Kā izvēlēties eglītei vislabāko kāju jeb statīvu, un kas jāņem vērā? 0
Ziemassvētku vakara kulminācija ir eglītes dedzināšana, pantiņu skaitīšana un dāvanu saņemšana. Svētku netraucētu noskaņu nodrošina daudzas mazas, bet nozīmīgas lietas.
Viena no tādām ir eglītes kāja vai – kā to moderni sauc – statīvs. Tam ir svarīgs uzdevums – turēt eglīti stabili, lai tā neapgāztos. Otrs uzdevums ir nodrošināt eglīti ar mitrumu, lai tā pirms laika neizžūtu.
Skaidrs, ka eglītes kāja ir jāizvēlas pārdomāti. Piemēram, ja plāno izvēlēties mazu eglīti, vajag mazāku kāju, lielu noturēs tikai lielāka. Kā atrast pareizo kāju, un kas jāņem vērā?
Paša rokām
Egle ir jāievieto kājā. Un te daiļrade sit augstu vilni. Tradicionāli eglīti uzstādīja koka kājās, kuras formas dēļ dēvēja par krustiņu. To var samērā vienkārši pagatavot pats. Ņem vismaz 2 cm biezu un 7 cm platu dēli.
Sazāģē to divos vienādos garumos atbilstoši vajadzīgajam kājas izmēram un nozāģē vēl divus gabaliņus. Dēļiem vidū izurbj vai izkaļ ar kaltu caurumu, mazāku nekā eglītes kājas diametrs apakšdaļā.
Dēļus sanaglo krusteniski un, lai kāja nešūpotos, zem virsējā dēļa galiem piestiprina nogrieztus klucīšus. Eglītes stumbru lejasdaļā piecērt un uzdzen uz kājas tā, lai tas stingri turētos. Lieko stumbra daļu apakšā nozāģē.
Lai egles kāja neizžūtu, ap to apliek mitru lupatu. Tradicionālā krustveida koka kāja piemērota Ziemassvētku eglēm, kuru augstums nepārsniedz vienu metru. Ir vēl cits elegants risinājums.
Vienkāršu egles kāju ātri var izveidot no trim vismaz 8 mm bieziem saplākšņa taisnleņķa trīsstūriem, kurus pieskrūvē tieši pie egles kājas. Trīsstūrus var nokrāsot un dekorēt.
Stiprinot pie egles kājas, jāraugās, lai skrūves nebūtu viena pret otru. Ja trīsstūrus izgatavo dekoratīvus, tos vērts saglabāt arī citam gadam. Par egles kāju izmanto arī masīvu koka bluķi, kuram augšpusē ieurbj caurumu.
Bluķi var pārskaldīt uz pusēm un caurumu izveidot apaļajā daļā. Īpaši skaisti izskatās bērza bluķis ar tāsi.Ja mājās ir koka ķeblītis ar caurumu vidū, eglīti var tajā iestiprināt, piedevām apakšā nodrošinot trauku ar ūdeni.
Iecienīts eglītes nostiprināšanas līdzeklis ir trauks ar slapjām smiltīm. Noder viss, sākot no trīslitru burkas mazākai eglītei un beidzot ar lielu vāzi vai spaini. Ja lej ūdeni, jāizgudro stabila konstrukcija egles kāta noturēšanai spaiņa vidū.
Stabilitāti panāk, spaini pieberot ar smiltīm un tās pēc iespējas samitrinot vai arī pieliekot ar akmeņiem. Lai egle ilgāk nebirtu, ūdenī iesaka izšķīdināt aspirīna tableti, divas karotes cukura vai citronskābi.
Veikala piedāvājums
Teju katrā veikalā ir kāds eglītes kājas turētājs. Tas parasti ir metāla cilindrs ar trīs vai četrām skrūvēm, kura apakšējā daļā atrodas kājas un novietots ūdens trauks.
Tā ir liela priekšrocība, jo mitruma režīma uzturēšana ir ļoti būtiska. Iepērkoties jāzina, cik liels ir plānotais egles augstums. Kāju var piecirst pēc patikas. Jo kāja lielāka, jo tā būs dārgāka.
Vienkārši sērijveida egļu turekļi ir metāla trijkāji, kuros egles kāju ar skrūvēm nostiprina metāla caurulē. Ir modeļi, kam lejasdaļā ir ūdens trauciņš.
