Latvijā
Sabiedrība

“Arī čekistu jubilejās esam spēlējuši.” INTERVIJA ar Aivaru Hermani0


Aivars Hermanis
Aivars Hermanis
Foto: Timurs Subhankulovs

Bēdīgi slavenajiem čekas maisiem paveroties, izrādījās, ka tajos ir arī mūziķis, ģitārists, komponists, producents, šobrīd “Arēnas Rīga” konsultants un pasākumu menedžeris AIVARS HERMANIS. Viņš Latvijas PSR VDK aģentu kartotēkā figurē kā “Pēteris”, savervēts 1984. gadā, būdams grupas “Opus” muzikants. Vervētājs – VDK 5. daļas darbinieks, majors Aivars Dombrovskis, Latvijas PSR Valsts filharmonijas VDK kurators.

Publiski stāstot savu stāstu, Aivars Hermanis norāda, ka VDK viņu acīmredzot nolūkoja virknes iemeslu dēļ – čekisti zināja par tā laika profesionālo mūziķu vidū ierastajiem, padomju ap­stākļos nelikumīgajiem veidiem (bet citu reāli nemaz nebija), ar kādiem Hermanis tika pie labiem, Rietumos ražotiem mūzikas instrumentiem (kontrabanda + darījumi ar valūtu). Savukārt to varēja izmantot kā šantāžas līdzekli vervēšanai.

Otrs faktors – Hermanis bijis viens no organizatoriem vēstulei PSRS Kultūras ministrijai Maskavā. Šajā vēstulē 1984. gadā muzikanti vērsa uzmanību uz finansiālajām mahinācijām un līdzekļu sadales savdabībām filharmonijā, kas neļāva muzikantiem normāli darboties. Vēstule Maskavā nonāca, pateicoties “Opus” mūziķa Kaspara Dimitera mātei, aktrisei Vijai Artmanei. Viņa bija ne vien Padomju Savienībā ļoti iecienīta aktrise, bet arī PSRS Augstākās padomes un tāpat PSKP kongresu deputāte.

 

Zinājāt, ka esat maisos?

A. Hermanis: Nebiju par to drošs. Taču būtu arī bijis pārsteigts, ja tur nebūtu.

 

Kāpēc tā?

Tas izriet no 80. gadu sākuma kopējās bildes. Filharmonija bija augstākais punkts, ko PSRS mūziķis varēja savā karjerā sasniegt. Kad sāku tur spēlēt grupā “Modo” un vēlāk “Opus”, grupas mākslinieciskais vadītājs bija Zigmars Liepiņš. Tad bija filharmonijas administrācija un visa lielā “piramīda”, kas nodarbojās ar šo, padomju izpratnē, “šovbiznesu”. No sākuma, 60. gados, filharmonijas ansambļi jau nebija saistīti ar kaut kādu koncertaparatūru un elektroniskiem instrumentiem – paņēma akordeonu, trompeti, vijoli padusē un brauca sniegt koncertu uz kolhozu. Nekādu mikrofonu nevajadzēja.

Bet pamazām, lai varētu spēlēt kvalitatīvāk, aizvien lielākās auditorijās, šīm lietām bija jāvirzās uz priekšu atbilstoši tehnikas attīstībai. Un tad sākās problēmas, jo vecā sistēma paredzēja, ka muzikantiem, izņemot autobusu un koncertdrēbes, neko nevajag, bet jaunajā situācijā vajadzēja arī kvalitatīvu aparatūru un instrumentus.

Neko tādu Padomju Savienībā neražoja un nevarēja nopirkt.

Pat ģitāras štrunta mediators bija jādabū no “turienes”!

 

Kad jūs vervēja Dombrovskis, viņš jau neteica, kādu nodaļu pārstāv?

Nē, to neteica. Es jau arī to nezināju. Varbūt biju vairāk par viņiem informēts kā caurmēra pilsonis, jo, nodarbojoties ar visām valūtas un instrumentu pirkšanām, mums, protams, bija jāzina, kur varam “paslīdēt”. Tur ap filharmoniju, ap radio jau viņu bija daudz riņķī. Tās faktiski bija valsts propagandas institūcijas, un nez vai tur varēja atrast kādu no darbiniekiem, muzikantiem, kas nebija ar kādu no čekas runājis. Vairāk vai mazāk.

 

Bet jūs ieskaitīja 5. daļā, kas apkaroja “ideoloģiskās diversijas”, uzraudzīja trimdiniekus, kamēr pret valūtas “spekulantiem” un Rietumu preču tirgotājiem cīnījās pavisam cita VDK daļa. Kāpēc tā?

