Latvijā
Sabiedrība

Vija Beinerte: Atskatoties un ielūkojoties44

Foto – Valts Kleins © 2015

Es, protams, neesmu prezidents, taču šis gads bija grūts un sarežģīts. Vismaz visiem man zināmajiem cilvēkiem.

Es nerunāšu par valdību, kas krīzes brīdī pacēla nodokļus (it kā uz laiku), bet, kad pasludināja krīzes beigas (citādi daudzi to pat nebūtu pamanījuši), aizmirsa atlikt atpakaļ, un vispār ar manu naudu rīkojas kā ar savējo. Nerunāšu, jo svētki taču.

Nerunāšu arī par karu. Kaut gan tieši šogad pēkšņi atskārtu, ka esmu sākusi lietot vārdu savienojumu “pirms kara”. Agrāk ar to apzīmēju laiku pirms 1939. gada, nu tas ir ieguvis citu jēgu.

Neizvirzīšu kandidātus nominācijai “gada ne-politiķis”, jo pārāk sīva konkurence. Arī nominācijai “gada politiķis” ne, jo īsti nav no kā izvēlēties.

Labāk uzreiz pievēršoties nominācijai “gada prieks”. Un te nu ir gan Kristapa Porziņģa spožā debija NBA, gan tas, kā Mairis Briedis Groznijā nokautēja Kadirova mīluli Čaru, un tad vēl Raimonds Pauls, kam tūdaļ astoņdesmit, un Elīna Garanča, kam uz pusi mazāk, un Alvis Hermanis (ne par Brodski, bet stāju) un vēl arī Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa saderināšanās ar Latvijas kiberdrošības speciālisti Ievu Kupci. Tas, protams, negarantē Roņu salas pievienošanu Latvijai, taču apliecina gan igauņu labo gaumi, gan to, ka latvietes patiešām ir īpašas.

Īstenībā šo sarakstu varētu vēl turpināt, taču īstumā, pārskatot gada pozitīvo sajūtu bilanci, saprotu, ka galvenie prieka avoti ir trīs: cilvēki, kustības un superspējas.

Sākšu ar pēdējo, proti, ar superspējām. Kāda mana draudzene, kam šis gads izrādījās īpaši draņķīgs, pēkšņi saprata, ka brīžos, kad neklājas viegli, svarīgi ir neizšķiest spēkus sīkumos, koncentrēties kaut kam vienam. Tad pēkšņi tevī atklājas sen snaudušās spējas. Kādam saasinās intuīcija, kādam prāts vai talants. Viņa šogad kļuva par māti. Divpadsmitgadīgajam dēlam tas ļoti iepatikās. Tik daudz un tik kvalitatīvi kā šogad viņi neesot komunicējuši kopš dekrēta atvaļinājuma. Turklāt dialogi esot kļuvuši daudz saturīgāki. Savukārt mana laba kolēģe pēkšņi atskārta, ka, ilgi atrodoties stresā, superspējas sāk zust: tu vairs nemāki nemeklējot atrast, nesteidzoties pagūt, nepiepūloties uzburt. Vērts padomāt par šo sakarību! Jo superspējas nudien sniedz prieku.

Otrs prieka avots, vismaz man, ir kustības. Ja netieku izskrieties ar skrituļslidām, eju kājām cauri pilsētai (nav jānīkst sastrēgumos, nav jāraizējas, kur atstāt auto). Liftu nelietoju, kaut arī dzīvoju piektajā stāvā. Bet te, protams, ir varianti. Kādam tās var būt grāmatas, citam – izšūšana krustdūrienā vai šaušana ar loku. Galvenais – garantēta bauda.

Un visbeidzot – cilvēki. Un te nu būšu ļoti personiska. Paldies manai ģimenei, kas, uzzinājusi, ka es kārtējo reizi skaidroju attiecības ar Kremļa mafiju vai teroristiem, saprot, ka vakariņas būs jātaisa pašiem. Un turklāt vēl pārliecina, ka reizi pa reizei arī man ir jāpaēd.

