Pieminējāt, ka dzīvojat pie jūras, Vecāķos. Jums tur ir dziļas saknes. 2
Kaspars: Bērnībā dzīvoju Vecāķos mana vectēva Augusta Zariņa celtā mājā, bet 90. gados līdzās uzbūvējām paši savu. Mans vectēvs pirmās brīvvalsts laikā bija viens no diviem sūkņu rūpnieciskiem ražotājiem. Par paša sastrādāto kopā ar dzīvesbiedri Jadvigu viņu aizsūtīja uz Sibīriju. Starp citu, atgriežoties viņam māju atdeva, jo būvē nebija izmantojis algotu darbu. Sibīrijā kā bērns nonāca arī mans tēvs (Indulis Zariņš, bijis Mākslas akadēmijas rektors, no 1988. līdz 1997. ga-dam – V. K.). Vectēvs nonāca tieši lēģerī, bet mans tētis ar mammu septiņus gadus nometinājumā. Ar mokām, bet vectēvs izdzīvoja. Aizbrauca diezgan tukls, palīdzēja uzkrājumi (pasmaida).
Bet galvenais, viņš visu mūžu palika optimists, ar prieka gēnu pilnā apjomā. Lika lietā inženiera prātu, spējas un amata prasmi. Sibīrijā skaldīja malku, laboja ieročus, par ko čekisti iedeva labāk paēst. Taču, pārdzenot no viena etapa uz otru, vectēvs dabūja vēl sodu klāt, jo slepus bija ēdis vārpas nenopļautā laukā. Vectēvs nodzīvoja līdz 96 gadu vecumam, varbūt arī tas nebūtu slieksnis, bet nācās amputēt Sibīrijā apsaldēto kāju. Arī vecmamma Jadviga, kura Sibīrijā strādāja dzelzceļa gultņu fabrikā, bija no izturīgajām, aizgāja mūžībā 94 gadu vecumā.
Vija: Nu jau Vecāķos dzīvojam piektajā paaudzē. Šovasar augustā mūsu meitai Paulai Zariņai-Zēmanei piedzima meitiņa Žanna. Vecāķu īpašumu neesam pārdevuši, esam to noturējuši, jo uzskatām par lielu vērtību. Man liekas, viena no mūsdienu ģimeņu nelaimēm ir tā, ka, mitinoties īrētos vai atsevišķos dzīvokļos, trūkusi paaudžu saite. Latvijas viensētas, kaut literatūrā daudz var lasīt arī par nesaskaņām paaudžu starpā, tomēr bija pamats stiprām ģimenēm – dzīvojot vairākām paaudzēm kopā vai blakus, paralēli, kā mēs ilgus gadus ar Kaspara mammu un tēti.
Un kas mainījies, kopš jums ir mazmeitiņa?
Kaspars: Tas jau ir tas prieka gēns!
Esat mākslinieki jau trijās paaudzēs. Vai tas ir pārmantotais amata prasmes gēns?
Vija: Zinot profesijas nastu un nenoteiktību, likās, ka Paula varbūt izvēlēsies dzīvē ko citu, bet… kas tev deva! Neilgi pirms dzemdībām viņa tepat “Arsenālā” atklāja savu izstādi. Ir divas fotogrāfijas saistībā ar šo notikumu. Vienā Paula redzama nedēļu pirms izstādes atklāšanas gaidībās, bet otrā fotogrāfijā jau ar bērniņu uz rokām. Es arī savulaik biju gaidībās ar Paulu, kad turpināju gleznot. Meita saelpojās krāsu agrāk, nekā atvēra acis.
Kaspars: Profesijas pārmanto arī mūziķi, dakteri. Cilvēku jau veido vide, kurā viņš atrodas. Tāpēc tik svarīgi, lai mūsu visu apkārtējā vide ir pilnvērtīga, ar garīgi bagātinošu mākslu, mūziku, literatūru.
Vija: Tagad esot steidzīgs laiks. Vajagot uztaisīt darbu tā, lai tas nolasās trīs sekundēs. Muļķības, nepiekrītu! Tieši skriešana, neiedziļināšanās, paviršība, laika neveltīšana svarīgām lietām tik, cik tās pelnījušas, ir īstais laika zaglis. Arī ainavās es ielieku savu laiku. Un tieši tāpēc, nekautrēšos sacīt, gleznas ir mūsdienīgas, arī cita krāsas uzliciena, cita triepiena, citas idejas, citu, manējo, stāstu dēļ.
