Kultūra
Literatūra

“Visu sabojāt ir nereāli.” Saruna ar latviešu kibertrillera autori Svetlanu Ambergu0


Svetlana Amberga: “Man bija padsmit gadu, kad izdomāju uzrakstīt sēriju seriālam “X faili”. Gandrīz pabeidzu, man tikai nebija īsti skaidrs, kā to novest līdz atrisinājumam.”
Svetlana Amberga: “Man bija padsmit gadu, kad izdomāju uzrakstīt sēriju seriālam “X faili”. Gandrīz pabeidzu, man tikai nebija īsti skaidrs, kā to novest līdz atrisinājumam.”
Foto: Timurs Subhankulovs

Pagājušajā nedēļā tika atvērta izdevniecībā “Latvijas Mediji” izdotā grāmata “Versija: Tēvi”. Lakoniskais nosaukums slēpj īstu kibertrilleri. Grāmatas autore SVETLANA AMBERGA ir strādājusi Informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcijā CERT.LV, apguvusi rakstīšanas meistarību Literārajā akadēmijā, bet patlaban maģistrantūrā studē kiberdrošības juridiskos aspektus.

Jāsaka, grāmatu vēru vaļā ar zināmu piesardzības devu. Kibertrilleris latviešu gaumē, kāds gan tas būs? Tomēr Svetlanai Ambergai savā debijas romānā izdevies savērpt aizraujošu intrigu, neuzbāzīgi papildinot to ar augstākās sabiedrības glamūru un liktenīgām jūtām – nē, ne tikai mīlestību, kas nāk prātā pirmā.

Vai varat atklāt, kas bija impulss šai grāmatai, sēkla, no kā viss radās?

S. Amberga: Tādas sēklas īsti nebija. Jau no sešu gadu vecuma daudz dzīvoju savā fantāziju pasaulē. Mums mājās bija liels koka galds, pretī logs, skaists skats – dzīvojām pirmajā stāvā, – un pie tā es bieži sēdēju, lasīju, griezu, līmēju. Darbojos savā pasaulē. Man bija padsmit gadu, kad izdomāju uzrakstīt sēriju seriālam “X faili”. Gandrīz pabeidzu, man tikai nebija īsti skaidrs, kā to novest līdz atrisinājumam (pasmaida).

Bet ar šo grāmatu bija tā, ka aizgāju no darba bankā, man bija brīvs laiks, kamēr meklēju citu darbu, nāca prātā radošas idejas, skatījos scenāriju rakstīšanas virzienā, un tad pie manis atnāca pirmā grāmatas aina.

Ar draudzeni sēdējām pludmalē, ēdām melleņu zefīru, un man ienāca prāta ideja:

iznāk no cietuma jauns vīrietis, viņam dzīvē kaut kas neveicas, bet ticis brīvībā un vēlas visu sakārtot. Domāju – nu labi, pierakstīšu, man bija tāda A4 lapiņa somā, pārlocīta četrās daļās. Toreiz šķita tā simboliski – re, meitene tikusi atvaļinājumā, tā sakot, ārā no ieslodzījuma, varbūt tāpēc tādas domas rodas (smejas).

Bet sāka nākt arī citas idejas. Tad ņēmu grāmatas, mācījos, kā uzrakstīt romānu, un lēnām strādāju pie manuskripta. 2013. gadā sāku, 2017. pabeidzu. Es jau neticēju, ka tā var ņemt un uzrakstīt grāmatu, pēc tam vēl aizgāju uz Literāro akadēmiju, domāju, vēl paslīpēšu.

Draudzene, rakstniece Laura Vinogradova, teica – sūti prom uz izdevniecību, negaidi! Vismaz sapratīsi, vai viņiem patīk ideja, un, ja patiks, tad palīdzēs to noslīpēt.

Uzreiz izlēmāt, ka darbs būs par kiberdrošību?

Nē, sākotnējā ideja bija par tehnoloģijām nākotnē, jo es divdesmit sešu gadu vecumā domāju, ka reālā dzīve nav tik interesanta, lai par to rakstītu (smejas). Bet izdevniecībā pateica: ideja patīk, bet būtu labi, ja darbību pārceltu mūsdienās, realitātē, pamainītu vidi.

