki, kuri paši ataudzē šķirnes sēklu, selekcionāriem nereti nemaksā. Protams, šī joma ir jāsakārto. Nevar būt tā, ka maksa ārzemju selekcionāriem ir pati par sevi saprotama, bet savējiem – kā nu sanāk.

– Vai Zemkopības ministrijas lēmums, ka bioloģiskās sēklas deficīta apstākļos faktiski drīkst (jo par to nesodīs) izmantot arī bioloģiski nesertificētu, dīgstošu sēklu, ir pareizs?

– Šo ministrijas lēmumu negribētu īpaši komentēt, jo situācija nav viennozīmīgi uztverama. Skaidrs, ka uz papīra allaž tiecamies pēc ideāli pareiziem risinājumiem, bet reālā dzīve nereti ievieš savas korekcijas. Arī iepriekš bijuši gadījumi, ka bioloģiskajiem saimniekiem nācies sēt pat konvencionāli izaudzētas sēklas, protams, tās nekodinot. Bet ko darīt, ja sertificēta bioloģiskā sēkla nav pieejama? Nesēt nemaz? Nesaku, ka šādai praksei būtu jākļūst par normu, bet izņēmuma gadījumi var būt pieļaujami. Laiks, kas paiet no sēklas līdz gatavam graudam, ir pietiekami liels. Pat ja konvencionālo sēklu iesēj bioloģiskā laukā un turpmāk audzē ar bioloģiskām metodēm, nedomāju, ka šādā graudā būtu iespējams atrast kādas konvencionāli audzēta grauda pazīmes.

Cits jautājums – vai tas ir ētiski? Ja reiz izvirzām noteiktas prasības bioloģiski audzētiem produktiem, tad, protams, tās būtu jāievēro pilnībā.

Tomēr jāatceras – lauksaimniecība lielākajai daļai saimnieku pirmām kārtām ir bizness.

– Un katrā biznesā jārēķinās ar zināmiem riska faktoriem. Tomēr lauksaimniecība šodien kļuvusi par izteiktu subsīdiju, pabalstu un atbalstu biznesu. Ko darīsim, ja arī nākamās trīs sezonas daba nesaudzēs?

– Klimata maiņa jau nav tikai Latvijas problēma, tā skar visu Eiropu un pasauli. Un lauksaimniecības tirgū konkurence ir liela. Katra valsts meklē savus risinājumus, lai šajā tirgū pastāvētu. Vienmēr ir valstis vai kompānijas, kas citu valstu krīzi vai ārkārtas situāciju izmanto savā labā. Dažbrīd zaudējumus kompensējošs maksājums ir vienīgais atbalsta veids konkrētas valsts lauksaimniekiem. Diemžēl ne vienmēr kompensāciju saņem tie, kuriem tā patiešām pienāktos. Vai ne visi, kuriem būtu jāsaņem. Tas arī rada plaisu lauksaimnieku vidū. Tad sākas naudas skaitīšana otra kabatā un nevienlīdzības uzsvēršana.

Ar atbalsta maksājumiem dažkārt ir arī tā – tiklīdz tos lauksaimniekam piešķir, tā uzreiz, piemēram, zemes iznomātāji paprasa lielāku nomas maksu, piena uzpircēji samazina piena iepirkumu cenu utt. Jebkāda veida kompensācijas izmaina situāciju tirgū. Rada jucekli.

– Paliek apdrošināšana?

– Jā, te vismaz spēles noteikumi ir skaidri – no apdrošinātāja kompensāciju saņems tikai tie, kuri būs pret konkrētu risku apdrošinājušies. Nekāda tirgošanās ar apdrošinātāju nav iespējama. Diemžēl lauksaimnieki joprojām visai kūtri izmanto apdrošinātāju piedāvātās iespējas. Lai gan, domāju, pēdējo divu sezonu neparedzētie laikapstākļi daudziem būs likuši apsvērt apdrošināšanas nepieciešamību. Turklāt apdrošināšanas tirgū arī palielinājusies konkurence, tādējādi lauksaimniekiem ir plašākas izvēles iespējas. Un galu galā – pieejams arī valsts atbalsts apdrošināšanas polišu iegādei. Tas ir jāizmanto!

