Zaļās pretrunas. Recenzija par izstādi bērniem “Zaļš un vēl zaļāks” LNMM 4
Eduards Dorofejevs, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Mākslas telpa ir viena no tām vietām, kur potenciāli var notikt brīnums. Es domāju – ļoti klasisks brīnums, par kādu lasām pasakās. 20. gadsimta mākslinieks Marsels Dišāns parādīja, kā jebkurš pat veikalā pirkts priekšmets, kas novietots muzeja telpā, var zaudēt savu praktisko funkciju un pārvērsties mākslā. Kopš tā laika izstāžu zāle kļuvusi par pārvērtību un metamorfožu vietu, kur koncepcijas buramvārdi un autora redzējums nostrādā labāk par jebkuru brīnumnūjiņu. Diemžēl ir viens mokošs jautājums – vai vienmēr ir vērts sadzīvē noderīgus priekšmetus mēģināt konvertēt mākslā un vai šis rezultāts dos to pasakaino pievienoto vērtību?
Šīs pārdomas radās, apskatot izstādi “Zaļš un vēl zaļāks”, kurai es, visticamāk, neesmu īstā mērķauditorija, un pareizāk būtu iztaujāt sākumskolas bērnus, kas viņiem patika un kāpēc. Tomēr arī pieaugušie mēdz kādreiz lasīt bērnu pasakas.
Ekspozīcijas tēma – cilvēka un dabas mijiedarbība – šķiet ļoti pateicīga izvēle bērnu izstādes formātam, lai, runājot par tādām saprotamām parādībām un bieži dzirdētiem jautājumiem kā dabas bagātība, bioloģisko resursu un to daudzveidības saglabāšana, klimatiskās izmaiņas utt., atrastu interesantus krustpunktus ar mākslu. Vizuālā māksla arī ir komunikācijas forma, un, kaut neverbāli, tā var palīdzēt uzburt košus personāžus un ļoti tēlaini izklāstīt jebkuru stāstu. Vēl viena būtiska priekšrocība šādām tematiskajām izstādēm – tā ļauj izmantot ļoti plašu materiālu, kam nav stingru hronoloģisku, stilistisku vai ikonogrāfisku ierobežojumu. Var, piemēram, iznest no krājuma saules gaismā tādus mākslas eksponātus, kas citādi nekad neatrastu ceļu pie skatītāja. Bet tas viss strādās tikai tad, ja izdosies atrast buramvārdus, lai savstarpēji nesaistīti mākslas darbi pēkšņi izveidotu vienotu vēstījumu.
Diemžēl uzreiz jāsaka, ka izstādes vēstījums netīšām aizgājis prom no mākslas tuvāk dabai, atstājot glezniecību novārtā kā fonu. Tas, ka ieži vai koki kļūst par galerijas apskates galveno objektu, arī sen vairs nav nekas radikāls vai bīstams. Bet eļļas glezniecības un dabas eksponātu tikšanās vienā telpā var izrādīties kontrproduktīva.
Mēģinot saprast, kāpēc izstāde “Zaļš un vēl zaļāks” nesanāca saliedēta, var izcelt divas liktenīgas pretrunas, kas netika atrisinātas.
Pirmā pretruna ir starp izklaidi un didaktisku vai izglītojošu vēstījumu. Šo sastāvdaļu sintēze vienmēr ir grūti sasniedzama, tomēr, kad šis brīnums notiek, jaunās zināšanas un prasmes nonāk pie bērna dabiskā spēles formā. Izstādes gadījumā saturs un aktivitātes nekorelējas. Var priecāties par zaļo stumbru “labirintiem”, bet tas nepadarīs interesantākus birokrātiskā valodā uzrakstītos tekstus par koku sugu procentuālu izplatīšanos Latvijas mežos. Vēl mazāk tas pastāstīs par meža un cilvēka muzikāli poētisko dialogu, par meža noslēpumu un mistēriju, ko Johans Valters attēlojis savā blakus novietotajā gleznā “Meža ainava”. Tas pats attiecas arī uz animācijām ar papildināto realitāti. Brīnišķīgs instruments, lai piesaistītu uzmanību, tomēr tikai tad, ja tām apakšā ir kāds adekvāts saturs.
