Gerhards: Viensētnieka sindroms ir jāatmet 6
Tiešmaksājumi, kooperācija, bioloģiskā saimniekošana un konkurētspējīgu produktu ražošana – šo lauksaimniecības karsto jautājumu risinājums noteiks turpmāko Zemkopības ministrijas darbību. Intervijā “LA” žurnālistiem Ivaram Bušmanim un Ingrīdai Mičānei zemkopības ministrs Kaspars Gerhards iezīmē lauku ceļu un lauku apdzīvotības problēmu, kā arī sola pievērsties zemes konsolidācijai.
Pirms vēlēšanām iestājāties par atbalsta apjoma palielināšanu mazajām saimniecībām, kas rada produktus ar augstu pievienoto vērtību. Vai tas nozīmē lauksaimniecības biznesa struktūras izmaiņas un prioritāšu maiņu, attiecīgi mazāku atbalstu novirzot produktu pārstrādē specializētajiem uzņēmumiem? Iepriekš finansējuma sadalē svaru kauss vairāk sliecās uz lielo zemnieku pusi.
K. Gerhards: Mēs nevaram runāt par Latvijas iekšējām prioritātēm, esam kopējā Eiropas Savienības un pasaules tirgū. Galvenā prioritāte būs nodrošināt konkurētspējīgas produkcijas ražošanu. Tas uzliek zināmas prasības ražīgumam, lietderīgai tehnikas izmantošanai, lielākām ražošanas jaudām. No otras puses – lai nodrošinātu lauku apdzīvotību, jāatrod virkne mehānismu, kā sniegt atbalstu nelielām saimniecībām, kokapstrādes uzņēmumiem, mājražotājiem. Jau pagājušajā plānošanas periodā tika sniegts atbalsts mazajām saimniecībām, sekmīgi darbojās LEADER programmas, tā ka šīs lietas jāturpina.
Latvija ir viena no vadošajām graudu eksportētājām, nevaram būt noslēgti lielajā tirgū un veidot jebkādus ierobežojumus. Ja gribam, lai lauksaimniecības nozare ir eksportspējīga, jānodrošina vienāda konkurētspēja visām saimniecībām. Bet, protams, ja no 65 000 saimniecību, kas saņem atbalstu, lielākā daļa ir tieši mazie zemnieki, tas nozīmē, ka pat ar 100% darbu lauksaimniecībā tās varbūt nespēs nodrošināt pietiekamus ienākumus. Pētījumi apliecina – lai saimniecība spētu sevi nodorošināt, ražošanai nepieciešami vismaz 65 hektāri zemes.
Mans uzstādījums ir – lai cilvēks, laukos dzīvojot un strādājot, saņemtu vidējo atalgojumu tautsaimniecībā ap 1000 eiro un lai viņš nejustot sliktāk novērtēts kā cilvēks, kas strādā Rīgā vai pilsētās.
Šogad aktualizēsies tiešmaksājumu problēma, īpaši tādēļ, ka pēc breksita katra valsts vilks sarukušo lauksaimniecības budžeta deķi uz savu pusi. Kā aizstāvēsiet mūsu zemnieku intereses?
Kopš pirmdienas ministrijā ir atpakaļ viens no zinošākajiem cilvēkiem – Aivars Lapiņš. Viņš būs mans padomnieks un droši vien arī atašejs Briselē tāpat kā pirms tam. Bet kopumā Briselē strādā ļoti profesionāli cilvēki no Latvijas. Tāpat mums jāizmanto tas, ka mūsu Baltijas kaimiņi ir līdzīgās pozīcijās, tādēļ ļoti nozīmīgi šo sadarbību pastāvīgi attīstīt, vienlaikus meklējot jaunus sabiedrotos.
Kā vērtējat Briseles ieceri noteikt tiešmaksājumu griestus 100 000 eiro līmenī vienai saimniecībai?
Mums ir atšķirīga situācija nekā citās ES valstīs. Ar ierobežojumiem plānots nodrošināt, ka tiek saglabāta ražošana. Tā ir kā riska garantija, ka zemnieks saņems naudu neražas, plūdu un citos gadījumos u. tml. Tomēr Latvijā situācija ir citāda. Iestājāmies ES 2004. gadā, bet reāls atbalsts sāka nākt nedaudz vēlāk. Cilvēki iepirkuši tehniku, zemi, un šobrīd investīcijas ir jāatmaksā. Tāpēc, ja ir diskusija par tiešmaksājumu robežu un saimniecības lielumu, būtu jāatceras, ka lauksaimniekam ir jāveic maksājumi bankām. Patlaban būtu grūti atrast kādu zemnieku, kas saimniecības attīstībai nebūtu ņēmis kādu aizdevumu un kam nebūtu jādomā, kā savilkt kopā bilanci. Pašreizējā situācijā mums jādomā, kā nodrošināt, lai cilvēkiem, kas aktīvi strādā un ražo, jebkādu ierobežojumu dēļ netiktu radītas problēmas ar savu saistību izpildi.