– Kāda lieluma saimniecības pārsvarā ir VAKS biedri?

– Mūsu kooperatīvā ir dažādu lielumu saimniecības. Pārsvarā tomēr mazās un vidēji lielās. Faktiski kooperatīvs vairāk nepieciešams tieši šādām saimniecībām, jo ar mazākiem saražotās produkcijas daudzumiem patstāvīgi iekļūt tirgū ir visai grūti. Arī no ES puses šobrīd kā prioritāte izvirzīta mazo saimniecību attīstība. Jautājums – kā tās bez kooperācijas atradīs savu vietu tirgū? Jo mazāks un sadrumstalotāks ir produkcijas piegādātājs vai pircējs, jo vājāku vietu tirgū tas ieņem.

Bet, protams, ir arī lielās saimniecības, kas mums piegādā graudu pamatmasu. Šīs saimniecības veido arī lielāko īpatsvaru izejvielu iepirkumos. Tas ir būtiski, jo, lai saglabātu konkurētspēju, tirgū jāoperē ar pietiekami lieliem garantētiem produkcijas daudzumiem gan pārdošanā, gan iepirkumos. Lielās saimniecības tomēr ir tās, kas veido šo drošības izjūtu un stabilitāti.

Bet reģionam, kur strādājam, vairāk raksturīgas tieši mazās, vidējās un jauktās saimniecības, kur līdzās graudkopības nozarei ir arī lopkopība. Kooperatīvs šādām saimniecībām vajadzīgs ne tikai tādēļ, lai tam pārdotu izaudzētos graudus, bet arī lai izmantotu piedāvātās graudu pirmapstrādes, kaltēšanas, glabāšanas un citas iespējas. Nedomāju, ka mazai un vidējai saimniecībai atmaksājas pašai investēt graudu kaltē. Tas ir gana dārgs projekts – kārtīga graudu kalte maksā no pusotra līdz diviem miljoniem eiro.

Mūsu biedru vidū ir lielas saimniecības, kuru platība mērāma tūkstošos hektāru un kuras VAKS graudu pirmapstrādes un kaltēšanas pakalpojumus veiksmīgi izmanto jau divdesmit gadu.

– Cik biedru patlaban ir LPKS VAKS? Un vai biedru skaitam ir tendence lēkāt?

– Šobrīd VAKS biedru skaits tuvojas sešiem simtiem. Lepojos ar to, ka mūsu kooperatīvam ir stabils biedru skaits. Tam ir tendence augt, bet tas nenotiek ļoti strauji – katru gadu apmēram 20 biedri pienāk klāt, protams, kāds arī aiziet. Un tas ir normāli. Jau teicu, ka situācijā, kad zemnieku saimniecību skaitam ir tendence samazināties, stabils biedru skaits faktiski jāuzskata par pieaugošu.

– Kāds ir galvenais iemesls biedru staigāšanai šurp un turp?

– Kooperatīvam VAKS pieaugošais biedru skaits neliecina par staigāšanu šurpu turpu. Bet gadās, ka lauksaimnieki bieži vien labi zina savas tiesības, bet par pienākumiem labprāt aizmirst. Ja tomēr gribam tikt pie sabiedrības, kas sasniegusi zināmu labklājības līmeni, tad nevaram turpināt tikai cīnīties par savām tiesībām, ignorējot pienākumus.

Nav grūti baudīt labklājību pie pilnas ievārījuma burkas, bet tad, kad tā iztukšota, laisties lapās. Lai nāk citi un atkal piepilda to burku, tad mēs arī atgriezīsimies. Ērta pozīcija. Tieši šādu taktiku piekopa arī bēdīgi slavenā kombināta Latvijas piens daļa no akcionāriem, kas cits pēc cita pašu radītajam uzņēmumam grūtā brīdī pagrieza muguru.

