Vija Beinerte: Ko es meklēju kino zāles tumsā – trīsas un vektoru, patiesību vai provokāciju? 0
Kopš bērnības mani ir valdzinājis brīdis, kad skatītāju zālē lēnām dziest gaisma un sirds ietrīsas brīnuma priekšnojautā.
Esmu augusi ar Ādolfa Šapiro izrādēm, ar “Mazo princi” un “Alisi Brīnumzemē”, ar Arnolda Burova un Jurija Noršteina animācijas filmām un Baha mūziku. Pusaudze būdama, braucu uz Tallinu skatīties Mika Mikivera iestudējumus, vēlāk lidoju uz Tbilisi baudīt Temura Čheidzes un Roberta Sturuas skatuves šedevrus vai uz Maskavu, lai piedzīvotu Gaļinas Volčekas, Jurija Ļubimova un Marka Zaharova atklāsmes.
Un, protams, bija arī Tarkovska un Zaharova filmas. Bija Fellīni, Antonioni un Bergmans. Un, lai cik dažādi būtu mākslas darbi, kas atstājuši paliekamu nospiedumu manā veidošanās procesā, tajos bija
galvenais, ko es sagaidu, atverot grāmatu vai ļaujoties ekrāna pasaules valdzinājumam, – trīsas un vektors.
Jo es gribu, lai man priekā un apbrīnā aizraujas elpa no tā, cik precīzi un negaidīti autors izvēlas vārdus un tēlus, kas tirpina iztēli. Tomēr vienlīdz svarīgs man ir arī otrs aspekts –
lai filmas, izrādes vai grāmatas iespaidā pēkšņi atklātos atbildes uz jautājumiem, kas labu laiku nav likuši miera.
Nesen, runājot par grāmatu izvēli, šo savu iekšējo prasību noformulēju pavisam īsi: tekstā man vienlīdz svarīgas ir divas lietas – KĀ un KURP.
Kāds lasītājs man oponēja, teikdams, ka galvenais esot – KO.
Atbildēju: Tengiza Abuladzes filmā “Grēku nožēlošana” lieliskās Veriko Andžaparidzes varone, saņēmusi noliedzošu atbildi uz jautājumu, vai pa šo ceļu var nokļūt līdz dievnamam, iesaucas: “Kam der ceļš, ja tas neved uz dievnamu?” Tādā ziņā arī man svarīgi ir KURP. Jo
mākslā es gribu meklēt un apliecināt patiesību.
Laimīgā kārtā izrādījās, ka mēs ar oponentu abi runājam par vienu un to pašu, tikai esam izvēlējušies tam dažādus vārdus.
Un te pēkšņi – dramaturģiskam pavērsienam – kādas latviešu klīniskās psiholoģes komentārs: “Mākslai ir jāprovocē. Mākslu nevar vērtēt tā vienkārši no morāles principiem. Māksla vienmēr iet sabiedrībai desmit soļus pa priekšu. Māksla vienmēr bijusi provokatīva. Māksla liek jautāt par sabiedrības vērtībām – vai tās nav novecojušas un vai nav pienācis laiks kaut ko mainīt savos uzskatos.”
Jā, māksliniekam, gluži tāpat kā psihologam, tik tiešām būtu jāredz tālāk un dziļāk par pārējiem, pretējā gadījumā viņš ir kā akls pavadonis aklajiem.
Bet vai mākslas uzdevums ir provocēt?
Vēsturnieks, fundamentālā pētījuma “Varoņi un varonība senajā Grieķijā” autors Harijs Tumans, jautāts par mākslas būtību, saka: “Visu izšķir jautājums: kāds ir mērķis? Masu kultūras mērķis ir nopelnīt un izklaidēt, tā cilvēku degradē. Mākslas mērķis ir audzināt, tā dara cilvēku labāku. Mākslas darbs vienmēr ir vēstījums, tas radīts tādēļ, ka autoram ir ko teikt, nevis tādēļ, lai to varētu labi pārdot. Pirms simt gadiem Verners Jēgers pierādīja, ka visa sengrieķu māksla tika veltīta audzināšanai. Manuprāt, tāda ir patiesas mākslas misija. Bet tagad par mākslu var uzdot jebkādus zemapziņas murgus.”
Komponists un mācītājs Ingmars Zemzaris, lūgts komentēt šo jautājumu, atbild: “Māksla, protams, var arī provocēt, taču tā nav ne mākslas būtība, ne uzdevums. “Mākslas” vārds ir darināts no “mācēt”, nevis no “provocēt”. Bet ka māksla iet notikumiem pa priekšu, tā gan ir tiesa. Spilgts piemērs ir tas, kā māksla ir gājusi pa priekšu Latvijas valsts tapšanai un neatkarības atjaunošanai. Taču māksla ir gājusi pa priekšu arī, teiksim, fašisma un komunisma noziegumiem. Un tad ir jautājums: vai mākslinieki, kas iedvesmoja, glorificēja un attaisnoja noziegumus, ir mazāk vainīgi nekā tie, kas šos noziegumus darīja? Arī mūsdienu māksla bez šaubām iet pa priekšu notikumiem. Bet notikumi, kā zināms, var būt arī katastrofāli.”
Man ir draugs, kas ik gadu ap Ziemsvētkiem noskatās Frenka Kapras melnbalto pasaku “Šī brīnišķīgā dzīve”.
Tā sākas ar debesīm, kur ekrāna tumsā parādās zvaigzne, kas cilvēka balsī saka otrai zvaigznei, ka tai nekavējoties jālido uz Zemi, kur patlaban kāds izmisis vīrs grib nolēkt no tilta.
Un zvaigzne taisnā ceļā no debesīm metas upē, bet filmas varonis nolec no tilta, lai izglābtu eņģeli.
Jautāts par kritērijiem, pēc kuriem viņš vērtē filmas, draugs saka: “Man svarīgs ir stāsts, ko vēlos uzzināt, un varonis, ko gribu iepazīt. Un tad vēl aktieris, kam man jānotic, kas ne vienmēr ir viegli. Taču galvenais – es gribu, lai filma mani saķer aiz apkakles un izrauj no ieraduma. Un pēc tam lai tā mani, aiz apkakles satvertu, nevis izvazā pa horizontāli, bet izcēlusi vēl arī paceļ. Man ir nepieciešama vertikāle.”
“Īsta stāsta, īsta vēstījuma jēga ir būt par instrumentu, ar ko cilvēks veido savu dzīvi un apkārtējo pasauli.” Tā Ziemsvētku sprediķī punktu uz “i” uzlika arhibīskaps Jānis Vanags.
Protams, kā ironiski reiz teica Ingmars Zemzaris,
mēs dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā, kur daļa cilvēku ir cēlusies no Dieva, daļa – no pērtiķa.
Tāpēc pilnīga vienprātība par to, kāds ir mākslas uzdevums, laikam būs neiespējama.
Kinozāles tumsā es meklēju gaismu un cerību, ka labais un patiesais ir iespējams. Un ka tas ir mūsos. Ja vien paturam godā un sirdī tās vērtības, kas ir un paliek nemainīgas.
