Latvijā
Sabiedrība

Esmu atradis dārgāko pērli. Saruna ar katoļu virsganu Zbigņevu Stankeviču 16

Foto – Evija Trifanova/LETA

Lieldienu nedēļā Latvijas katoļu virsgans Zbigņevs Stankevičs aicina atsvabināties no patērētāju kultūras spiediena un atrast laiku, lai atmodinātu dievišķo dzirksti sevī.

Kad arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs pirms gandrīz septiņiem gadiem kļuva par daudzskaitlīgās Latvijas katoļu saimes galvu, viņš par savu prioritāti izvirzīja Latvijas garīgo atmodu un atdzimšanu. “Mūsu tautā ir milzīgs potenciāls, kurš līdz šim nav ticis pienācīgi novērtēts un izmantots,” uzsvēra Stankevičs.

Lieldienas un Kristus augšāmcelšanās svinēšana nozīmē arī iespēju izvērtēt, cik tālu esam tikuši garīgās atmodas jomā, un arhibīskaps nenoliedz, ka šajā ziņā mums vēl tāls ceļš priekšā. Nav viegli samierināties ar šo domu, jo cilvēkiem parasti ir vēlme pēc straujiem panākumiem. “Mēs dzīvojam patēriņa sabiedrības apstākļos, un šādā sabiedrībā ļoti liels akcents tiek likts uz jutekļiem: cilvēki pieprasa tūlītēju baudu un visu vēlmju apmierināšanu,” stāsta Stankevičs. Viņš pats vēl padomju laikā izgājis sarežģītu garīgo meklējumu ceļu: strādājis par inženieri, aizrāvies ar jogu, karatē un meditāciju, tomēr nonācis pie secinājuma, ka kristietība piedāvā visprecīzākās atbildes uz cilvēka esībai būtiskiem jautājumiem.

Imants Lancmanis pērn radīja gleznu “Kristus jautājums 2016. gada Lieldienās”. Kā jums šķiet, ko Kristus mums gribētu pavēstīt 2017. gada Lieldienās?

Kristus vēstījuma būtība šo 2000 gadu laikā nav mainījusies, jo Kristus augšāmcelšanās mūsdienās ir tikpat aktuāla kā augšāmcelšanās brīdī. Kristus vēsts ir mūžīga, līdzīgi kā jautājums par cilvēka dzīves jēgu. Tāpat kā pirms 2000 gadiem arī tagad mums nākas domāt, kā uzvarēt ļaunuma iedīgli, kas paslēpies sirds dziļumos. Baznīcas uzdevums ir aktualizēt Kristus vēsti, padarīt to saprotamu 
mūsdienu cilvēkam, lai viņš saprastu, ka Bībelē rakstītais nav kaut kādas leģendas un pasakas, kam nav nekādas saistības ar mūsu dzīvi.

Gan jums, gan pāvestam Franciskam ir savs “Twitter” konts. Vai baznīcai vajadzētu aktīvāk izmantot arī citas moderno tehnoloģiju iespējas, piemēram, uzklausīt grēksūdzes internetā?

Baznīcai ir jācenšas izmantot visas komunikācijas iespējas. Sociālie tīkli ir instruments, ko iespējams izmantot gan labiem, gan ļauniem mērķiem. Kāpēc atstāt šo jomu sātana varā? Baznīcai ir jāiet pie cilvēkiem, lai kur arī viņi būtu, un jāsludina sava vēsts. Kas attiecas uz grēksūdzi, baznīcas noteikumi paredz, ka grēksūdze ir iespējama tikai klātienē, nevar atlaist grēkus pa telefonu vai “Skype”.

Galerijas nosaukums

Ja svētdienā aiziet uz dievkalpojumu, baznīcā pārsvarā redzamas sirmas galvas, savukārt ģimenes ar bērniem biežāk būs sastopamas lielveikalā. Kādēļ viņi baznīcas vietā izvēlas “iepirkšanās tempļus”?

