Kāds Haiti Kriminālkodeksa pants 1
Tātad, kā secina vairums pātnieku, zombiji jeb kaut kas tiem ļoti līdzīgs reāli eksistē. Bet jautājums jebkurā gadījumā ir šāds: vai tie patiešām ir staigājoši miroņi? Un kā vispār varētu būt iespējams mirušam ķermenim piešķirt dzīvības paskatu? Dažādu burvestību un melnās maģijas pētnieks Montegjū Sammerss uzskata, ka ar melnās maģijas palīdzību ir iespējams radīt šķietamību par miruša ķermeņa “dzīvošanu” – tas kustēsies un pat runās, taču, kā atzinuši paši burvji, tas nav ilgstoši. Katrā ziņā uzlikt lāstu uz ilgu laiku tā, lai tas nebūtu periodiski jāatjauno, esot īstens varoņdarbs, kas ir pa spēkam “tikai visnelietīgākajiem hunganiem, kas ieslīguši visdziļākajā elles zampā”.
Bet gadījumā ar Felīsiju Fēliksu-Mentoru taču diezin vai pat visellišķīgākais lāsts spētu noturēties 29 gadus! Tāpēc, šķiet, vairāk ticams ir skaidrojums, kas pauž, ka patiesībā zombiji nekad nav nomiruši. Daudzi uzskata, ka zombijs vienkārši ir mirušā cilvēka dubultnieks. Bet, ja tas ir tā, tad kāpēc gan šis dubultnieks vienmēr izskatās un kustas kā zombijs? Zombijiem raksturīgs tas, ka tiem skatiens ir absolūti neizteiksmīgs, vērsts lejup, pilnībā bāla seja un grīļīga gaita, un tie nesaprot, kad kāds pie tiem vēršas, savukārt viņu pašu “runa” vienmēr ir absolūti bezsaturīga. Visbiežāk tās ir vienkārši kaut kādas no rīkles izlauzušās skaņas, kas atgādina rukšķēšanu.
Gandrīz vienmēr tiem ir garīgas atpalicības pazīmes, un, iespējams, daudzi no sastaptajiem zombijiem varbūt patiešām arī ir vienkārši plānprātīgie, kurus ģimene centusies cītīgi slēpt, izliekoties, ka viņi jau sen vairs nav dzīvo vidū, kamēr tie pēkšņi kaut kādā veidā pazūd, lai uzrastos vietā, kur viņus kāds atpazīst pat pēc ilgiem gadiem. Tā, piemēram, Alfredam Metro reiz kā zombiju parādīja kādu meiteni, kura izrādījās “parasta” mēnessērdzīgā, nejauši izbēgusi no mājas, kurā vecāki viņu ilgstoši turējuši ieslodzītu.
Vairums Haiti pētnieku pauž, ka tur pret zombijiem izturas kopumā ne sliktāk kā pret garīgi atpalikušajiem, jo, raugi, pēdējos, lai panāktu viņu pakļaušanos, lielākajā vairumā gadījumu vienkārši sit. Kad Viljams Sibruks bija mazliet atguvies no šoka, ko izraisīja “degošās, dažādi fokusētās un neko neredzošās” acis, viņš arī secināja, ka tie zombiji, kurus viņš pats sastapis, bijuši tikai “nelaimīgas, plānprātīgas cilvēciskas būtnes, idioti, kuri piespiesti strādāt tīrumos”, nevis pa pusei atdzīvojušies miroņi.
Bet kā gan tādā gadījumā izturēties pret aculieciniekiem, kuri apzvērējuši, ka dažus zombijus redzējuši mirušus? Vai viņi visi melojuši? Turklāt ne jau gluži visi zombiji allaž bijuši plānprātiņi. Daudzus tuvinieki un paziņas atceras kā visnotaļ veselus, gudrus un saprātīgus cilvēkus. Tie ir tādi sarežģīti,
neērti jautājumi.
Izrādās, atbildi uz tiem var gūt no gluži negaidīta avota, un tas ir Haiti vecais Kriminālkodekss, konkrēti – tā 246. pants. Tur rakstīts: “Tāpat par slepkavības mēģinājumu uzskatāma tādu vielu izmantošana, ar kuru palīdzību subjekts ieslīgst vairāk vai mazāk ilgstošā letarģiskajā miegā, neatkarīgi no vielas lietošanas nolūka un sekām. Ja subjekts ir apglabāts letarģiskā miega stāvoklī, tad slepkavības mēģinājums kļūst par tīšu slepkavību.” No tā izriet, ka zombijs patiešām var būt cilvēks, kuru tuvinieki apglabājuši un apraudājuši, bet bokors, kā pausts leģendās, to izvilcis laukā no kapa. Taču iepriekš viņš apglabāts faktiski dzīvs, iegremdēts nāvei ļoti līdzīgā transā, no kura vairs nekad nebūs spējīgs iziet.
Kāds Haiti savulaik pazīstams ārsts intervijā Viljamam Sibrukam teicis, ka vismaz atsevišķi zombiji, ar kuriem viņam nācies sastapties, bijuši tieši šādas tīšas vai netīšas kļūmes upuri. Zora Hērstone ar ārstiem apspriedusi Felīcijas Fēliksas-Mentoras gadījumu, par ko raksta, ka viņi ilgi kopīgi centušies radīt teoriju, kas izskaidrotu zombiju rašanās fenomenu. Tas laikam tomēr neesot mirušo augšāmcelšanas gadījums, bet gan drīzāk tie visi bijuši ieslīguši stāvoklī, kas ļoti tuvs nāvei un ko sasniedz ar kaut kādu zāļu palīdzību, kuru izgatavošanas paņēmiens, iespējams, savulaik atvests no Āfrikas un tālāk nodots no paaudzes uz paaudzi. Šīs zāles, visdrīzāk, kā pauž Hērstone, sagrauj to smadzeņu daļu, kas pārvalda gribu un runu, tādējādi upuri spēj tikai pārvietoties, bet ne apzināties un formulēt savu rīcību vai vispār jebkādu domu.