Dombrovskis man vēlāk teica, ka par spekulēšanu un kontrabandu viņiem nav bijis intereses, ja neskaita, ka tās bija “āķis”, ar kuru piespiest sadarboties. Abas puses par šīm lietām, protams, labi zināja. Tas bija tāds balanss. Skaidrs, ka valūtas tirgotāji visi bija VDK ziņotāji un viņi par mums rakstīja ziņojumus. Jo kas tad bija valūtas tirgoņi? Ielasmeitu suteneri! Savāca no ielasmeitām dolārus, viņām maksāja rubļus, kamēr dolārus par spekulatīvu cenu pārdeva! Un mēs pirkām, jo citādi jau instrumentu iegādei dabūt nevarēja.

 

Bet jums ir versija, kādēļ iedalīja tieši 5. daļā?

Toreiz nebija. Tikai vēlāk Dombrovskis man to, arī ne skaidrā tekstā, bet ar mājieniem, norādīja. Tur ir vesels segments šajā stāstā, kuru te negribu pieminēt. Bet, lai saprastu kontekstu: liela daļa to cilvēku, kas strādāja filharmonijas sistēmā, bija ebreji. Tas ir arī viss, ko varu teikt. Es biju viens no viedokļu līderiem, un tas, pret ko mēs, muzikanti, toreiz cīnījāmies, bija filharmonijas sistēma, kura mums nenodrošināja ražošanas līdzekļus.

Mēs atlīdzībā saņēmām kādu desmito piecpadsmito daļu no ieņēmumiem.

Filharmonija mūs vienkārši tīrā veidā aptīrīja, un mēs to pamazām sākām saprast.

Filharmonijā bija vesela rinda cilvēku, kurus varēja ieraudzīt tikai algas dienās pie kases. Un viņi saņēma diezgan lielu atlīdzību nezin par ko. Mēs, kas bijām tajā grupā, kura “krāmējās” ar instrumentiem, nojautām, kas notiek, jo arī mums bija savi “ziņotāji”, kas pastāsta. Tā problēma bija gaisā, tā skāra visus.

 

VDK darbības pētnieks Indulis Zālīte jūsu “iesaukuma” laiku raksturo kā brīdi, kad VDK pilnā sparā karoja ar korupciju PSRS Iekšlietu ministrijas struktūrās, kad bija vairāki skandāli par kompartijas nomenklatūras elites un viņu atvašu izdarībām. Tāpēc viņiem vajadzēja cilvēkus, kas bija saistīti ar estrādes, izklaides, kino vidi.

Viņiem vajadzēja tos, kas bija viedokļu līderi. Protams, viņiem vajadzēja cilvēkus, kuri zināja, kas tajā mākslinieku vidē notiek. Bet galvenais – lai nojaustu, kas VARĒTU notikt. Dombrovskis man skaidroja, ka tā bijusi veiksmīga sakritība, ka pacēlās šī problēma un bija mana vēstule uz Maskavu. Tā sakritusi ar to, ko viņi darījuši jau kādu pusotru divus gadus iepriekš. Viņi bija mani vērojuši, ko es īsti nenojautu, kaut gan skaidrs, ka filharmonijā visu laiku kāds par kādu “stučīja”. Acīmredzot ar mani kaut kad nākotnē bija kaut kas iecerēts. Bet pasaule mainījās. Un ne gluži tā, kā teorētiski viņi bija izplānojuši.

Otra lieta, ka Dombrovskis pārgāja citā amatā, – ja nemaldos, kādā 1987. gadā kļuva par tādu kā VDK preses sekretāru. Savi aģenti viņam bija jānodod citam. Taču es jau nebiju īsti aģents.

Tas, ka viņš man uztaisīja kartīti, cerot uz manu parakstu… Nu, labi.

Bet es esmu parakstījies tikai kā “Pēteris”, ne ar savu vārdu, uz lapiņas, ko viņš man atnesa parādīt trešajā tikšanās reizē, ar sadarbības piedāvājumu. Es pat nemaz neatceros, kurš to “Pēteri” izdomāja – es vai viņš. Man ar to vārdu nav nekādu asociāciju. Teicu, ka ar savu vārdu neko neparakstīšu, ka parunāties mēs varam, bet rakstiski nekā nebūs.

Viņš pierakstīja manis teikto tēžu veidā. Aģents šī vārda pilnā nozīmē ir tad, kad viņam dod kādu uzdevumu, ko viņš pilda. Uz to tam vajadzēja iet, bet tas nenotika. Bet es arī nevarēju ar viņu nerunāt, jo viņam bija informācija par mani, ar ko viņš mani varētu “pievilkt”… Tādas bija metodes, tā darbojās sistēma.