Nolēmu – kāpēc ne, bet tad vajag vidi, ko zinu, un kiberdrošība bija tā joma, kurā biju strādājusi. Es gan pati neesmu kiberdrošības speciāliste, taču man bija gods strādāt par komunikācijas projektu vadītāju CERT.LV un ar laiku, lasot ziņas un pētot informāciju, jau sāku saprast, cik kura ievainojamība bīstama, cik cilvēku tā skars, kas notiks, ja to neaizlāpīs, cik uzbrukums ir kritisks…

Kiberuzbrukumi ir viens no lielākajiem draudiem šīsdienas pasaulē, tā dzirdam vai katru dienu. Vai uzbrucēju bariņam tiešām iespējams nograut visas struktūras?

Savā ziņā jā, savā ziņā – nē. Draudi pastāv, taču, reālistiski raugoties, sistēmas ir tik daudzveidīgas, ka

uzbrukt vienlaicīgi visam un visu sabojāt ir diezgan nereāli.

Nav jau tā, ka visām ie­stādēm un uzņēmumiem dati un serveri stāv vienā vietā. Tā ir labā ziņa. Nedomāju, ka tagad varētu būt kāds viens liels uzbrukums, kas spētu paralizēt visu pasauli.

Tāpat ar vīrusiem: jā, ir bijuši postoši vīrusi, bet diezin vai ar vienu vīrusu varēs inficēt visas iespējamās operētājsistēmas. Tas tāpat kā jautāt, vai mēs ar vienu darbību varam iznīcināt visus augus. Nu, nevaram īsti.

Šis priekšstats par drošību un riskiem atšķiras kiberdrošības jomā un populārajā kultūrā, kur arī IT speciālisti bieži tiek attēloti kā gīki (slenga vārds, kas apzīmē augsti intelektuālu un specializētu cilvēku sociālo prasmju trūkumu. – L. K.-Š.), kas dzīvo savā pasaulē, tāpat kā rakstnieki.

Tad IT speciālisti ir vai nav gīki, kas pārtiek no picām un nekontaktējas ar apkārtējo pasauli?

Kā kurš, ir tādi, kas dzīvo savā pasaulē un var tikai kodēt, bet sarunāties neprot. Man ar tādiem ir gadījies sastapties. Arī darbā es biju kā tulks – skaidroju identificēto problēmu klientiem un sistēmu lietotājiem saprotamā valodā.

Bet arī starp tehnoloģiju speciālistiem ir daudz radošu cilvēku,

piemēram, grāmatas tehniskais konsultants Kirils Solovjovs. Tas atkarīgs no dažādiem apstākļiem.

Tas nav pilnīgi precīzs vispārinājums, tomēr caurmērā latviešu rakstnieki vecumā virs četrdesmit gadiem izvēlas savus sižetus un varoņus novietot šeit un tagad – tie ir Latvijas cilvēki Latvijas vidē. Jaunākie autori, kā var novērot, izvēlas aprakstīt globālo pasauli, tāpat tēlu vārdi ir drīzāk starptautiski, arī jūsu romānā. Jūs tā vēlējāties romānā iedvest pasaules elpu?

Tā ir dažādu faktoru kombinācija.

Sākot rakstīt, vispār neiedomājies, ka rakstīsi par Latviju, latviešiem.

Ja lasi bestsellerus, tajos taču nav nekā par Latviju. Labākās grāmatas – Dena Brauna “Da Vinči kods”, Džona Grišama, Stīvena Kinga, Kurta Vonnegūta, Ērvina Šova romāni – ir par ārzemēm, Ņujorku, Londonu. Un tad liekas, arī man jāraksta par turieni, jo tas ir stilīgi, un pat neienāk prātā, ka varētu rakstīt par Latviju.

Kad draugiem teicu, ka grāmata būs par Latviju, man teica, ka to taču neviens nelasīs, jo rakstīt par Latviju nekotējas. Daudzi vispār nelasa latviešu rakstnieku grāmatas.

Arī vārdi jūsu tēliem ir neparasti. Vārda došana vispār ir ļoti smalka padarīšana.