Praktiskas ir zaļas plastmasas ūdens tvertnes – to kakliņā egles kātu stiprina ar trim vai četrām skrūvēm, kuras pievelk katru atsevišķi vai visas kopā ar sviru.
Var iegādāties egles kājas, kas veidotas kā dekoratīvās figūras, salaveči, zaķi vai ziemeļbrieži. Ārzemju rotaļlietu meistari piedāvā egles kājas, kas lēnām griež kociņu, priecējot ausis ar jaukām melodijām.
Individuāla pasūtījuma eglītes kājas var iegūt galdnieku, metālkalēju vai akmeņkaļu darbnīcās. Galdnieki uztaisīs greznu kokgriezumiem rotātu trejkāji ar ūdens trauku apakšā, pie reizes paceļot eglīti un atbrīvojot apakšējo daļu dāvanām.
Akmeņkaļi izurbs caurumu uz pusēm pārzāģētam laukakmenim, kurā vasarā varēs turēt podu ar dekoratīvajiem augiem. Daži uzskata, ka videi draudzīgas ir arī sintētiskās egles, kas, lai arī svinību vietā neienes ierasto smaržu, taču nepiesārņo telpu un ir atkārtoti izmantojamas.
Piedevām tās ir ar visām kājām, tām nebirs skujas un egles būs izmantojamas arī nākamajos gados. Turklāt mākslīgās egles ir dekoratīvas un aprīkotas ar elektrisko ilumināciju.
Modes lietas
Agrāk vispopulārākās bija Ziemassvētku eglītes, kuru kuplākie zari atradās tuvu zemei, kā egle jau aug dabiskos apstākļos. Tomēr pēdējā laikā arvien aktuālākas kļūst Ziemassvētku eglītes, kurām apakšā veidojas garš stumbrs bez zariem.
Tam ir savi plusi un mīnusi. Eglīte zaudē savu kuplumu, kas ir galvenais mīnuss. Tomēr var nopirkt lielāku eglīti, rēķinoties ar zaru noņemšanu apakšdaļā. Toties zem šādas atvieglotas eglītes ir viegli novietot arī prāvākas dāvanas.
Tās mazāk apdraud kaķi un citi mājdzīvnieki, kuri pa apakšējiem zariem kāpj eglītē, lai spēlētos ar rotājumiem un dažreiz eglīti sagāž. Pie kailā stumbra var pieskrūvēt āķīšus, kur piekārt dāvanas. To var izrotāt ar kādu skaistu audumu.
Eglīte podiņā
Nogriezta eglīte ir nonāvēts koks, tādēļ cilvēki ar dabai draudzīgu domāšanu bieži izvēlas dzīvu, augošu eglīti podiņā, kuru var iegadāties gan kokaudzētavās, gan tirdzniecības vietās.
Tur piedāvās parastās, koniskās, lodveida vai baltegles augstumā no 60 līdz 120 cm. Atkarībā no egles izmēra tā jānostiprina atbilstoša tilpuma konteineros un zem tās jāpaliek puķupoda paliktnis, kur uzkrāties ūdenim.
Eglītes pēc svētkiem var iestādīt dārzā un gaidīt līdz nākamajiem svētkiem, kad tās izrok un ievieto lielākā podiņā. Tā kā eglītes saknes veido apļveida konstrukciju, to ir vienkārši izdarīt.
Mazā eglīte jāiegādājas pēc iespējas tuvāk Ziemassvētkiem, jo egles labi jūtas vēsās telpās un centrālapkure nebūtu vēlama. Egles podiņu var dekorēt.
Un visbeidzot – ja eglīte stāv uz kājas, tās galotni lielākai drošībai ir iespējams piestiprināt pie griestiem ar makšķerauklu. Nepieciešams tur ieskrūvēt baltu āķīti. Ir cilvēki, kas eglīti vispār piekarina pie griestiem un kāju neizmanto.
Ir ekstrēmisti, kas to dara augšpēdus. Rāmāka temperamenta cilvēki Ziemassvētkos izmanto kuplu egļu zaru, kuru ieliek masīvā vāzē. Ir skuju smarža, ir egle, ir vieta, kur kādu brīnumsvecīti piekarināt, un nav problēmu ar utilizāciju.
