Latvijā
Sabiedrība

Leons Taivāns: Bēgļi sliecas pievienoties krievvalodīgajiem 36


Latvijas Universitātes Āzijas studiju nodaļas vadītājs Leons Taivāns
Latvijas Universitātes Āzijas studiju nodaļas vadītājs Leons Taivāns
Foto – Anda Krauze

Latvijas Universitātes Āzijas studiju nodaļas vadītājam Leonam Taivānam kā vēsturniekam esot interesanti vērot Eiropu, kur pašreizējā bēgļu krīze viņam atgādinot Romas impērijas norietu un krišanu. Skepsi profesors pauž arī par musulmaņu integrāciju latviskajā kultūrvidē, jo pieredze liecina, ka viņi sliecas pievienoties krievvalodīgajiem.

“Eiropa mirst demogrāfiski un ekonomiski,” Eiropas Parlamenta deputāta Roberta Zīles rīkotajā konferencē par migrācijas krīzes Eiropā izaicinājumiem un risinājumiem sacīja L. Taivāns. Profesors norādīja uz kādu karti, kurā Latvija, pārējās Baltijas valstis un Polija un Čehija minētas kā drošas – ar zemiem terorisma draudiem. “Drošība ir arguments, ar kuru varam operēt, lai mazinātu imigrantu plūsmu,” piebilda profesors. PSRS laikos Latvijā izveidojusies neliela PSRS musulmaņu kopiena, kura pārstāv mierīgu un sadzīvisku islāmu, tāpēc pagaidām draudi no tā nerodas. Taču tie var pieaugt, ja Latvijā izveidotos kopiena, kuras biedri varētu ietekmēties no fanātiķiem. Par islāmticīgo bēgļu integrāciju Latvijas sabiedrībā L. Taivāns ir skeptisks. “Latvijas lielākajās pilsētās dominē nelatvieši. Latvijā nav iespējams integrēt vēl vienu grupu. Tas situāciju destabilizēs vēl vairāk. Pēc teorētiskiem un praktiskiem apsvērumiem, bēgļi sliecas mācīties krievu valodu un pievienoties krievu kopienai. Nedomāju, ka tas būs par labu latviešu nacionālajai identitātei,” uzskata profesors. Tāpat integrācijas procesu varot pasliktināt arī tas, ka islāma zemes izceļas ar zemu lasītprasmi. Arī starp musulmaņiem, kas apmetušies Vakareiropā, valdot liels bezdarbs, un viens no iemesliem ir viņu mazizglītotība. “No dažādiem avotiem dzirdam, ka lielākā daļa musulmaņu ir miermīlīgi, taču tas ir klusējošs un pasīvs vairākums, kas neiebilst pret radikālismu. Arī PSRS sastāvēja no klusējoša vairākuma,” uzsver L. Taivāns, piebilstot, ka šis musulmaņu klusējošais vairākums nenāk klajā ar iniciatīvām un aktīvi nenosoda terora aktus – viņi turpina dzīvot tālāk savu ikdienas dzīvi. Profesors konferencē atkārtoja jau iepriekš izplatīto domu, ka islāmisma ideoloģija ietver sevī pretestību un vardarbību: “Islāms kā reliģija satur struktūras, kas sastāv no vardarbības. Džihādam nav jāizpaužas kā fiziskai varmācībai, tomēr pat mierīgs džihāds ietver agresijas elementus (..). Lielbritānijā musulmaņu kopienas atsakās integrēties, tur ir papilnam tā saucamo tabu zonu, kuras policija nekontrolē un kurās valda šariata likumi. Ziemeļvalstīs ir apklusuši baznīcu zvani, lai neradītu neērtības musulmaņiem. Tomēr pašiem musulmaņiem vajadzētu reaģēt, kad viņu mošejās kāds sāk sludināt radikālas idejas. Tas būtu jādara ummai (ticīgo kopienai. – Ģ. V.), kas sastāv no miermīlīgajiem musulmaņiem.” Miermīlīgas islāma izpausmes ir vērojamas lielākajā musulmaņu valstī Indonēzijā, kur tas nav karojošs un ar tām ir iespējams sadzīvot. Taču no Indonēzijas mēs bēgļus negaidām.

Migrācija mūsdienās kļuvusi par ienesīgu biznesu cilvēku kontrabandistiem. Žurnāla “Newsweek” žurnālists Alekss Perijs, kurš daudzus gadus pētījis cilvēku kontrabandas tīklus un organizēto noziedzību, norāda, ka Āfrikā darbojas kāds etiopietis, kurš organizējot cilvēku kontrabandu uz Eiropu, un viņa darbības atgādinot tūrisma aģentūru. Par šo kungu zināms maz, likumsargiem neesot pat viņa fotogrāfijas. A. Perijs sacīja, ka cilvēku kontrabandisti Etiopijā esot spējīgi sadarboties arī ar korumpētiem diplomātiem, kuri var tā saucamajiem patvēruma meklētājiem nodrošināt vīzas un iespēju ieceļot Eiropā ar lidmašīnu. Tāpat A. Perijs kliedē mītu par to, ka patvēruma meklētāji no Subsahāras un Sāhelas reģiona bēgot no nabadzības vai kara. “Tie nav nabadzīgi afrikāņi, bet vidusšķiras pārstāvji, kas dodas uz Eiropu,” saka A. Perijs. “Viņi lūkojas uz Eiropu, jo tur var labi nopelnīt, bet skatās atpakaļ uz dzimteni, jo, kad būs sapelnījuši naudu, viņi plāno atgriezties dzimtenē – uzcelt skaistāko māju un apprecēt glītāko ciema meiteni. Parasti tā ir otrā vecākā vīrišķā atvase ģimenē, ar kuru var riskēt kā ar spēļu likmi. Tiek pieļauts, ka viņš var atgriezties un var arī neatgriezties,” piebilst A. Perijs.

LA.lv