Iepirkšanās svētdienā nav tas labākais variants, jo viens no desmit baušļiem vēsta: “Tev būs svēto dienu svētīt.” Reizi nedēļā cilvēkam vajadzētu atslēgties no sadzīves rūpēm, aiziet uz baznīcu, parūpēties par savas iekšējās pasaules sakārtošanu. Ja cilvēks sevi visu laiku tikai dzen uz priekšu, tad agri vai vēlu viņš izlādēsies kā automašīnas akumulators. Viņam vairs nebūs tās radošās dzirksts, kas daudzās profesijās ir nepieciešama. Baznīcas apmeklējums palīdz “uzlādēt baterijas”, distancēties no ikdienas rūpēm. Es arī negribētu piekrist, ka baznīcu apmeklē tikai veci cilvēki, jo daudzās draudzēs paveras pavisam cita aina.

Lai gan vairākums Latvijas iedzīvotāju vismaz formāli ir piederīgi kādai no kristīgās baznīcas konfesijām, Lieldienas daudzām ģimenēm ir vienkārši brīdis atpūtai, kad populārāki par baznīcas apmeklējumu ir “pagānu rituāli”: olu krāsošana, šūpošanās u. c. Vai baznīcai būtu par to jāuztraucas?

Manuprāt, nav slikti, ka Lieldienu vēsts atspulgi ir ienākuši mūsu sadzīvē un kultūrā. Piemēram, ola ir dzīvības simbols, nāves un augšāmcelšanās simbols. Olu krāsošana un šūpošanās palīdz labāk apzināties prieku par Kristus augšāmcelšanos un pavasara atnākšanu.

Vai jūs uz Lieldienām krāsojat olas?

Pats nekrāsoju, bet labprāt lietoju uzturā arī izkrāsotās.

Esmu runājis ar cilvēkiem, kas sevi uzskata par ticīgiem, bet neapmeklē baznīcu, jo uzskata, ka viņiem nav vajadzīgs starpnieks saziņai ar Dievu. Pēc viņu domām, pie Dieva iespējams vērsties arī savā mājā, mežā vai pie jūras.

Tas ir ļoti izplatīts uzskats. Šāda veida domāšanu mums atnesa lūzums, kas aizsākās renesanses laikā. Filozofijas jomā to izplatīja Renē Dekarts, kurš teica: “Es domāju, tātad es esmu.” Viņš nostādīja cilvēka domāšanu, viņa “es” pašā esamības centrā. Savukārt teoloģijas jomā šādi uzskati parādījās jau reformācijas laikā, kad akcents tika pārnests no baznīcas mācības uz subjektīvo sajūtu “es un Dievs”, “es un Svētie Raksti”. Tas sāka velties kā lavīna, līdz postmodernisma laikmetā jau esam nonākuši līdz uzskatam, ka nemaz nav tādas vienas patiesības, katram ir sava subjektīvā patiesība. Taču uz to būtu jāraugās objektīvi, atgriežoties pie evaņģēlija un Jēzus Kristus mācības. Jēzus ap sevi savāca 12 apustuļus, kurus nozīmēja par ticības mantojuma sargātājiem. Jāņa atklāsmes grāmatā, ar ko noslēdzas Svētie Raksti, ir teikts: ja kāds mēģinās kaut ko pievienot vai atņemt no šī pravietojuma vārdiem, viņu piemeklēs visas tās sodības, kas aprakstītas šajā grāmatā. Tādējādi baznīcas uzdevums ir saglabāt negrozītu to ticības mantojumu, ko mums atstājis Jēzus Kristus. Ja cilvēks apgalvo, ka viņš tic Dievam, bet baznīca viņam nav vajadzīga, tas nozīmē, ka viņš nav uzmanīgi izlasījis evaņģēliju vai arī ir izlasījis, bet iztulkojis pilnīgi ačgārni. Deklarēt ticību Dievam ir tikai pirmais solis garā ceļā, kas jānoiet, lai ticīgais kļūtu par īstenu Kristus mācekli.

Pāvests Francisks izteicies, ka labāk būt ateistam nekā liekulīgam katolim, kurš ar vārdiem slavē Dievu, bet darbos rīkojas negodīgi. Vai piekrītat šim viedoklim?

Protams, labāk ir būt godīgam ateistam, nevis liekulīgam katolim, kurš apzināti dzīvo grēkā. Ja tu sevi dēvē par kristieti, tad tev arī jādzīvo kā kristietim.