Otra izstādes pretruna atrodas fundamentālā atšķirībā starp mākslu un dizainu. Pēc formas mums ļoti bieži grūti nodalīt šīs divas sfēras, un, patiešām – kur pieskaitīt skaisto keramikas izstrādājumu, kurš ir ne tikai glīts, bet arī funkcionāls? Nedaudz vienkāršojot definīciju, var teikt, ka dizains savā būtībā ir par cilvēka labāku funkcionēšanu pasaulē – kā pieņemt pareizu lēmumu un ātri saņemt nepieciešamo informāciju, kā ērti un efektīvi darboties un pēc tam, pateicoties labam dizainam, patīkami atpūsties. Dizains – tas ir par kustību. Māksla savukārt ir par vērošanu un pārdomāšanu, kurai bieži vajadzīgs ārējais miers. Tā arī rodas pretruna, līdzīgi kā Lūkasa evaņģēlijā stāstā par māsām: uzmanīgu Kristus klausītāju Mariju un aktīvu mājsaimnieci Martu, kuru tēli kristīgajā pasaulē kļuva par kontemplatīvās un rosīgās pasaules uztveres simboliem. Izstādes gadījumā aktīvais dizains ir aprijis idejas un saturu. Iedomība uzpūta dizaina apetīti, un četras piektdaļas no izstādes pārvērtušās par sienām, plauktiem, baļķiem un atkal sienām, uz kurām ir uzlīmēts, uzdrukāts, pieskrūvēts, nokrāsots. Šajā izstādē glezniecībai dizains atvēlēja vienu garu sienu, gar kuru var ērti iet kā tunelī vai kā koridorā, lai ātri un bez šķēršļiem sasniegtu galamērķi. Kustība uzvarēja, ķermenis pakļāvis prātu.
Visveiksmīgākā izstādes sadaļa veltīta krāsām un dabiskās izcelsmes pigmentiem. Ļoti bieži dabas muzeju ekspozīcijās visā pasaulē, lai apmeklētājus pavisam nenogarlaikotu, starp vienmuļām minerālu vitrīnām tiek piedāvāti nelieli iestarpinājumi, demonstrējot, kā konkrētie ieži tiek lietoti būvniecībā, juveliermākslā vai glezniecībā. Arī ekspozīcijā “Zaļš un vēl zaļāks” ļoti skaidri parādīts, kā it kā parasto akmeni zem kurpes var sasmalcināt pulverī un, sajaucot ar eļļu un citiem ingredientiem, radīt krāsu. Kārļa Neiļa ainava un Valdemāra Tones palete un otas brīnišķīgi ilustrē stāstu par mākslas un dabas simbiozi – no zemes ieguva krāsas, lai ar krāsām uz audekla uzgleznotu uzartu zemi. Žēl, ka citiem mākslas darbiem nepaveicās atrast savu kontekstu izstādē.
Ārpus mākslas kontekstā trāpījis arī pēdējais eksponāts šajā izstādē. Tas ir zaļās vārnas izbāzenis, kas, stāvot uz zaļā puļķa zem zaļā ovālā loga, stāsta tikai par putnu populāciju grūtiem laikiem. Šis putns koši simbolizē šīs izstādes galveno problēmu – totālu atsvešinātību no latviešu mākslas konteksta, kur Zaļā vārna, kā zināms, ligzdo vienlaikus gan kā putns, gan kā slavenās mākslinieku biedrības nosaukums.
UZZIŅA
Izstāde “Zaļš un vēl zaļāks”
Kuratores: Anna Pūtele, Laura Dravniece, mākslinieciskā koncepcija: Artūrs Analts, grafiskā identitāte: Eltons Kūns, Artūrs Analts.
Kolekciju glabātājas: Aija Brasliņa, Monta Cimdiņa, Ilze Putniņa, Aija Zandersone.
Restauratores: Liene Visendorfa, Agnija Burmeistere.
