Viļņas gaismas pilī – jebkura grāmata 15 minūtēs 1
Rudens ieskaņā arī lietuvieši ir tikuši pie savas gaismas pils – pēc vērienīgas astoņus gadus ilgušas rekonstrukcijas, kas kopumā izmaksāja gandrīz 26 miljonus eiro, Viļņā durvis vēra Lietuvas Nacionālā Martina Mažvida bibliotēka.
Salīdzinājumam – Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta kopējās izmaksas desmit būvniecības gados bija 268,47 miljoni eiro. Protams, jāņem vērā, ka Viļņas gadījumā runa ir nevis par pilnīgi jaunas ēkas radīšanu ar teritorijas infrastruktūru, kā Rīgā, bet gan par liela mēroga pārbūvi. Kā stāsta “KZ” aptaujātie Lietuvas Nacionālās bibliotēkas darbinieki, reāli rekonstrukcijas gaitā gan izmaiņas netika skārušas vienīgi ēkas ārējo veidolu, jo tam ir padomju laika arhitektūras pieminekļa statuss.
Ja Latvijas Nacionālā bibliotēka atrodas nosacīti ārpus centra, tad Lietuvas Nacionālā bibliotēka Viļņā atrodas galvenajā ielā, Ģedimina prospektā, blakus 1980. gadā būvētajai Lietuvas parlamenta – Seima – vecākajai ēkai, tās 1991. gadā kritušo aizstāvju piemiņas memoriālam un tikai desmit minūšu gājienā no Viļņas katedrāles un Vecpilsētas.
Vaicāta, ar ko atšķiras jaunā bibliotēka no vecās, Lietuvas Nacionālās bibliotēkas ģenerāldirektora vietniece informācijas resursu un pakalpojumu attīstības jautājumos Sandra Leknickiene “KZ” atbild: “Tas liekas kā brīnums – gaišās un plašās telpas. Atceros, ka darbiniekiem bija pieejams viens lifts, savukārt apmeklētāji drīkstēja pārvietoties tikai pa trepēm. Grāmatu un informācijas atrašana prasīja ilgu laiku. Tagad esam pieņēmuši iekšēju likumu, ka jebkura grāmata bibliotekāram ir jāatrod visilgākais piecpadsmit minūšu laikā. Jaunā bibliotēkas koncepcija paredz, ka te nav tikai grāmatu krātuve, bet arī nozīmīgs kultūras, vēstures un zinātnes pētījumu centrs.” Zinot rūpīgo kontroli mūsu Nacionālajā bibliotēkā, pārsteidz, ka Lietuvas Nacionālajā bibliotēkā nepastāv apmeklētāju drošības kontrole. Protams, pie lielajām durvīm ir elektronisko drošību sistēmu statīvi un novērošanas kameras, bet tas arī viss. Bibliotēkā, pat neuzrādot dokumentus, var ienākt un lasīt jebkurš.
Kas vēl ir kopīgais un atšķirīgais starp abu brāļu tautu – lietuviešu un latviešu – gaismas pilīm? Cik novērtēti saistībā ar sava darba apmaksu Lietuvā jūtas valsts galvenās bibliotēkas bibliotekāri?
Par to lasiet 1. novembrī “Kultūrzīmēs” vai arī e-izdevumā.