Kristietībai ir bijis raksturīgi, ka garīdzniekiem un arī parastiem ticīgajiem ir plašākas iespējas interpretēt Bībelē rakstīto atšķirībā no islāma, kas pieprasa, lai Korāna teksts tiktu uztverts burtiski un absolūti negrozāmi. Un tad rodas problēmas, jo Korānā, piemēram, nekas nav rakstīts par internetu vai mobilo tālruņu lietošanu.

Islāmā arī ir savi Korāna tulki, turklāt jāņem vērā, ka laika gaitā islāma kopiena ir sašķēlusies ļoti dažādos virzienos, no kuriem galvenie ir sunnīti un šiīti. Mēs redzam, ka viņu attiecības ir vēl vairāk saspīlētas, nekā savulaik bija Eiropas kristiešiem Trīsdesmitgadu kara laikā XVII gadsimta pirmajā pusē. Arī kristietībā ir radušās dažādas Svēto Rakstu interpretācijas, kas nereti nonāk pretrunā cita citai. Un tam cēlonis bija baznīcas autoritātes noliegums, kad tika noliegtas baznīcas pilnvaras interpretēt Svēto Rakstu vārdus. Šajā ziņā mēs katoļu baznīcā varam būt laimīgi, ka mums ir pāvests un ar viņu vienotie bīskapi, kuri rūpējas par to, lai Svēto Rakstu skaidrojums katoliskajā baznīcā būtu uzticīgs Kristus sludinātajai vēstij. Ja man kāds prasa, ko katoļu baznīca domā par vienu vai otru jautājumu, varu atbildēt: paņem katoliskās baznīcas katehismu, kur viss ir skaidri izklāstīts. Katoļiem tas rada drošības sajūtu, ka neesam aizgājuši greizi savā ticībā.

Vai tomēr nav pienācis laiks pārskatīt baznīcas doktrīnu atsevišķās jomās, piemēram, iebildumus pret kontracepcijas līdzekļu lietošanu? Jo nav noslēpums, ka vairākums jaunās paaudzes cilvēku vienkārši ignorē baznīcas tēvu pamācības. Eiropā zemākais dzimstības līmenis šobrīd vairs nav Austrumeiropā, bet gan tādās katoliskās zemēs kā Spānija un Itālija.

Pirmkārt, jāsaprot, ka mēs dzīvojam patērētāju sabiedrības kultūrā, kas ir vērsta uz ņemšanu, nevis došanu. Šī sabiedrība liek uzsvaru uz baudas meklēšanu, nevis centieniem būt noderīgam sabiedrībai. Patērētāju sabiedrības ideoloģija ir iespiedusies arī baznīcai piederīgo cilvēku apziņā. Un tas, protams, noved pie bērnu skaita samazināšanās, jo bērna dzemdēšana un audzināšana neizbēgami nozīmē kaut kādu sava komforta upurēšanu. Otrkārt, daudziem cilvēkiem trūkst drošības sajūtas, pārliecības par rītdienu, jo dažādas krīzes, terorisma draudi un migrācijas plūsmas viņiem rosina bažas par nākotni. Lai laistu pasaulē bērnu, cilvēkiem ir vajadzīga sajūta, ka viņu bērniem būs labāka nākotne. Pretapaugļošanās līdzekļi nav atbilde uz šīm problēmām, jo tie vēl vairāk noslēdz cilvēku viņa egoisma un patērētāja attieksmes čaulā. Tieši tādēļ baznīca piedāvā cilvēka veselībai nekaitīgu alternatīvu: dabisko dzimstības regulēšanas metodi, kas ņem vērā sievietes cikla auglīgās un neauglīgās dienas. Tā ir nekaitīga un bezgrēcīga metode, kas gan prasa zināmu disciplīnu, lai dažas dienas atturētos no intīmām attiecībām. Taču vienlaikus šāda atturēšanās var bagātināt laulāto attiecības, jo sekss nebūt nav vienīgā laulības dzīves dimensija un vienīgais veids, kā izpaust savu mīlestību, savstarpējo pieķeršanos.