Sākumā biju domājusi dot tādus vārdus, kādu vispār kalendārā nav, paš­izdomātus. Taču nācās tos nomainīt pret reālistiskākiem. Piemēram, galvenajam vīriešu tēlam izvēlējos mani iedvesmojuša scenārista vārdu. Izvēlējos Kristoferu Makveriju, kurš taisījis ļoti labas filmas prāta mežģu žanrā (viņa veikumā filmas “Džeks Rīčers”, divas svaigākās “Neiespējamās misijas” filmas un citas. – L. K.-Š.), lai liktu lasītājam nedaudz padomāt, vismaz mazliet, lai saprot, ka ir vairāk par to, kas ierakstīts katrā ainā.

Pieminējāt varoņu turības līmeni. Kādēļ izlēmāt pievērsties pašiem augstākajiem sabiedrības slāņiem?

Grāmatas sižets radās, uzdodot sev pašai jautājumus. Teiksim – vai parastam cilvēkam ir iespēja izrauties no savas dzīves un tikt divus vai trīs līmeņus augstāk?

Bet es sāku domāt – kā tad ir no tās otras puses, vai miljonāri, ļoti bagātie, var izrauties no saviem rāmjiem, kas viņiem tāpat ir, kā viņi atrisina savas problēmas.

Un vēl man gribējās iedot saviem varoņiem nedaudz vairāk resursu, lai arī zaudējums būtu lielāks.

Iedvesmas avots – es tam arī esmu veltījusi ierakstu grāmatas pateicību sadaļā – bija Kurta Vonnegūta romāns “Titāna sirēnas”. Tajā ir stāsts par miljardu mantinieku, kura īpašums tiek izputināts.

Un tieši laikā, kad sāku rakstīt grāmatu, sākās breksits, kad daļa britu teica – jā, gribam breksitu, gribam sāpināt lielās korporācijas! Tas mani tā aizķēra! Tā ka man vēl ir plāni ar bagātniekiem, viņi nav vienkārši tāpat ielikti romānā (smejas).

Londona, kur daļēji notiek darbība, pašai mīļa?

Saistītie raksti

Aizbraucu brīvdienās, kad grāmata jau bija uzrakstīta. Londonā dzīvo man mīļa draudzene, bet es pie viņas biju bijusi diezgan sen. Sākumā domāju – nepatiks, jo Londonā ir daudz cilvēku, man labāk patīk mierīgāki apstākļi. Taču biju pārsteigta, ka šajā lielajā cilvēku plūsmā ir laba, spēcīga enerģija – ej pa ielu un pilsētas enerģija burtiski uzmundrina.

Grāmatas beigas bija visnotaļ atvērtas…

Jā, ir iespējams romāna turpinājums, jau uzrakstīts diezgan liels fragments. Tas vairāk pievērsīsies Frankes mātes tēlam, sievišķībai. Turpinājumā būs nobriedušāks skatījums, jo šis romāns manā sirdī ir tādas agrās, naivās jaunības laika izpausme. Pat nezinu, kāpēc, bet tā sanācis.

LA.lv
LA
LA.LV
Kultūra
Atklās Madaras Kvēpas personālizstādi
16 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
Atvērs mūsdienu krievu dzejas latviskojumu antoloģiju
16 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
FOTO: Dzirkstošā koncertā Agnese Egliņa apbur “Lielā dzintara” apmeklētājus
16 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA
Latvijā
Mūrniece: Šodien jābūvē tādas barikādes, kas mūsu apziņā un prātos aizsargātu Latviju pret viltus ziņām
1 stunda
LE
LETA
Sports
Merzļikins atzīts par NHL aizvadītās nedēļas otro zvaigzni
4 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Ekstrēmos laikapstākļos Spānijā divi bojāgājušie 1
4 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
VIDEO: Par mata tiesu no lielas nelaimes! Ļaundaris kāpņu telpā sarīko ugunsgrēku
3 stundas
LE
LETA
Latvijā
Kariņš: Koalīcija iebilst pret mīkstākām prasībām VP vadītāja amata kandidātiem
5 stundas