Ar Stūra māju vēl kādus gadus pirms šī man bija darīšana kādas trīs reizes. Sakarā ar ekonomiskajiem noziegumiem, kurus izmeklēja gan Maskavā, gan vietējie. Tur es bija kā liecinieks. Ap kādu 1981. gadu. Biju Ivanovā nopircis no viena mūziķa ģitāru. Viņš krogā strādāja. Izrādījās, ka viņš nodarbojās ar instrumentu tirgošanu sērijveidā. Ivanovā bija aušanas rūpnīcas ar rietumvācu iekārtām.

Rietumvācu speciālisti, kas tās apkalpoja, braukāja uz priekšu un atpakaļ. Nāca visādas kravas.

Viņi pēc pasūtījuma ieveda ģitāras, mikrofonus un citas tādas lietas. Tas čalis – un, pieļauju, ka viņam bija komanda, – norēķinājās ar ikonām un apgleznotajām Paļehas koka lādītēm. Čekisti viņu paņēma, laikam atdauzīja, un viņš visu izstāstīja. Un tad mani uz Stūra mājas 6. stāvu izsauca.

 

Ar savu kuratoru tikāties kādā kafejnīcā?

Tajās pirmajās, neformālajās sarunās. Tā pirmā reize vispār šķita kā nejauša. Bet tā jau laikam nebija…

 

Zinājāt, kas viņš ir?

Protams! Visi, kas strādāja filharmonijā, radio un tajās aprindās, pēc ģīmja un uzvārda zināja tos, kuri nāca no Stūra mājas un uzraudzīja “saules brāļus” muzikantus, māksliniekus un tamlīdzīgi! Tas nebija noslēpums. Viņi arī paši to neslēpa, jo to nevarēja noslēpt. Piemēram, filharmonijā bija tāds ār­štata čekas virsnieks Irbe, kas strādāja kā kadru daļas vadītājs. Radiokomitejā tādu bija kādi trīs četri.

Lai tiktu strādāt radio, vajadzēja rakstīt tādu pašu anketu kā izbraukšanai uz Ameriku – uz kādām 10 lapām!

Kad satikos ar Dombrovski, viņš teica: jūs te tādu vēstuli uzrakstījāt, un centrālkomiteja uzdeva noskaidrot. Par to arī runājām. Par maniem kolēģiem muzikantiem viņiem nebija pilnīgi nekādas intereses. Tās ekonomiskās problēmas filharmonijā jau bija arī mana sāpe, kuru biju ieinteresēts kādam pastāstīt, jo vietējiem – sākot no filharmonijas vadības, Kultūras ministrijas, Latvijas kompartijas “cekas” un Rīgas varas – jau bijām vēstules sūtījuši, bet viņi mūs ar smaidu uz lūpām pasūtīja trīs mājas tālāk. Mēs taču bijām no “zemākas klases”!

 

Tad tikšanās ar čekistu bija kā cīņa par taisnību…

Priekš manis kaut kādā mērā jā. Protams, nebiju priecīgs, jo sapratu, kas notiek. Runājot ar viņu, man nepārtraukti bija jāsaspringst un jānodala lietas, ko negribēju pateikt ne vārdos, ne mājienos. Tas ir tas stāsts par kontrabandu, valūtas pirkšanu, par mūzikas instrumentu tirgošanas tīkliem, kas PSRS bija kriminālnoziegums.

Filharmonijas gaitu gados spēlējāt arī kādās nomenklatūras ballītēs?

“Tip-Top” laikos ar Margaritu Vilcāni un Ojāru Grīnbergu bieži.

Arī čekistu jubilejās esam spēlējuši.

Ballīte kā visas citas – vienīgā atšķirība, ka tur sēdēja kaut kādi čekas priekšnieki. Filharmonija samaksāja 20 rubļus kā par jebkuru citu koncertu.

 

Ja viņi jūs divus gadus pētīja, droši vien arī par jums kāds materiāls bija. Nojaušat, kurš par jums ziņoja?

Tur, prom Maskavā, esot tik daudz (rāda ar pirkstiem apmēram 5 cm). Nu, daudz varēja būt tādu, kas ziņoja. Es apmēram nojaušu. Bet… (atmet ar roku). Kartītes arhīvā esmu skatījies. No tiem visiem mākslas un “apmākslas” darbiniekiem es divas trešdaļas personīgi pazīstu. Par daļu no viņiem varu teikt, ka mums bija draudzīgas attiecības. Ne jau visiem ir kartītes. Bija jau vesela rinda, kam tās nav, bet ar kuriem čekisti vienkārši “aprunājās”, lai uzzinātu interesējošās detaļas – interešu aģenti, ziņotāji.