Daļa sieviešu varētu iebilst pret šādām pamācībām, kas izskan no baznīcas vadības puses, jo šādu risinājumu iesaka katoļu garīdznieki, tātad vīrieši, kam pašiem nav nekādas laulības dzīves pieredzes. Kas ir tā autoritāte, uz ko balstās šādi ieteikumi?

Ne jau garīdznieki bija tie, kas izstrādāja šādu dzimstības regulēšanas metodi. Tā balstās gan uz Svēto Rakstu mācību un baznīcas tradīciju, gan uz zinātnes atziņām, ekspertu pētījumiem. Pretapaugļošanās līdzekļi vairumā gadījumu vai nu neļauj apaugļot olšūnu, vai arī liedz apaugļotai olšūnai iesakņoties dzemdē. Faktiski tie ir agrīnie abortīvie līdzekļi, kas nodara kaitējumu sievietes veselībai. Pētījumi arīdzan rāda, ka šo līdzekļu lietošana atvēsina laulāto attiecības.

Vai pats nekad neesat nožēlojis, ka jums ir liegta iespēja dzīvot ģimenes dzīvi, radīt bērnus, bagātināt nākamo paaudzi ar saviem gēniem?

Tā ir bijusi mana izvēle, un es to nenožēloju.

Katoļu baznīca ir saskārusies ar grūtībām jaunu garīdznieku piesaistīšanā; daudzviet izveidojies priesteru deficīts. Vai tas nerosinās pārskatīt baznīcas nostāju celibāta jautājumā?

Pieredze rāda: tiklīdz kāda grupa atšķeļas no katoliskās baznīcas, viens no viņu pirmajiem lēmumiem ir par celibāta atcelšanu. Taču, ja izvērtē turpmāko attīstību, neizskatās, ka šis solis būtu atrisinājis kaut vienu problēmu. Jo vienas problēmas vietā parādās virkne citu, piemēram, arī garīdznieku ģimenes izjūk un tad rodas sarežģījumi ar tālāko kalpošanu. Otrkārt, tas samazina garīdznieku mobilitāti: ja garīdzniekam ir sieva un bērni, kam ir savs darbs vai skola, viņam būs ļoti grūti pārcelties uz citu kalpošanas vietu. Turklāt arī Svētie Raksti mums māca: ja cilvēks ir precējies, viņa pirmais pienākums ir rūpēties par savu ģimeni. Vairākkārt no garīdznieku bērniem esmu dzirdējis sarūgtinājumu, ka viņi nav jutušies pietiekami mīlēti, jo tēvam vai mātei pirmajā vietā bijušas draudzes vajadzības.

Ciniķi gan teiktu, ka celibāts baznīcā parādījās kā īpašumu saglabāšanas mehānisms, jo baznīca negribēja dalīties ar garīdznieku atvasēm…

Nevar izslēgt, ka bija arī tādi motīvi, bet tas viss ir palicis senā pagātnē. Tagad mums nav nekādu problēmu ar īpašumiem, jo vismaz Rīgas arhidiecēzē katoļu baznīcai ir ļoti maz īpašumu.

Šogad aprit 500 gadu jubileja kopš Martina Lutera iesāktās reformācijas. Kā mūsdienu katoliskā baznīca raugās uz šo notikumu, un vai ir iespējama ciešāka tuvināšanās starp Latvijas katoļu un luterāņu baznīcu, lai nākotnē atkal būtu zem viena jumta?

Tuvināšanās notiek, un var teikt, ka bija nepieciešami 500 gadi, lai savstarpējo naidīgumu mēs aizstātu ar draudzīgumu. Pirmo gadsimtu laikā emocijas ņēma virsroku; priekšplānā izvirzījās arī politiskie un mantiskie apsvērumi. Tagad emocijas ir pierimušas; par īpašumiem vairs nav jāķildojas, tādēļ varam ar vēsu prātu izvērtēt situāciju un secināt, ka kopīgā mums ir daudz vairāk nekā atšķirīgā. Taču nedomāju, ka šī tuvināšanās noslēgsies ar pilnīgu saplūšanu, kā jūs teicāt, “būšanu zem viena jumta”. Visticamāk, gan katoļi, gan luterāņi saglabās savu autonomiju un identitāti.

