Viedokļi
Komentāri

Agris Liepiņš: Mazbērniem nav jāatbild par vectēvu grēkiem! 16


Agris Liepiņš
Agris Liepiņš
Foto – Timurs Subhankulovs

Pēdējā laikā strīdu ap čekas maisiem ir pārāk daudz un sabiedrības apziņā lēnām sāk veidoties dabisks aizsargmehānisms – atkal jau tie čekas maisi, lieciet taču reiz mūs mierā! Vai mums problēmu, kas steidzami prasa risinājumu, trūkst? Veselības aprūpe, darbaroku trūkums, nodokļi – meklējiet atbildes uz šodienas aktuālajiem jautājumiem, nevis rakņājieties pieputējušos arhīvos! Iespējams, tāds arī ir mērķis – panākt, lai sabiedrībā rastos alerģija pret čekas maisu vētīšanu. Tautā populāri cilvēki aicina izbeigt kaķa vilkšanu aiz astes – dariet tam vienreiz galu, vai nu sadedziniet, vai publicējiet, bet pārtrauciet tracināt sabiedrību! Lai padomājot par mazbērniem – kā viņi jutīsies, aizejot uz skolu? Bērni taču nav vainīgi. Gaidāmā sabiedrības attieksme pret bērniem un mazbērniem patiešām ir situācija, ar kuru, atverot čekas maisus, mums nāksies saskarties un no kuras nav iespējams izvairīties. Jau Svētajos rakstos teikts – dēliem būs jāatbild par tēvu grēkiem līdz septītajam augumam. Parasti šo teicienu uztveram burtiski, kaut skaidrojums varētu būt citāds.

Senatnē kolektīvā atbildība bija raksturīga valstīm ar vāju pārvaldes aparātu. Nebija izveidojušās stabilas struktūras, piemēram, policija, kas valstiskā līmenī rūpētos par kārtību iekšzemē. Kārtības uzturēšanu visai brutālā veidā nodrošināja karadraudzes vai algoti karakalpi. Nebija vienotu likumu un uzticamu tiesu, kas šos likumus piemērotu. Trūkstot efektīvam pārvaldes aparātam, valdnieki kārtības uzturēšanu uzlika uz pašu iedzīvotāju pleciem, ieviešot kolektīvās atbildības principu. Ja noziedzās tēvs, sodīja visus viņa ģimenes locekļus. Tādējādi tika panākts, ka ģimenē katrs uzmanīja katru, neļaujot tiem pretlikumīgi rīkoties. Bailēs no nenovēršamā soda radinieki ziņoja par brāļa, tēva vai vīra iecerētajiem pārkāpumiem, vēl pirms viņi tos bija pastrādājuši. Visi ziņoja par visiem, valdniekam atlika vien uzklausīt un nosūtīt karakalpus soda izpildīšanai. Krievijā šī sistēma savus ziedu laikus piedzīvoja Ivana Briesmīgā valdīšanas laikā, cara “opričņiki” burtiski izkāva veselas pilsētas. Ar laiku, valstīm attīstoties, tās atteicās no kolektīvā atbildības principa kā novecojuša un necilvēciska valsts pārvaldes modeļa. Priekšroka tika dota katra indivīda personiskajai atbildībai sabiedrības priekšā. Diemžēl pagājušajā gadu simtenī pie kolektīvā atbildības principa atgriezās valstis ar totalitāru režīmu. Komunistu Krievija un nacistiskā Vācija. Ne velti komunistu diktators Staļins par savu politisko elku uzskatīja Ivanu Briesmīgo. (Cita starpā Putina Krievijā Ivanam Briesmīgajam sākuši celt pieminekļus.) Komunistu valdīšanas laikā par to, ka tēvs dienējis vācu armijā, dēlam liedza iespēju mācīties augstskolā un viņa biogrāfija skaitījās sabojāta. Grūtības bija dabūt labu darbu, ieraksts tavā personiskajā lietā sekoja visur līdzi. Mūsdienu sabiedrībā stingri nostiprinājies uzskats, ka katrs ir atbildīgs vienīgi par paša pastrādāto, nevienam nav jāuzņemas atbildība par cita izdarītajiem varasdarbiem. Pirms čekas maisu atvēršanas to ļoti nopietni vajadzētu izskaidrot visās skolās! Mēs sen esam atteikušies no kolektīvā atbildības principa, līdz ar to mazbērniem nav jāatbild par vectēvu grēkiem!

Kā tad paliek ar bībelisko teicienu par tēvu grēkiem līdz septītajam augumam? Tas nav aicinājums uz kolektīvās atbildības principa uzturēšanu mūsu apziņā vai, dievs pasargā, atjaunošanu sadzīvē, tā ir alegoriska norāde uz katra indivīda personisko atbildību nākamo paaudžu priekšā. Uzņemoties atbildību vien pašiem par sevi, mēs neviļus esam sašaurinājuši atbildības jēdzienu. Īstenībā vajadzētu būt otrādi – apņemoties atbildēt tikai par paša pastrādāto, zūd iespēja atsaukties uz blakus apstākļiem, novelt vainu uz citiem. Nevar aizbildināties – visi tā darīja, vai es kāds baltais zvirbulis? Katrs atbild par sevi pats, tāpēc atbildības jēdzienam vajadzētu pieaugt. Nedarīt neko tādu, par ko taviem pēcnācējiem vēlāk nāktos kaunēties, ar savu dzīvi, ar dzīves laikā paveikto neapkaunot savus bērnus un mazbērnus! Savu dzīvi nodzīvot tā, lai nākamajām paaudzēm paliktu labā atmiņā, nevis liktu šausmās novērsties. Un te nu čekas “stukačiem” palīdzēt nevar neviens, tai kauna jūrai cauri būs jāizbrien.

LA.lv