Viedokļi
Komentāri

Agris Liepiņš: Sarūgtina Vairas Vīķes-Freibergas izteikumi92

Foto – LETA

Atsaucoties uz Eiropas Savienības ierosinājumu bēgļus “solidāri” uzņemt visās ES dalībvalstīs, Latvijas politiķi pauda noraidošu attieksmi, par ko izpelnījās eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas publisku nosodījumu. Latviešiem vajagot atcerēties, ka arī viņi bija bēgļi, un nokaunēties. Klausoties eksprezidentes teiktajā, lieku reizi pārliecinājos, ka dažādas dzīves pieredzes vedina izdarīt atšķirīgus secinājumus un otra pārdzīvotais nekad nebūs tik tuvs kā paša izciestais.

Man, tāpat kā Latvijā dzīvojošajam latviešu tautas vairākumam, nav trimdas latviešu pieredzes bēgļu gaitās. Par to varu spriest vienīgi pēc Anšlava Eglīša romāniem vai Annas Žīgures tēlojumiem grāmatā “Viņi. Svešos pagalmos”. Toties manai ģimenei ir sūra pēckara Latvijas dzīves pieredze, kad mūsu valstī nekontrolēti ieplūda svešas mentalitātes un mums nepieņemamas sadzīves ieražu cilvēki no visas plašās padomijas. Rupji, vīzdegunīgi un mūsu tradīcijas nicinoši. Tautu brālības vārdā, solidaritātes vārdā mums iebraucējus vajadzēja uzņemt sakostiem zobiem un ierādīt viņiem dzīvesvietas. Pie viena paturēt mēli aiz zobiem, lai kāds nenokauninātu par to, ka nepareizi saprotam notiekošo. Ar šo smago mantojumu diendienā saskaramies šodienas Latvijā. Iebraucēju pēcteči nemaz nedomā integrēties latviešu sabiedrībā. Vērojot 9. maija svinības, mani būs ļoti grūti pārliecināt par pretējo. Un man patiešām uzmetas zosāda no domas vien, ka mums atkal jāuzņem iebraucēji, jānodrošina viņiem dzīvesvietas un jācer, ka bēgļi labprātīgi integrēsies mūsu valstī. No kurienes lai rastos ticība iebraucēju patiesai vēlmei apgūt valsts valodu un iekļauties vietējā sabiedrībā? Liekas, ka līdzīgu motīvu vadīti, savu nē izteica arī Latvijas politiķi, un šos argumentus visās niansēs vajadzētu izklāstīt arī ES politiķiem.

[wrapintext]

[/wrapintext]

Un vēl mani sarūgtināja eksprezidentes teiktais, ka izsūtījumā Sibīrijā daudziem latviešiem palīdzēja izdzīvot vietējo ļaužu atbalsts. V. Vīķe-Freiberga tā arī nav izpratusi sāpes, kādas bija jāpārdzīvo Latvijā palikušajiem latviešiem. Uz Sibīriju neviens bēgļu gaitās nedevās, uz turieni izsūtīja. Salīdzināt deportēto cilvēku mokas ar šodienas bēgļiem no Āfrikas ir nepieņemami. No kara rajoniem bēgošos Itālijas varas iestādes pēc nokļūšanas krastā padzirda ar tēju, ietin segā un nodrošina ar naktsmītni. Sibīrijas plašumos nakts melnumā un salā deportētos vienkārši atstāja uz klaja lauka pie stacijas un pateica, ka rīt pa dienu atbrauks pakaļ. Cilvēki sasēdās aplī, vidū sievietes un bērni, bet ārpusē, ar muguru pret vēju, vīrieši. Saulei austot, ārējā cilvēku rinda bija nosalusi, tos sastingušus vienkārši novēla sniegā. Izdzīvojušos sasēdināja vezumos un aizveda uz vergu nometnēm.

Kas attiecas uz latviešiem, kuri, karam sākoties, evakuējās uz Iekškrieviju, arī viņu liktenis nebija rozēm kaisīts. Mana vecmamma ar vecotēvu nokļuva pie Volgas, Arzamasas rajonā, Malahovas sādžā. Pēc kara atgriežoties Latvijā, mana mamma bija aizmirsusi runāt latviski, jo Malahovā viņa savu māti neredzēja. Nakts melnumā vecmamma devās uz kolhoza “Novij trud” vistu fermām un nakts melnumā pārgurusi pārradās. Vergu darbs uz izdzīvošanas un nāves robežas. Žēl, ka Latvijai tik daudz laba darījusī Vaira Vīķe-Freiberga izmanto tādus salīdzinājumus.

Tauta viedokli par kādu jautājumu veido, vadoties pēc savas pieredzes. Latviešu tautai šī pieredze ir divējāda. Taču Latvijā lielākā daļa dzīvo ar padomju okupācijas laika pieredzi. Cik trimdas latviešu ir atgriezušies savā senču dzimtenē? Bet pamācīs gan.

LA.lv