– Šobrīd aktīvi darbojas igauņu piensaimnieku kooperatīvs E-piim, kas nu atvēzējies arī piena pārstrādes rūpnīcas būvniecībai. Kopīgās izmaksas būšot ap 106 milj. eiro. Igaunijas valsts piešķīrusi šim projektam 15 milj. eiro, tikpat daudz arī ES. Tātad ir augsts uzticības koeficients. Kā tas ietekmēs mūsu piena pārstrādi?

– Grūti pateikt. Mūsu piena iepircēji tāpat vismaz trešdaļu iepirktā piena ved pārstrādāt uz Lietuvu vai citurieni. Nu, tagad varbūt vedīs uz Igauniju. Diemžēl jāsecina, ka mūsu valstij un arī mūsu piena pārstrādei ir vienalga, kur Latvijas piens tiek pārstrādāts. Jo, ja nebūtu vienalga, tad, loģiski spriežot, tiktu veikti kādi pasākumi, kas par to liecinātu.

Jebkurš projekts vērtējams pēc tā, kā tas spēs darboties ilgtermiņā. Mēs diemžēl esam raduši būt ļoti nepastāvīgi, mums patīk skraidīt no viena sadarbības partnera pie cita, tiklīdz kāds piesola kādu centu vairāk. Ar šādu attieksmi grūti radīt ilgtspējīgus projektus.

Savukārt E-piim ir noturējusi savu biedru uzticību, tie ir bijuši gatavi investēt savas piena pārstrādes rūpnīcas izveidē vairākus miljonus eiro, kas kooperatīvā uzkrāti, un tas liecina par virzību uz kopīgu mērķi. Projekta ideja dzimusi jau pirms vairākiem gadiem, tā ir ļoti rūpīgi pārdomāta un mērķtiecīgi vadīta. E-piim ir atradis stratēģiskos partnerus – gan vairākas bankas, gan Nīderlandes kompāniju, kas garantē tirgu saražotajai produkcijai. Lai viņiem veicas! Mums, latviešiem, jāvirza savas idejas.

– Kāpēc latviešiem ir tik grūti darboties, savstarpēji kooperējoties?

– Tā tas noteikti nav. Piemēram, Latvijas graudaudzētāju kooperatīviem šobrīd jau stabili pieder vairāk nekā trešdaļa valsts graudu tirgus. Tas ir vairāk nekā pārējās Baltijas valstīs. Un gan Lietuvas, gan Igaunijas graudaudzētāju kooperatīvi brauc pie mums apgūt mūsu pieredzi. Un ne tikai no šīm valstīm, brauc arī no Ukrainas un citurienes.

Manuprāt, veiksmīgi strādā arī dārzeņu audzētāju kooperatīvi, mežsaimnieki. Smagāk ar kooperāciju klājas gaļas nozarē, jo kooperatīvi nevar strādāt pelēkajā zonā.

Bet kopumā piekrītu – sadarboties un kooperēties vēl jāmācās. Par to liecina arī pašreizējā situācija, kas izveidojusies, jaunievēlētās Saeimas partijām mēģinot izveidot valdību. Saeima savā ziņā arī ir kooperatīvs. Valsts pārvalde iespējama, tikai sadarbojoties, uzklausot visu pušu viedokli, izvirzot kopīgus mērķus un atrodot optimālos risinājumus to sasniegšanai, nevis velkot deķīti katram uz savu pusi un pēc tam meklējot vainīgos, kuru dēļ mērķi izrādās nesasniedzami. Tagad visas partijas savilkušas tik daudz sarkano līniju, ka pašas nevar pakustēties.

Par nespēju sadarboties liecina arī fakts, ka liela daļa mūsu uzņēmumu tiek pārdoti. Lai ietu iekšā pasaules tirgū, ir jāiemācās sadarboties.

– Kā panākt kooperatīva darbības efektivitāti, salāgojot biedru un biznesa intereses?

