“Viņš atvēra motora pārsegu un ķērās pie lietas,” divas māsas, braucot no Siguldas, iepriecinājis kāds apbrīnojami nesavtīgs garāmbraucējs 0
Šodien jau aizsākām labo notikumu tēmu ar stāstu par gardajiem “Liepkalnu” eklēriem. Iespējams, tieši šis stāsts iedvesmoja arī mūsu lasītāju Sanitu padalīties kādā jaukā piedzīvojumā, kas noticis aizvadītajā vasarā.
Turpinājumā pašas Sanitas rakstītais!
“Tā bija jauka augusta diena, abas ar māsu divatā braucām uz Rīgu no Siguldas, bijām jau vairākus kilometrus garām “Sēnītei”, kad sapratu, ka mašīna ir uzkarsusi. Pēdējā laikā tā ir noticis jau bieži, tāpēc pārlieku pat nesatraucos, bet stājāmnies ceļa malā. Bijām labā noskaņojumā un vienojāmies vienkārši papļāpāt un kādas minūtes pagaidīt, lai mašīna atdziest.
Bet kaut kas tik un tā īsti nedarbojās. Vēl nosmējām – skatīsimies, vai kāds mums – divām dāmītēm – piedāvāsies palīdzēt. Kādu laiku neviens nestājās, taču redzējām tuvojamies velosipēdistu.
Viņš nepalika vienaldzīgs un apstājās, jautājot, vai var mums kā palīdzēt. Pastāstīju situāciju, viņš uzreiz ķērās pie lietas – atvēra motora pārsegu, aplūkoja tur redzamo un sāka man stāstīt, kas tur par vainām. Vajagot dzesēšanas šķidrumu. Atbildēju, ka viens litrs man ir mašīnā, par ko viņš tikai pasmējās, jo ar to būšot par maz.
Aizbraukšot ar riteni pakaļ uz tuvāko benzīntanku – “Straujupīti” – un atvedīšot. Mēs pat apjukām par tik sirsnīgu piedāvājumu, jo bijām jau kādu krietnu gabalu no turienes, kā arī ar velosipēdu varētu nebūt viegli vest kaut ko, tomēr citu variantu kā tikt atpakaļ uz Rīgu mums arī nebija.
Tā nu vīrietis paņēma manu telefona numuru, lai varam sazināties, un devās ceļā. Pēc kāda laika saņēmu foto, ka šķidrumu viņš ir dabūjis un jau ir ceļā pie mums. Domāju – atvedīs litru, pieliesim to klāt manam jau esošajam litram, un varēsim braukt.
Liels bija mans pārsteigums, ieraugot tuvojamies velosipēdistu, kuram 4 litru kanniņa bija piestiprināta pie muguras, bet katrā rokā vēl pa 2 litru kanniņai ar šķidrumu. Vīrietis atvainojās, ka ir sasvīdis, pa ceļam viena kanniņa esot attaisījusies, bet viss kārtībā, viņš aizskrūvējis ciešāk un veiksmīgi atgriezies pie mums.
Viņš to visu izdarīja tik sirsnīgi, nepārspīlējot un neliekot mums justies vainīgām. Šķidrumu salēja, kur nu tas lejams, pateica, ka nu varam braukt tālāk. Kad jautāju, cik esmu viņam parādā, vien nosmēja, ka lai tas paliek viņa karmai. Iedomājieties? Pilnīgi svešs cilvēks ne tikai tērēja laiku un enerģiju, lai mums palīdzētu, bet pat nepaņēma par to naudu.
Neviens cits visu laiku, kamēr stāvējām ceļmalā, tā arī nepiestāja. Vien šis vīrietis. Es būtu arī mēģinājusi ar viņu iepazīties, taču brīdī, kad viņš man deva savu telefona numuru, uz viņa ekrāna pamanīju foto ar divām mazām meitenītēm. Līdz ar to – ne šoreiz. Bet no sirds priecājos, ka pasaulē ir šādi cilvēki!”
Varbūt arī Tev ir kāds stāsts par iepazīšanos, labiem darbiem vai pozitīvām emocijām? Ja ir iespēja, padalies ar mums, rakstot uz [email protected] vai šeit:
