Foto – LETA

Ziemeļvalstu mūzika ar Solu Gabetu 1

Uzstājoties Normunda Šnē vadītajam Valsts kamerorķestrim “Sinfonietta Rīga”, sestdien, 25. oktobrī, Lielajā ģildē izskanēja Rudens kamermūzikas festivāla noslēgums.

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
Krievija vismaz mēnesi zināja par terorakta gatavošanu: “Lai viņi nestāsta pasakas fejai!” 87
Lasīt citas ziņas

Vēl dzīvā atmiņā palicis “Sinfonietta Rīga” sezonas atklāšanas koncerts ar ievērojamo krievu obojistu Alekseju Ogrinčuku. Pavisam nesen izskanējis visspožāko atzinību guvušās argentīniešu pianistes Martas Argerihas koncerts kopā ar Gidonu Krēmeru un “Kremerata Baltica”, kad uz Latviju jau atbraukusi nākamā izcilā atskaņotājmāksliniece – arī no Argentīnas. Čelliste Sola Gabeta īpaši viņai rakstīto Pētera Vaska Otro koncertu čellam ar orķestri “Klātbūtne” pirmoreiz spēlēja Beļģijā, un tagad pienācis laiks arī pirmatskaņojumam Latvijā. Diezgan droši, ka starp Pētera Vaska, igauņa Erki Svena Tīra un soma Jana Sibēliusa skaņumākslu saklausāma gara radniecība. Tādēļ arī 25. oktobra koncertā visi trīs skaņdarbi savstarpēji sabalsojās, latviešu komponista jaunāko lielizmēra opusu iepazīstot kopā ar 1997. gadā sarakstīto Erki Svena Tīra partitūru stīgu orķestrim “Bāka” un 90 gadus agrāk tapušo Sibēliusa Trešo simfoniju. Un uzreiz jāpiemin, ka šādu iespaidu visa koncerta gaitā palīdzēja radīt arī interpretācijas veiksmes.

Skaņdarbs “Bāka” uzreiz pievērš uzmanību ar precīzi panākto balansu starp emocionalitāti un intelektu, un Normunda Šnē vadītais atskaņojums arī pilnībā atbilda šīs mūzikas būtībai. Īpaši priecēja stīgu instrumentu tembrālās kvalitātes, atbilstoši autora paredzētajai koloristikai spilgti un dabiski iedzīvinot vienu orķestrālu krāsu pēc otras un līdz ar to atklājot ne mazāk bagātīgu māk­sliniecisko noskaņu spektru. Varēja just, ka diriģenta iedziļināšanās Erki Svena Tīra daiļrades individuālajā izteiksmē un prasmīgais dialogs ar orķestri devis panākumus. Skaņdarba lasījumu iezīmēja koši un trāpīgi pavērsieni mūzikas plūdumā, dzīvīgie raksturu kontrasti atbilda partitūrā ietvertajam vēstījumam, bet interpretācijas kopaina izcēlās ar spraigumu un intensitāti.

CITI ŠOBRĪD LASA

Lai gan Sibēliusa Trešās simfonijas atskaņojumā iepriekš panāktais slīpējums un stīgu grupas tembrālais mirdzums vairs neizpaudās tik pārliecinoši, ansambļa saspēlē un skaņdarba satura atklāsmē mūziķi joprojām sasniedza vērā ņemamas sekmes. Savu Trešo simfoniju Jans Sibēliuss radījis 1907. gadā, izvēloties lakonisku orķestra sastāvu un norobežojoties no jebkādām programmatiskām analoģijām. Komponista novatoriskie meklējumi tematiskā materiāla izklāstā, formveidē un radošo ideju ietērpšanā konkrētos skaniskos tēlos liek uzlūkot šo partitūru kā darbu, kura adekvātam atainojumam nepieciešams augsts profesionālais līmenis un mākslinieciska intuīcija. Jāteic, ka Normunda Šnē un “Sinfonietta Rīga” sadarbībā tika atrasta īstā atslēga Sibēliusa simfonijas visnotaļ enigmātiskās koncepcijas pilnvērtīgam risinājumam – interpretācijas dramaturģisko arhitektoniku diriģents bija uzbūvējis loģisku un skaidru, bet skaņdarba emocionālajā gammā vienlīdz spilgti izgaismojās gan liriskas intonācijas un spriegas enerģijas caurstrāvotas epizodes, gan monumentāli patētiskas aprises. Šādu priekšstatu vēl pastiprināja orķestra krāšņais un saliedētais sniegums, kas ļāva novērtēt kā visas pūšaminstrumentu grupas – no flautām līdz tromboniem – izkopto meistarību, tā arī stīgu instrumentu plastiskumu un spēju jūtīgi ieklausīties citos mūziķos, un līdz ar to interpretācijas blāvākie un neskaidrākie posmi aizslīdēja visai ātri.

Raksturojot Pētera Vaska Otrā čella koncerta Latvijas pirmatskaņojumu, par īpašu virsotni noteikti saucams Solas Gabetas priekšnesums. Pēc būtības tas uzskatāms par interpretācijas mākslas augstāko pakāpi – ar visspēcīgāko māksliniecisko vispārinājumu un izteiksmīgumu atklāt tieši to, kas ietverts komponista radītajā mūzikā, nepieliekot klāt nekādus nošu rakstā nebalstītus jauninājumus un, protams, neko nenoņemot nost. Un, ja arī mūsdienu čella spēlē atrodami mūziķi ar dramatiski intensīvāku toni, tas vienalga nemazina apbrīnojamas loģikas, intuīcijas un iztēles apvienojumā panākto Solas Gabetas radošo atklāsmju iedarbības spēku, ko pirmām kārtām balstīja neparasti plūstošs un individualizēts čella tembrs. Turpat bez liekiem aplinkiem jārak­sta, ka pati mūzika izraisīja izteikti pretrunīgas izjūtas. Par nenoliedzamu čella koncerta vērtību atzīstama komponista prasme radīt šķietami bezgalīgus stīgu instrumentu dziedājumus, kuru intonācijas joprojām uzrunā ar melodisko līniju dabiskumu un piesātinātību. Un tas pats attiecas arī uz muzikālo domu un impulsu izklāstu lielas formas ietvaros, kas paveikts droši, profesionāli un mērķtiecīgi. No otras puses – Otrajā čella koncertā “Klātbūtne” nav nevienas jaunas, nebijušas idejas vai motīva, kas Pētera Vaska mūzikā nebūtu izmantots jau agrāk. Arī divi no pašiem būtiskākajiem dramaturģiskās tēlainības elementiem pārmantoti no citiem darbiem – solistes izspēlētā un izdziedātā aizkustinošā šūpuļdziesma – no “Grāmatas” čellam fināla, bet groteskais valsis kā ļaunuma banalitātes simbols nācis no vijoļkoncerta “Tālā gaisma” dramatiskās kulminācijas. Protams, jautājums paliek tikpat retorisks kā komponista domubiedru Arvo Pērta vai Gevina Braiarsa gadījumā – cik lielā mērā čella koncerts šādi rakstīts tādēļ, ka citādi nemaz nevar, un cik lielā mērā to noteicis vienīgi kanoniska un nemaldīgi iepriekšparedzama izteiksmes līdzekļu loka izmantojums. Pēc maniem ieskatiem, šis ir viens no tiem nedaudzajiem jautājumiem, kuri komponistiem kļūst par vissvarīgākajiem nevis 20 gadu vecumā, bet gan piecdesmit gadus vēlāk.