Jā, tiešmaksājumi neapšaubāmi būs ministrijas prioritāte. Ja raugāmies, kā mēs varētu attīstīt tiešmaksājumus nākamajā periodā, tad paredzams, ka par pirmajiem 50 hektāriem varētu būt lielāks tiešmaksājums, pat pusotras reizes lielāks nekā par nākamajiem hektāriem.
Iepriekš esat norādījis, ka atbalsta sadalē uzsvars tiks likts uz nelielajām biosaimniecībām, bet arī lielās saimniecības var saimniekot bioloģiski.
Tas ir jautājums par ražošanu. Šajā atbalsta periodā bioloģiskajām saimniecībām tika novirzīti ap 100 miljoniem eiro. Nākamajā periodā mēs varētu pārvērtēt un varbūt, ja būs nepieciešams, palielināt to atbalsta daļu, kas aiziet tieši bioloģiskajai ražošanai. Tomēr jāsaprot, ka ir jāražo inovatīvi produkti. Mēs nevaram nodrošināt konkurētspējīgas bioloģiskās saimniecības attīstību tādā gadījumā, ja tur tiek strādāts tikai pēc senām metodēm. Tā vietā jāatrod produkts, kas ir interesants arī eksportam.
Varat nosaukt šāda produkta piemēru?
Nu kaut vai kaņepju pārstrāde. Kaņepju šķiedra ir ideāls siltināšanas materiāls, bet tas ir dārgs, varbūt jāatrod kāds cits lietojums.
Šādai pārstrādei vajag lielus apjomus, ko mazais zemnieks diez vai varēs sagādāt, turklāt ne tik sen pajuka pie Tukuma plānotās kaņepju rūpnīcas projekts.
Tāpēc jādomā par šādu projektu attīstību. Un kāpēc gan mazais zemnieks nevarētu sagādāt apjomu? Šis viensētnieka sindroms ir jāpārtrauc un jāattīsta kooperācija, kas ir ļoti būtiski. Izveidojot kooperatīvus un radot iespējas strādāt plašākā tirgū, zemniekam rodas garantija veiksmīgam darbam. Brīnišķīgs piemērs ir kooperatīvs “Latraps”, kur investīcijas ir pietiekami lielas, bet tieši šāds objekts dod neatsveramu ieguldījumu vietējo ražotāju mobilizācijai, tas iedrošina viņus strādāt graudkopības nozarē. Līdz galam neesam izmantojuši visas tās iespējas, kas mums ir ostās – ja “Latrapam” Rīgā, Ventspilī būtu moderni elevatori, viņu konkurētspēja pasaules tirgū celtos daudz augstāk.
Vai valsts politikai laukos jānodrošina arī lauku dzīvotspējas?
Kā jau iepriekš teicu, lauksaimnieciskajai ražošanai jābūt konkurētspējīgai. Otrs – ja jau cilvēks izvēlējies dzīvot laukos, viņam būtu iespējas saņemt dažāda veida atbalstu, bet jāapzinās, ka tikai no šiem ienākumiem nevar dzīvot. Valstī reģionālās politikas un lauksaimniecības politikas jomā jādara viss, lai cilvēkam būtu iespējas strādāt. Ja ir nodrošināts ceļu tīkls, tad strādāšanas iespējas ir 10–20 kilometru attālumā.
Jā, beidzot esam pabeiguši ceļu karti, zinām situāciju, bet pašlaik jāpieņem lēmums, ko tad mēs darām ar ceļiem. Piemēram, kādā pašvaldībā pēc kartes ir četri ceļi – viens privāts, viens valsts, divi pašvaldības, turklāt vēl dažādu kategoriju. Jādod pareizs signāls cilvēkiem, kuri vēlas laukos dzīvot, ka viņiem būs pieejams ceļš. Tas būs viens no grūtākajiem šīs valdības uzdevumiem.
Attiecībā uz lauku politiku un nozarēm Latvijā nav viendabīga situācija. Mums ir reģioni, kur labāk veicas ar graudiem, ir reģioni, kur attīstīta piena lopkopība. Un ir tikai apsveicami, ka pastāv spēcīgas sabieriskās organizācijas, kas seko Zemkopības ministrijas politikai – tās ir Zemnieku saeima, LOSP, ar kurām dialogs notiek pastāvīgi. Tomēr jāsāk runāt par segmentizāciju katrā nozarē, lai varam šo kopējo politiku pilnveidot.
Mums jāizvērtē, kādas būs nākamās paaudzes. Vai mums būs vairāk arāju vai slaucēju? Tas ir ļoti būtiski. Te ir jārunā ar Latvijas Lauksaimniecības universitāti par tendencēm, par to, ko izvēlas mācīties jaunieši. Balstoties uz situācijas redzējumu darba tirgū, attiecīgi jāliek uzsvars uz attiecīgu nozari.
Kāda būs ministrijas stratēģija attiecībā uz joprojām neizmantotu lauksaimniecībā derīgu zemi?
