Kultūra
Teātris un kino

Zeme ir vienīgā vieta, uz kuras cilvēks veido savu pasauli. Teātris piemērojas pandēmijas situācijai0


No kurienes katra lieta kļūst par to, kas tā ir un kas tā īsti ir? Lūk, arī jautājums, uz kuru dažādos rakursos režisors kopā ar aktieriem Edgaru Samīti un Rūdolfu Gediņu izrādē mēģina palūkoties.
No kurienes katra lieta kļūst par to, kas tā ir un kas tā īsti ir? Lūk, arī jautājums, uz kuru dažādos rakursos režisors kopā ar aktieriem Edgaru Samīti un Rūdolfu Gediņu izrādē mēģina palūkoties.
Publicitātes (Elmāra Sedola) foto

Viens no Latvijas pieredzējušākajiem un spilgtākajiem neatkarīgo teātru spektra pārstāvjiem – Ģertrūdes ielas teātris (ĢIT) – šobrīd ir starp aktīvākajiem un radošākajiem, piemērojoties šā laika diktētajai neapskaužamajai situācijai.

Viens no pēdējiem iestudējumiem, kas neilgi pirms ārkārtas stāvokļa ieviešanas paspēja piedzīvot pirmizrādi un tikai vienu izrādi vēl “dzīvajā” paša teātra telpās, bija Andreja Jarovoja izrāde-mandala “Malkas ceļi”, kurā režisors atgriežas pie teātra, kas nav balstīts tekstā.

Droši vien daudzi to pat nesauks par teātri un priekšnesuma laikā “mirs nost aiz garlaicības”, jo Andreja Jarovoja jaunākais eksperiments uz Ģertrūdes ielas teātra skatuves nekādi nebūs iedabūjams tajā “Prokrusta gultā”, kuru skatītājs mēdz dēvēt par tradicionālu vai mūsdienīgu teātri.

Lineāra sižeta nav, teksta nav, tieši nolasāma naratīva nav un kaislību un attiecību spēles arī nav. Divi veči vaiga sviedros kādu stundu vicina cirvjus, lai dabūtu pušu pāris iespaidīgus baļķēnus un sašķeltu tos dažāda garuma šķilās.

Mainās cirtienu ritmi, skaidas lec uz visām pusēm – kurš gan vēl ņemsies teikt, ka aktiera profesija nav smags fizisks darbs – un publika pacietīgi gaida, kas notiks, kad viss būs saskaldīts.

Vai skaldītāji būs apmierināti ar paveikto un priecāsies par gaidāmo siltumu, ko dāvās šī malka, vai liks caur savu nelielo instalāciju rūcošu lukturīšu gaismās nosodīt to postažu, ko cirtējs atstāj aiz sevis mežā? Kā teica Vizma Belševica, “zieda un cirvja cīņā vienmēr uzvar cirvis”, tomēr jāatzīst, ka tā saucamā “cirvja skaidrība” ne vienmēr ir tik vienkārša un viennozīmīga, kā mums gribētos domāt.

Iestudējuma kontekstā tas varētu nozīmēt, ka bez Heidegera mums te tomēr neiztikt, jo tieši viņa filozofiskās esejas, no kurām iespaidojies Jarovojs, piešķir visām aktieru darbībām uz skatuves to dimensiju, kas rosina padomāt par impulsiem, kuri liek cilvēkam ņemt rokās cirvi (akmens cirvis ir viens no pirmajiem Homo sapiens veidotajiem darbarīkiem) un doties noslēpumainajā meža pasaulē.

Heidegers saka: “Mežā ir ceļi, kurus iebraukuši mežcirtēji, lielākoties aizauguši, šķietami līdzīgi, bet katrs ved kaut kur citur un jebkurā vietā var izbeigties.”

Tieši pa tiem arī izrāde piedāvā mums paklaiņot, un, nebaidoties nonākt pretrunīgu domu krustcelēs vai strupceļā, ļaut fantāzijai doties visos virzienos.

Ievirzi vai zināmu šifra atslēgu ar visu nepieciešamo ironijas devu publikas uztverei sniedz izrādes sākuma epizode – divi cilvēki stāv pie milzīgas balta papīra lapas un apcerīgi pēta to te no viena, te no cita skatu punkta.

Kaut ko līdzīgu varētu novērot jebkurā modernās mākslas galerijā, ja tur, piemēram, izstādītu Serža iegādāto gleznu no Jasmīnas Rezā lugas “Art”. Skaidrs, ka abus estētus moka viena un tā pati doma: kas tas ir?

Vai šis darinājums ir māksla vai nav?