Paldies manai redaktorei Dacei, kam drīkstu piezvanīt jebkurā laikā, lai parunātu par darbu. Parasti tas notiek sestdienu vakaros, kad pēkšņi izmisīgi gribu pārrunāt bēgļu krīzes jautājumus vai savas atklāsmes par informatīvo karu un tā upuriem. Viņa ne tikai pacietīgi uzklausa, bet arī nesatricināmā mierā paziņo, ka viss rakstam nepieciešamais man jau esot. Un viņai izrādās taisnība.

Paldies koncerna vadībai, kas ekonomikas atdzišanas un sociālās spriedzes uzkaršanas laikā spējusi izstūrēt mūsu kuģi cauri konkurences rifiem un garām dzelteno ūdeņu straumēm tā, lai dzenskrūve nesapītos ne sociālajos, ne citos tīklos. Lai vai kas, mēs rakstām un drukājamies, turklāt katru mēnesi noteiktā datumā noteikts cipars parādās uz katra darbinieka bankas kartes. Cipars man patīk, tam nav ne vainas, ja vien kontā tas iekristu reizi nedēļā, nevis mēnesī. Taču nekurnēšu, zinu no draugu pieredzes, kā ir tad, ja tā nav. Vispār. Un nav zināms, kad būs.

Paldies arī lasītājiem, kas mūs abonē, pērk un lasa, apliecinot, ka tas, ko darām, kādam patiešām ir vajadzīgs. Īpašs paldies tiem, kas raksta vēstules vai komentē publikācijas portālā. Tiesa, pati komentārus nelasu aiz garīgas higiēnas apsvērumiem, taču redakcijā ir cilvēks, kas lasa, pareizāk sakot, vairāki cilvēki (viņi darbojas maiņās, viens to nespētu izturēt, nekāds piens tur nelīdzētu), kas pēc tam, taktiski noklusējot žultainos, atreferē uzmundrinošos. Un izrādās, tādi joprojām ir, proti, lasītāji, kas raksta labus vārdus.

Noslēgumā atzīšos: kad biju maza, domāju, ka visi cilvēki ir cēlušies no eņģeļiem. Vēlāk skolā man paskaidroja, ka liela daļa tomēr no pērtiķiem. Tagad zinu, ka ir arī tādi, kas no auniem, taču par šo atklājumu (zinātniski pamatotu pierādījumu trūkuma dēļ) pagaidām klusēju. Nākamais būšot pērtiķa gads. Precīzas prognozes dod tikai politologi un astrologi, tomēr skaidrs ir viens: garlaicīgi nebūs.

Lai jaunajā gadā mums prieks un iedvesma! Un vēl arī veselība un veiksme. Lai katram no mums ir tāda vieta, kur varam justies gaidīti, novērtēti un droši. Un sniegs lai uzsnieg – asniem zem zemes lai būtu silti.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LL
Lilija Limane
Latvijā
“Jaunas sistēmas kuļmašīnas” Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem – 1920. gada 3. augustā
5 stundas
LE
LETA
Latvijā
Traģiska nelaime Jelgavā: pa astotā stāva logu izkritis un bojā gājis mazulis
5 stundas
LE
LETA
Latvijā
Atklāta vērienīga dokumentu viltošana Preiļu pašvaldībā; iesaistītas piecas amatpersonas
5 stundas

Lasītākie

AP
Anita Pirktiņa


Laukos
“Ideja padarīt teju visu lauksaimniecību par bioloģisko nav reāla.” Vai pesticīdu un minerālmēslojuma samazināšanas mērķi ir nesasniedzami? 1
3 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Jaunais koronavīruss varētu būt radies citur. PVO paziņo par vērienīgu pētījumu 2
2 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Uz Liepājas šosejas notikusi smaga autoavārija
21 minūtes
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
FOTO. Deputāts Kaimiņš, steidzoties uz vizīti pie ārstiem, pamet savu BMW džipu uz gājēju ietves
3 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Lietuva pievieno vēl divas valstis “melnajam sarakstam”. Eiropai var nākties atgriezties pie robežu slēgšanas
4 stundas