Mana prioritāte būs jautājumi saistībā ar zemes konsolidāciju. Turklāt tādā aspektā, lai maksimāli vienkāršotu attiecīgas procedūras. Zemnieki ļoti ieinteresēti ar kaimiņu apmainīties ar zemes gabaliem, lai nebūtu starpgabali, bet tas prasa dubultu, pat trīskāršu papīru darbu – iesniegums tur, šur, vēl kādi nodokļi pārādās, bet tas viss ir pilnīgi lieks darbs. Vienkāršot šo sistēmu neprasītu lielus resursus.
Vienkāršāka būtu šāda secība – ja divi zemnieki rod kopīgu vienošanos, viņi dodas uz Valsts zemes dienestu, tur īpašums tiek pārreģistrēts, un viss. Jo galu galā valstij nebūtu jāpelna uz to, ka zemnieks sakārto savu saimniecību.
Valdības deklarācijā minēts, ka valsts tiešās pārvaldes iestādes varētu tikt pārceltas ārpus Lielrīgas reģiona. Vai Zemkopības ministrija varētu pārcelties, piemēram, uz Jelgavu?
Lauksaimniecības universitātes studenti padara Jelgavu par ļoti dzīvu pilsētu. Tomēr nedomāju, ka šeit sinerģijas efekts būtu tik liels kā savulaik, kad atsevišķi politiķi izteica priekšlikumus pārcelt Ekonomikas ministriju uz Ludzu. Tas gan būtu daudz lielāks iespaids. Katrā ziņā, ja mēs skatāmies uz nākotni, ministrija un Jelgava ir cieši saistītas.
Valdība kā vienu no prioritātēm apstiprinājusi administratīvi teritoriālo reformu, iezīmēts rīcības plāns ar datumiem, bet, protams, daudzi jautājumi vēl jādiskutē. Piemēram, vai būs otrais līmenis. Patlaban, kā zināms, ir 30 dažādi kartējumi – gan Zemkopības ministrijā, gan Lauku atbalsta dienestā, gan Valsts zemes dienestā.
Nevajag pārkartēties, bet vienkārši vajag dalīt darbus. Piemēram, Valsts vides dienestā, kad darbinieks reāli atrodas Madonā, bet apkalpo citus novadus. Nevajag rīkot tautas staigāšanu, bet jāizmanto digitālās iespējas. Mēs esam novirzījuši miljonus eiro informācijas tehnoloģiju attīstībai, kas dod cilvēkiem iespēju strādāt jebkurā Latvijas vietā.
Kāda būs lietu virzība saistībā ar pudeļu depozīta problēmām?
Esmu šo jautājumu sācis un turpināšu.
Vai šogad izdosies ieviest samazināto 5% PVN arī gaļai, pienam un olām?
Patlaban par to pāragri diskutēt, kamēr nav apstiprināts šā gada budžets. Jā, valdības deklarācijā rakstīts, ka tiks izvērtēta 5% PVN piemērošanas iespēja svaigai gaļai, zivīm, pienam un olām. Šobrīd notiek intensīvas diskusijas, tiek apsvērti visi plusi un mīnusi. Svaigai gaļai PVN jāmazina, lai ne tikai samazinātu cenu, bet lai varētu novērst negodīgu konkurenci, nodokļu nemaksāšanu, neskaidrām kravu pārvadāšanas sistēmām. Samazinātais PVN nav tikai ekonomisks mehānisms, lai atbalstītu vietējos ražotājus, tas vairāk ir mehānisms cīņā pret ēnu ekonomiku.
Kādas izmaiņas gaida lauku cilvēka “garīgo pārtiku” – preses izdevumus, kur informācijas kontekstā ļoti svarīgs jautājums par samazināto PVN arī šajā nozarē? Vai uzskatāt par iespējamu skatīt šo jautājumu valdībā 2020. gada budžetā?
Šajā valdībā vienojāmies, ka nodokļus mainīsim tikai vienu reizi, ļoti nopietni diskutējot. Par to, vai labāks mehānisms būtu samazināt nodokli preses izdevumiem, vai arī labāks mehānisms būtu “izņemt” sabiedriskos medijus no reklāmas tirgus. Šeit varbūt lai eksperti diskutē, es pagaidām atturēšos.
Kopumā jāatzīst, ka šis gads būs ļoti smags. Aprīlī mums jābūt gatavam savam redzējumam par lauksaimniecības nozares attīstību. Tādēļ jau divas nedēļas ministrijā kopā ar kolēģiem diskutējam, spriežam par prioritārajiem virzieniem – te ir viss, par ko nupat runājām – tiešmaksājumi, bioloģiskie zemnieki, kooperācija utt. Tad sāksies sarunas ar zemnieku organizācijām. Lai šā gada rudenī, kad Briselē pie sarunu galda sēdīsies visu ES valstu premjeri, būtu pilnīgi skaidra sapratne, kā šos jautājumus varam atrisināt iespējami labāk mums visiem.