Heidegers domā, ka katrs “izstrādājums vēl nav māksla, bet nenoliedz, ka mākslas darbam piemīt lietiskums, kuru estētiskā uztvere nevar ignorēt”. No kurienes katra lieta kļūst par to, kas tā ir un kas tā īsti ir?

Lūk, arī jautājums, uz kuru dažādos rakursos režisors kopā ar aktieriem Edgaru Samīti un Rūdolfu Gediņu izrādē mēģina palūkoties.

Starp koku skaldīšanu un pirmo lietu radīšanu izrādē veidojas neliels lēciens, jo parādīt visus koksnes pārtapšanas procesus uz skatuves nebūtu iespējami, bet, aizpildot pāreju ar tēlainām intermēdijām, režisors skatītāja uzmanības lokā ienes vēl vienu tēmu – cilvēka nesaraujamo saikni ar dabu vai, plašāk ņemot, zemes ekosistēmu, kuras daļa esam arī mēs, – un abu varoņu rīcības dualitāte kļūst par apceres objektu katram vērotājam.

Ja brīvi ļaujamies iekšējai apcerei un droši dodamies iekšā malkas ceļu labirintos, izrāde ļauj pietuvoties vienam otram mūsu pretrunīgās esamības mezglu punktam.

Zeme ir vienīgā vieta, uz kuras cilvēks veido savu pasauli, un to, kādai tai vajadzētu būt, nosaka mūsu prāta struktūrā iekodētā tieksme pēc sakārtotības, bet kā to saviem spēkiem izdarīt, visu laiku ir jāmeklē, jādomā, jākļūdās un atkal jāmeklē.

Izrādes otrā daļa (nosacīti, jo starpbrīža nav) pamatā pievēršas tieši šim fenomenam, atsaucoties uz lietu pārtapšanu kā norisi, kurā kaut kas beidz pastāvēt, lai rastos kas cits.

Abu aktieru enerģiskā darbošanās ar dēļiem, skrūvgriežiem un dažādiem stiprinājuma elementiem gan nedaudz atgādina tādu kā konstruktoru pieaugušiem “Saliec pats”, taču viņu veidotās objekta metaforiskās transformācijas telpā ir pietiekami spēcīgs grūdiens publikas iztēlei, kas dod iespēju mums domās aizklīst līdz pat Mikelandželo vai Dedalam.

Refleksijas par redzamo, protams, katram būs savas, jo priekšnesumā piedāvāto malkas ceļu ir gana daudz, lai katrs varētu izvēlēties savai prāta ievirzei atbilstošāko.

Vienīgais nosacījums: ja esi izvēlējies, tad ej pa to un nesēdi, gaidot, ka kāda patiesība pa šo ceļu tev pati pienāks klāt.

Saistītie raksti

Jarovojs, spēlējoties ar Heidegera idejām, ir atradis visai savdabīgu, vizuāli iespaidojošu skatuviskās darbības veidu diviem aktieriem, kas ļauj mums izrādes laikā izdzīvot dažas citādi grūti sasniedzamas patiesības.

Abu aktieru kontrastējošie tēli ar atšķirīgu pozicionālo fiksējumu uz skatuves veido kaut ko līdzīgu laikā izvērstai performancei par to, kā un kādu jēgu šajā pasaulē iegūst lietas. Un jēgu tām piešķir vienīgi cilvēks.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LE
LETA
Kultūra
Paziņo Lilitas Bērziņas vārdā nosauktās balvas saņēmēju
3 dienas
LE
LETA
Kultūra
Laikmetīgās mākslas muzeja projektu vēlas atdāvināt valstij 3
3 dienas
LE
LETA
Kultūra
Koalīcijas partijas vienojušās par summu, ko piešķirt kultūras nozarei Covid-19 krīzes pārvarēšanai
4 dienas

Lasītākie

ĢK
Ģirts Kasparāns
Latvijā
“Es no darba nebaidos.” Saruna ar Guntaru Raču par krīzi, mūziku un dārzkopību 1
Intervija 1 stunda
LE
LETA
Latvijā
“Iveta, izslēdziet cirku, Pampāļu teātri, un, lūdzu, bez grimasēm!” Saeimas sēdi pārtrauc asa kritika 1
3 stundas
LA
LA.LV
Pasaulē
Politologs Viņķelis par armiju ASV ielās, Trampu kā autoritāru vadoni un “klusējošajiem republikāņiem”
46 minūtes
LE
LETA
Latvijā
Covid-19 apkarošanas likums pieņemts. Vai tas palīdzēs arī izkļūt no krīzes?
2 stundas
LE
LETA
Ekonomika
Cik pērn nopelnīja finanšu izlūkošanas dienesta priekšniece Ilze Znotiņa? 5
6 stundas