– Pirmām kārtām kooperatīva biedriem jāsaprot, ka viņi vienlaikus ir arī kooperatīva īpašnieki, un viņiem, protams, jājūtas kā īpašniekiem. Ja pelnīs kooperatīvs, pelnīs arī tā biedri. Te atkal jāatgriežas pie tiesībām un pienākumiem. Ja esi īpašnieks, tev jābūt arī atbildīgam par savu uzņēmumu. Tiem, kas šo atbildību izjūt tikai kā lieku un nevajadzīgu nastu, droši vien nav jāstājas kooperatīvā.

VAKS lielā mērā orientējas uz Eiropas kooperācijas modeli, kad viena kooperatīva biedri vienlaikus ir biedri arī citos kooperatīvos vai biedrībās, viņi var būt arī līdzīpašnieki bankās un citās kompānijās, tādējādi pierādot, ka kooperējoties var pelnīt ne tikai bagātnieki un oligarhi, kuri iespējami bremzē kooperācijas attīstību, jo tā mazina viņu ietekmi un varu. Vājš, sadrumstalots tirgus ir ļoti laba vieta, kur varenajiem pelnīt. Savukārt organizēts konkurents kļūst bīstams, tāpēc kooperatīvi visu laiku izjūt zināmu spiedienu no lielo starptautisko kompāniju puses, kas ienāk Latvijā.

– Ko labāku šīs kompānijas var piedāvāt mūsu zemniekiem salīdzinājumā ar to, ko piedāvā vietējie kooperatīvi?

– Faktiski neko. Ja viņi to spētu, tad, iespējams, vietējo kooperatīvu vairs nebūtu. Tiesa, viņi ir pielikuši lielas pūles un nav skopojušies ar dažādām mārketinga aktivitātēm, lai nostiprinātos Latvijas tirgū, un viņiem tas nav grūti izdarāms, jo visas agrokompānijas ir meitas uzņēmumi ar spēcīgiem un ietekmīgiem vecākiem pasaulē. Tāpēc mēs īpaši lepojamies ar to, ko esam spējuši paveikt kooperācijas jomā savā valstī. LPKS VAKS regulāri izmaksā arī dividendes biedriem – neesmu dzirdējis, ka to darītu mūsu konkurenti par labu lauksaimniekiem.

– No 2019. gada 1. janvāra stāsies spēkā jaunais Kooperatīvo sabiedrību likums. Ko jaunu tas paredz kooperatīviem?

– Vecais likums savu laiku jau bija pārdzīvojis, daudzviet kļuvis nemoderns un laikmetam neatbilstošs. Turklāt tajā regulāri tika veikti dažādi grozījumi un labojumi. Tāpēc faktiski tieši LLKA izrādīja iniciatīvu rosināt pieņemt jaunu likumu kooperācijas jomā. Asociācija arī trīs gadu garumā cītīgi piedalījās likuma izveidē.

Jaunais likums būs vienkāršāks, bet ar lielākām iespējām gan kooperatīvu veidošanas, gan dažādu lēmumu pieņemšanas ziņā. Piemēram, tas paredz atvieglotu kooperatīvo sabiedrību dibināšanas kārtību, jo vairs nebūs prasības par dibināšanas sapulces organizēšanu. Šobrīd likums nosaka minimālo pamatkapitāla apjomu, bet jaunajā redakcijā noteikts, ka pamatkapitāla minimālais lielums norādāms tikai statūtos. Turpmāk biedru kopsapulce būs lemttiesīga arī bez kvoruma, taču būs stingri jāievēro likumā noteiktie sapulces izziņošanas principi. Tāpat būs iespēja pieņemt lēmumus bez kopsapulces, to aizstājot ar pārstāvju sapulci, kā arī paredzētas biedru tiesības uz neklātienes jeb elektronisko balsošanu. Jaunais likums paredz vairāk iespēju kooperatīvai sabiedrībai dažādus jautājumus atrunāt statūtos. Būs mazāk birokrātijas un lielāka noteikšana kooperatīvu biedriem.

Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.