Mākslas žanrs vai veids, protams, nevar būt laikmetīguma kritērijs.
Glezniecība, piemēram, vienkārši ir klasiska tehnika, kuru var izmantot, lai paustu ļoti laikmetīgas un svarīgas domas. Ne jau tehnikā tā lieta! Uz vairākus gadsimtus senas vijoles var nospēlēt arī ļoti modernu skaņdarbu. Tāpat ar eļļas glezniecību. Tas ir tikai un vienīgi instruments mākslinieka rokās.
Kaspars: Tāpēc ar prieku Venēcijā baudījām Demjena Hērsta izstādi “Treasures from the Wreck of the Unbelievable”, kuras laiks sakrita ar Venēcijas biennāli, taču ir notikums ārpus tās. Hērsts ir profesionālis, ļoti augstvērtīgas, labā materiālā ar jēgu radītas laikmetīgās mākslas meistars. Šo laikmetīgumu viņš darbā panāk, nevis kaut ko “konceptualizējot”, bet atklājot savu domu. Viņa darbi nav kaut kas saskrūvēts no pavirši atrastām lietām mēslu kaudzē vai nekvalitatīviem materiāliem un izstādīts neglītās telpās. Hērsta darbi būtu jāredz katram inteliģentam cilvēkam. Viņa izstāde ir desmit gadu projekts, nevis dažās dienās tapis darbiņš, un būs aplūkojama vēl līdz decembrim, krietni pēc Venēcijas biennāles slēgšanas.
Skatoties Vijas latviskajās ainavās ar pļavām un mežiem, nāk prātā arī to iespējamais bēdīgais liktenis, ja, piemēram, dos atļauju izcirst jūrmalas priedes 300 metru no jūras.
Visur nepieciešama gudra, pārdomāta, inteliģenta rīcība, arī dabas apsaimniekošanā, arī valdībā, kur bieži vien tādas pieejas nav. Tāpat kā nav atbalsta kultūrai. Ja nebūtu Dinas un Jāņa Zuzānu, Ināras un Borisa Teterevu, tad nebūtu arī Latvijā mākslas, jo valsts atbalsta nav nekāda.
Vija: Mūziķiem ir Lielā mūzikas balva, aktieriem – “Spēlmaņu nakts” balva, vēl ir visādi “Zelta mikrofoni”, bet vizuālajā mākslā valsts balvu nav. Purvīša balva ir privāta. Paldies Zuzāniem!
Kaspars: Un nav arī izstāžu zāļu pietiekamā daudzumā.
Tas ir diezgan bēdīgi, ka par iekļūšanu “Arsenālā”, kā teicāt, bija jākonkurē ar daudziem citiem māksliniekiem.
Nē, tas bija labi. Šeit varu piekrist Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskajam vadītājam Alvim Hermanim, ka konkurence ir vajadzīga kā mākslā, tā jebkurā profesijā. It sevišķi valsts ierēdņiem. Viņiem būtu jāliek jauns eksāmens par savu atbilstību amatam ik pa sešiem gadiem, kā tas jāpierāda mums, Mākslas akadēmijas profesoriem. Mūs neievēl uz mūžu.
Vija: Un, ja zaudējam darbu, nav nekādas garantijas, ka mūs aizrotēs uz tādu pašu vai līdzvērtīgu darba vietu. Bet, redzot, kā tiek šķērdēta, mūsu, nodokļu maksātāju, nauda, kļūst vienkārši baisi.
Kaspars: Latvijā būtu jāatlaiž puse ierēdņu.
Runā, ka tieši birokrātijā iemiesojies slēptais bezdarbs valstī.
Jā, televīzijā un radio ziņās tā vien ausāmies, ko pateicis kāds ierēdnis. Bet viņos vispār nevajadzētu klausīties, jo visbiežāk ierēdņi pasaka tieši neko, tikai parāda savu nezināšanu, pat stulbumu…
Kā jau minētajā drausmīgajā idejā ar priedēm jūras krastā…
Tā ir nejēdzība, aiz kuras droši vien stāv kāds lobijs. Tādi diemžēl eksistē arī mākslā. Jo tiek lobēti mākslinieki, kas par tādiem manā uztverē vispār nav uzskatāmi… Bet arī mēs esam gana veiksmīgi, jo esam spējuši darboties mākslā 35 gadus. Kā stāstu saviem studentiem, beigt Mākslas akadēmiju un būt māksliniekam gadu vai dažus vēl neko nenozīmē. Cik ir mākslā kvalitatīvi strādājošo, kuri iztur 30, 40, 60 un vairāk gadu? Maz. Viens no tādiem ir par “vācu Pikaso” dēvētais Gerhards Rihters, arī, piemēram, anglis, brīnišķīgs ainavu gleznotājs Deivids Hoknijs, vēl daži. Ļoti maz.