Latvijas katoļu baznīca nav saskārusies ar pedofilijas skandāliem, kādi diemžēl bijuši daudzās citās valstīs. Vai tas nozīmē, ka šādu gadījumu tiešām nav bijis, vai arī tie ir noklusēti?

Manā redzeslokā tādi gadījumi nav nonākuši. Kad es stājos amatā, skaidri un gaiši pateicu: ja manā rīcībā nonāks informācija, ka garīdznieks ir seksuāli izmantojis mazgadīgo, es nekavējoties ziņošu Valsts policijai.


Vai esat redzējis populāro seriālu “Jaunais pāvests” ar Džūdu Lovu galvenajā lomā?

Nē, bet daudzi man ir stāstījuši par šo seriālu. Kā noprotu, tas ir interesants darbs, bet daudz kas neatbilst realitātei, jo seriāls vairāk atspoguļo režisora ideju par pāvestu.

Vai kādreiz, ja Dievs būs lēmis, jūs būtu gatavs uzņemties pāvesta misiju?

Neesmu saņēmis šādu piedāvājumu, un man pilnīgi pietiek ar tagadējā postenī veicamo misiju.

Vai jūsu draugu lokā ir arī cilvēki, kas nav kristieši? Vai mēģināt viņus pievērst ticībai?

Es cenšos izturēties draudzīgi pret visiem neatkarīgi no cilvēka reliģiskās pārliecības. Protams, ja es redzu, ka cilvēks ir atvērts ticībai, es labprāt dalos ar Kristus vēsti. Bet, ja viņu tas neinteresē, tad respektēju viņa nostāju un nevienam neuzbāžos ar savu ticību.

Pirms pievēršanās katoļticībai pats bijāt aizrāvies ar Austrumu gudrībām un jogu. Vai varat izskaidrot, kas šajās zinībās ir tik pievilcīgs? Arī mūsdienu Latvijā tām ir ļoti daudz sekotāju.

No vienas puses, tā ir modes lieta. Padomju laikā valdošā vara mērķtiecīgi centās diskreditēt kristietību, bet arī pēc komunistiskā režīma krišanas, šoreiz jau no Rietumiem, sāka ieplūst vēsmas, kas kristietību attēloja kā novecojušu mācību, kas ierobežo cilvēka brīvību un personību. Šādu stereotipu dēļ cilvēki novēršas no kristietības un atbildes uz sev būtiskiem jautājumiem mēģina atrast ar jogas, budisma, hinduisma palīdzību. Visu šo mācību sludinātāji daudz sola, bet laika gaitā cilvēki pārliecinās, ka tas nestrādā. Tādēļ arī es pats savulaik novērsos no šīm lietām. Vienā brīdī man atvērās acis un nolēmu pārbaudīt, ko tad piedāvā jau it kā norakstītā kristietība. Un izrādījās, ka tieši Kristus vēstījumā paslēpta tā dārgākā pērle. Esmu laimīgs, ka man izdevās to atrast.

Saistītie raksti

Lai sasniegtu Apsolīto zemi, Mozus savu tautu 40 gadus vadāja pa tuksnesi. Cik ilgs laiks būs vajadzīgs Latvijas sabiedrībai, lai atbrīvotos no okupācijas laika mantojuma? Kopš neatkarības atgūšanas pagājuši jau 26 gadi…

Baidos, ka mums neklāsies vieglāk kā “izredzētās tautas” pārstāvjiem un paaudzei tomēr būs jānomainās. Tādēļ ir ļoti svarīgi, uz kuru pusi pavērsīsies mūsu jaunā paaudze, jo tieši viņiem būs iespēja lemt par Latvijas nākotni. Gribu cerēt, ka viņi neaizies patērētāju sabiedrības pavadā, nedomās tikai par savas miesas un jutekļu apmierināšanu. Jauniešiem jāieskatās sevī, lai saprastu, ka viņiem ir vajadzīga saikne ar dievišķo. Ja tas izdosies, Latvija piedzīvos uzplaukumu.

LA.lv