Komentāri

Voldemārs Krustiņš: Drošība maksā naudu, bet ne tikai
 11

Foto – LETA

Pagājšnedēļ jau vispār un īpaši Saeimā un “vadošo personu aprindās” tika arvien vairāk runāts par valsts aizsardzības pienākumiem un galvenokārt par to, ka nu gan šim pasākumam jādod vairāk naudas. Vajadzība saprotama, armija jāalgo, kara mašīnas un patronas jāpērk, NATO uzturēšanā arī jāpiedalās. Dzīvi sagandē draudu, neuzticības un aizdomu atmosfēra Ukrainas notikumu sakarā, ko pastiprina Krievijas prezidenta V. Putina draudīgie solījumi par krievu “aizstāvēšanu” aiz savas valsts robežām.

Tā dēvēto Ukrainas notikumu sakarā tiek daudz rakstīts par prezidenta Putina lomu un atbildību par notiekošo un draudīgām perspektīvām, par Kremļa propagandas ļaunajiem nodomiem. Neapstrīdami, ka prezidentam ir liela vara un ietekme. Taču viņam ir arī liels krievu atbalsts – gan Krievijā, gan ārpus tās ir daudz atbalstītāju. Arī Latvijā ir, to nepārprotami liecina aptaujas par to, vai, piemēram, atbalstāt Putina rīkošanos Krimā. Uz patlaban vēl retorisko jautājumu, vai tādu spēku klātbūtne Latvijā tiek pamanīta, novērtēta un vai tie neraisa risku par valsts drošību, valdības koalīciju veidojošie politiķi atrunājas, ka krievi esot ļoti dažādi – kas gan to nezina? Diemžēl, “patīk tas vai nepatīk”, bet pēc Krimas atkalpievienošanas Krievijai, kas satrauca daudzus latviešus, nevairojās to krievu aprindu aktivitāte, kas norobežotos no mulsinošiem Kremļa palīdzības solījumiem. Nav arī redzams, ka Straujumas koalīcijas valdība uzskatāmi atbalstītu pozitīvi noskaņotu cittautiešu aktivitātes.

Pieņemu, ka tiem mūsu “LA” lasītājiem, kas neiegriežas krievu grāmatu tirgotavās, nav ne mazākās nojausmas, kāda naidpilna, melīga idejiska produkcija un cik plašos apmēros tiek ražota īpaši pret Baltijas valstīm un Latviju un latviešiem īpaši. Tajā skaitā arī Krievijas valsts un valdības uzturētās iestādēs. Ne vien Maskavā darbojas izdevniecības, kas specializējušās naida sēšanā ar dažādiem “patriotiski vēsturiskiem” impērijas atjaunošanas un citiem tam līdzīgiem “uzstādījumiem”. Piemēram, te viens impēriskas propagandas ražojums: Mihaila Jurjeva krievu valodā “Trešā impērija. Krievija, kurai jābūt” (Pēterburga, 2007. g., 640 lpp.).

M. Jurjeva sacerējumā it kā nākotnes skatījumā aprakstīts, kā būtu jātop Krievijas impērijai. Varat ticēt vai ne, bet lasām, ka Baltijas valstis ir jāsagrābj, jāiznīcina iespējami vairāk latviešu, lietuviešu un igauņu, jā, pat sodot tos krievus, kas šajās valstīs dzīvojuši. M. Jurjeva fantāzijā (110. lpp.) ir šāds fragments: “… sākot iebrukumu Baltijas valstīs, mēs nogalināsim un sagrausim, cik spēsim, jo nav saudzības baltiešiem. Bet pats galvenais sāksies pēc tam: visas latviešu, lietuviešu un igauņu pilsētas un ciemi, ielas un upes pārdēvēs krieviski. Paši vārdi “Latvija” un “Igaunija” būs aizliegti publiskai lietošanai visā Krievijas impērijas teritorijā… Latviešu, lietuviešu un igauņu valodu arī būs aizliegts lietot. Lietuviešiem, kas atšķīrās ar mazāku rusofobiju, būs tiesības palikt dzīvot pašreizējās Lietuvas teritorijā, kaut gan visu kustamo un nekustamo īpašumu viņiem konfiscēs, tāpat kā latviešiem un igauņiem, bet tie [latvieši un igauņi] turklāt būs izvesti no Baltijas uz visiem laikiem ar aizliegumu tur dzīvot. Arī ar šo valstu krievu iedzīvotājiem notiks tas pats, tikai uz pieciem gadiem, – viņus arī mēs ne sevišķi mīlam: nevajadzēja pieciest tos pazemojumus…” Visi šie murgainie notikumi ir “plānoti” 2019. – 2022. gadā. Nedomāju, ka šos murgainos sacerējumus var pieskaitīt jel kādai “mīkstai” propagandai. Tādi ir lielā skaitā un pret katru politisku notikumu Latvijā. Ārkārtīgi jūtīgā Kremļa vara neliekas ne zinis par atklāti agresīvo propagandu pret Latviju. Arī Latvijas varas personas laipo ap šo propagandu. L. Straujumas ziņojums pagājšnedēļ Saeimā par nacionālo drošību tika nosaukts pat par vecmāmiņas pasaku.

Varbūt arī jūs esat pamanījuši, ka tad, kad runā par drošību, televīzijas rāda ministru Vējoni nesam zemessardzes svārku un zābaku pāri? Šī nešļava simbolizē nacionālo gatavību valsts aizsardzībai, lai gan darbakārtībā ir nesalīdzināmi svarīgākas problēmas – kaut vai sākot ar vēlēšanos, pienākumu un reālu piedalīšanos Latvijas aizsardzībā. Mūsdienās laiku pa laikam atgādina 1940. gadu un okupācijas sākumu. Ļoti der atcerēties ne vien “finlandizāciju”, ko dažādas aprindas tur priekšā pamācībām par pragmatiskām attiecībām ar Krieviju. Tomēr vajag atcerēties, ka Somija no padomju okupācijas draudiem paglābās tikai tāpēc, ka, pēc Staļina un Molotova atzīšanās, šos vīrus atbaidīja vienīgi bailes no somu tautas niknās pretošanās. Arī patlaban valsts neatkarība Latvijā, manuprāt, netiktu aizskarta, ja jebkurš uzbrucējs zinātu, ka viņu sagaida nepiekāpīga, asa pretdarbība. Protams, vajadzīga nauda, arī NATO un aizsardzībai, bet tā ir jātērē arī savlaicīgai, stiprai iekšējai aizsardzībai. Tādā gadījumā ir par maz ar Vējoņa k-ga piedāvājumu ar zābaku pāri un uniformu. Par maz iekšējai aizsardzībai. Stipri vien par maz.

LA.lv