Kaspar, jūs bieži vien jauc ar dvīņu brāli Kristapu Zariņu, kurš tagad ir Mākslas akadēmijas rektors. Vai šādās situācijās saistībā ar Mākslas akadēmiju vienmēr esat varējis izjust tikai lepnumu?
Mūs ar brāli jauc kopš bērnības, kaut gan nemaz neesam tik līdzīgi. Mēs esam atšķirīgi gan kā mākslinieki, gan domāšanā un uzskatos. Esam arī strīdējušies par daudzām lietām. Bet, protams, esmu priecīgs, ka brālis kļuvis par rektoru, sevišķi tādā gadījumā, ja viņš pierādīs, ka būs labs rektors. Jo iegūt amatu vēl nenozīmē automātiski kļūt labam vai vēl labākam savā vietā. Esmu ar viņu par to runājis un devis arī dažus padomus. Piemēram, studentu iedvesmošanas labad Mākslas akadēmijā kā vieslektori vairāk būtu uzaicināmi slaveni ārzemju mākslinieki, arī no Lietuvas un Igaunijas, būtu jāmaina apmācības principi, jāreorganizē atsevišķas katedras, arī pedagogu vidū, Hermaņa vārdiem runājot, būtu ieviešama totāla konkurence, bez kuras nekas nenotiek.
Jums ir sava, reiz raksturīgā tēla vārdā nosaukta studija “Pedants”…
Mācu gleznot pieaugušiem cilvēkiem, kuri grib to darīt savam priekam.
Pavisam noteikti esat vienīgais, kuram turpat studijas pagrabiņā ir arī veikaliņš ne vien ar krāsām un citām māksliniekiem noderīgām lietām, bet arī degustējamu un nopērkamu vīnu.
Arī vīns palīdz atraisīt prieka gēnu. Studijas pagrabā pēc Vijas ieteikuma kā vīna skapis kalpo mana tēva grāmatplaukts, kurā vertikāli iet iekšā tieši pudele vīna. Pie mums uzsvars uz portugāļu vīniem, kas ne visi Rīgā ir nopērkami. Protams, mums nav nekāds milzīgais dzērienu apjoms, varbūt 30 pudeles vīna, ko paši esam nogaršojuši un atzinuši par dzeramiem.
Vija: Mēs ar Kasparu esam dzīves baudītāji. Vīns atraisa mēli, atraisa jūtas, šķidrina asinis. Ar mums ir kā vienā slavenā filmā – vienu dienu ejam gar jūru, otru dzeram vīnu, bet visu laiku paralēli tam nodarbojamies ar mākslu. Šahisti pēc gājiena nospiež pulksteni. Mākslinieks to nedara nekad, jo glezno nemitīgi. Domās…
Kaspars: Kad ģeniālajam Renuāram vaicāja, cik ilgi, meistar, jūs šo gleznu taisījāt – vienu dienu, trīs, nedēļu? Nē, viņš atteica, es to gleznoju piecdesmit gadus un trīs dienas. Tā varētu teikt arī par mūsu izstādi “Paralēli”. Mēs to gatavojām 35 gadus un vēl pusotru.
Vija Zariņa (1961) un Kaspars Zariņš (1962)
• Latvijas Mākslas akadēmijas profesori. Vijai bijušas 20, Kasparam – 30 personālizstādes
• Kaspara un Vijas darbi atrodas gan Latvijā, gan arī Tretjakova galerijas, Krievijas Mākslas fonda, Tartu Mākslas muzeja krājumā un neskaitāmās privātās kolekcijās visā pasaulē
• Kaspars darbojies grāmatu grafikā, animācijā, saņēmis Latvijas nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” nominācijā “Labākais animācijas mākslinieks” par animācijas filmu “Vai tu ko teici?” (studija “Dauka”, 2009), Itālijas Republikas prezidenta ordeņa balvu (2004)
• Precējušies 33 gadus. Meitas Paula Zariņa-Zēmane (28), gleznotāja, un Marta Zariņa-Ģelze (1987– 2014.)