 

1988. gada rudenī grupas “Remix” pirmās viesturnejas ārzemēs laikā Tronheimā Norvēģijā grupas basists Jevgēņijs Ščapovs nolēma palikt. Jūs bijāt grupas vadītājs, atbildīgais. Ko pēc tam teica čekisti?

Domājām, tagad braukšana uz ārzemēm būs ciet. Es gaidīju kādas divas nedēļas, jo mums bija paredzēts nākamais brauciens uz Rietumberlīni. Mums vēl bija plāni par plates ierakstīšanu Rietumos. Mums jau bija zilās PSRS ārzemju pases. Vajadzēja tikai vīzu. Gaidīju, bet neviens nezvanīja. Beidzot uz “Jaunatnes komercfirmas “JKF”” kantori Stabu ielas 6 pagrabā, kur strādāju, piezvanīja tāds Andris Zaļais no tās pašas 5. nodaļas. Viņš saka: jūs esat grupas vadītājs, man vajag ko atskaitei.

Es teicu, man šobrīd nav laika, atnāc uz “JKF”. Viņš atnāca. Cik tad tur ko nākt – daži soļi. Uzrakstīju paskaidrojumu apmēram tā: vakarā ēda pusdienas, bet uz viesnīcas numuru neatnāca. Parakstījos kā Aivars Hermanis, grupas “Remix” vadītājs.

 

Zinājāt par Ščapova plāniem?

Varēju nojaust. Viņš bija īsts antikomunists. Latvieši jau parasti tādi mēreni, bet viņš ir puslietuvietis, puskrievs, pusbaltkrievs. Pieteicās norvēģu policijai Oslo. Iepriekšējā vakarā mums turpat viesnīcā bija pieņemšana. Pēc tam, kur nu kurais – kurš pa pilsētu, kurš uz numuru. Es ar Ščapovu, starp citu, dzīvoju vienā. Ap kādiem 7 rītā mani pamodināja telefons: “Aivar, nu atvaino…” Mēs jau agrāk bijām daudz par tādām lietām runājuši. Viņš izmācījās par datorsistēmu speciālistu, jo­projām dzīvo Norvēģijā, kādu laiku bija rauga rūpnīcas datorizētā tehnoloģiskā procesa uzraudzītājs vienā uzņēmumā Zviedrijā.

Tagad viņš attālināti apkopj privātpersonām datorus – spami, vīrusi, ja kaut kas neiet. Un tagad vēl arī pusprofesionāli muzicē vairākās grupās. Teica, ja būtu zinājis, cik te ātri viss beigsies, nebūtu nemaz toreiz tajā Norvēģijā palicis.

 

Vai pēc maisu atvēršanas esat sajutis, ka jūsu dzīve ir kā ietekmēta, ka notiek “raganu medības”?

Nē. Nekādā veidā. Absolūti. Ar saviem draugiem un paziņām esmu visādos kontekstos par šīm lietām runājis. No aktieru, mūziķu, dzejnieku loka nez vai būs kāds, kas nekad mūžā nebūs ar kādu “stūrinieku” kaut kādā sakarā runājis. Es pazīstu arī tādus, kas diezgan daudz runājuši. Daudzi bija vienkārši interešu aģenti, kam nebija kartītes, kuriem neplānoja dot kādu uzdevumu.

 

Saistītie raksti

Ja paklausās tos, kuri tagad atklājas, no viņu liecībām pārsvarā šķiet, ka VDK tāda margināla spēļu organizācija vien bijusi – nodarbojusies ar fiktīviem pierakstiem, jo neviens tai neko nav stāstījis… Bet zinātāji saka, ka ar kuratoru vajadzējis tikties reizi mēnesī.

Nu, to stukaču – pavļiku morozovu – tēlu jau jūsu, žurnālistu, ģilde uztur. Instrukcijā jau varbūt par reizi mēnesī bija rakstīts, taču dzīvē nekas tik precīzi nenotiek kā instrukcijās.

 

Citiem vārdiem sakot, arī tie, kas atklājas, nestāsta visu…

Es jau arī nestāstu visu! Jo viss vēl tikai turpinās…

 

Memuārus rakstīsiet?

Neesmu rakstnieks. Esmu muzikants. Mani memuāri ir skaņās.

LA.lv