“Ja opozīcija ir vāja un tā īsti nerada apdraudējumu pozīcijā esošajiem…” Hermaņa partija tiešām būs glābiņš vai arī paliks vien kā tukšas iniciatīvas?
0
Politikā notiekošais sen vairs nepārsteidz. Drīzāk skumdina. Nav principu. Nav konsekvences, nav jaunu ideju. Vien lavierēšana, lai noturētos pie varas, un sīki savstarpējie kašķi. Pīļu dīķis, kurā sen nekas nav tā kārtīgi apdraudējis ierasto kārtību. Vismaz tā bija līdz nesenam laikam.
Jo ne velti pēdējā laikā uz politiskās skatuves manāms pamatīgs satraukums. Par lēno valsts izaugsmi? Nē! Par budžetu? Nē! Demogrāfiju? Arī nē. Satraukums ir par potenciāli spēcīga konkurenta parādīšanos. Konkurenta, kurš var likt domāt, gatavot saturiskāku savu piedāvājumu. Ko tad, ja vairs nevarēs izlīdzēties vien ar demagoģiskiem saukļiem, bet būs jāiespringst argumentētai diskusijai?
Te protams runa ir par režisora Alvja Hermaņa pieteikto politisko spēku, kas būšot kā zvaigžņu komanda uz esošo partiju pabalējušā fona. Jā, pagaidām tas vēl lielais nezināmais, taču, ja paskatāmies politisko partiju reitingos, grūti nepamanīt, ka vislielākā piekrišana ir, ja tā var teikt, politiskajam spēkam ar nosaukumu “Neizlēmīgie”. Par šo grupu vienmēr cīnās visas partijas, bet aizvien nesekmīgi. Jaunajiem politiskajiem pieteikumiem šajā ziņā parasti veicas labāk, jo to uzticības kredītam vēl nav sabojāta vēsture. Tāpēc jau tās vecās partijas tā satraukušās.
Kāds izsmej, kāds kritizē Hermaņa pausto, bet netrūkst arī tādu, kas, komentējot konkurences pieaugumu uz politiskās skatuves, apelē pie apdraudējuma demokrātijai, Rietumu vērtībām utt.
Šo dzirdot, allaž nāk prātā senais teiciens, kas plaši lietots arī politikā: “Nekad tā nav bijis, bet nu atkal…”. It kā mēs nekad agrāk neko līdzīgu nebūtu piedzīvojuši un pārdzīvojuši.
Teju katras vēlēšanas nāk kāds protesta balsis salasīt gribošs vai spējīgs spēks. Tāda bija Tautas partija, kas nāca kā alternatīva Latvijas ceļam un politikā noturējās ilgus gadus. Tāds bija Jaunais laiks, kurš nu jau pēc daudzām mutācijām pārtapis par Jauno Vienotību un joprojām saglabā dzīvotspēju, lai arī pats jau provocē protestus pret sevi. Līdzīgi arī Apvienotais saraksts pirms iepriekšējām vēlēšanām sevi pieteica kā pārmaiņu nesēju.
Arī tas, ka esošās partijas jaunpienācējus sagaida ne visai laipni, jau iepriekš redzēts. Un te ir sakarība – jo augstāks apdraudējuma risks varas partijām, jo asāka reakcija līdz pat administratīvo resursu izmantošanai. Kā varējām lasīt pavisam nesen, arī Hermanis par to esot netieši brīdināts. Tātad konkurenti nobijušies ne pa jokam. Bet tas nozīmē, ka garlaicīgs priekšvēlēšanu gads noteikti nebūs.
Politikā asa konkurence ir nepieciešama visu laiku. Tā neļauj atslābt, neļauj degradēties pie varas esošajiem. Ja opozīcija ir vāja un tā īsti nerada apdraudējumu pozīcijā esošajiem, ir tikai loģiski, ja parādās pieprasījumus pēc kā jauna, pārmaiņas nesoša. Šajā gadījumā ir Hermanis ar domubiedriem, bet tikpat labi varēja nākt arī kāds cits.
Tas, kas dara uzmanīgu, atkal ir pieredze. Proti, atceroties, kā gājis ar priekšgājējiem – kamēr nav tikuši pie varas, nāk ar tiešām labām iniciatīvām, atklāj negācijas un sola labot, bet, kad tiek pie valsts stūres vai vismaz vietām parlamentā, vairāk sāk domāt par noturēšanos esošajās pozīcijās, attiecīgi konkrētu piedāvājumu vietā nāk tukšu putu kulšana un miglas pūšana, arī konkurentu nozākāšana, kā to piedzīvojām saistībā ar strīdu par Stambulas konvenciju.
Taču galu galā jautājums nav tikai par vienu jaunu politisko iniciatīvu. Jautājums ir par sistēmu, kas gadiem atkal un atkal atkārto vienu un to pašu ainu — jauni nāk ar solījumiem, bet aizvien biežāk pazūd tajā pašā varas inerces purvā, kurā iestrēgušas arī vecās partijas. Varbūt tieši tāpēc sabiedrībā briest vēlme pēc izvēles, kas ne tikai sola, bet arī spēj izpildīt?
Un te ir tie neatbildēti lielie jautājumi, no kuriem jebkurš jaunpienācējs un arī vecie spēlētāji nevarēs izvairīties:
-Kādas vērtības mēs patiesībā vēlamies redzēt savas valsts vadībā?
-Vai varam sagaidīt no politiķiem ko vairāk par skaļiem saukļiem un īstermiņa intrigām?
-Vai spēsim beidzot radīt politiku, kas vērsta uz valsts ilgtermiņa attīstību, nevis tikai nākamajām vēlēšanām?
-Un, galu galā vai uz varu pretendējošo partiju piedāvājumā beidzot parādīsies kas tiešām vērtīgs nevis vien šovs?
Šķiet, ka tieši atbildes uz šiem jautājumiem noteiks, vai nākamie gadi būs vien kārtējais politiskā farsa seriāls vai (cerams) beidzot sākums nākotnes politikai ar lielāku pievienoto vērtību. Tiesa, te būtiska loma ne tikai precēm (partijām), bet arī to pircējiem (vēlētājiem). Pieprasījumam un piedāvājumam.
