Viedokļi
Komentāri

Franks Gordons: Festivāls – no Staļina līdz Putinam 16


Ruslans Pankratovs
Ruslans Pankratovs
Foto – Edijs Pālens/LETA

Krievijas prezidents Vladimirs Putins attapies, ka Staļina viltīgais izgudrojums – Vispasaules jaunatnes un studentu festivāls – var lieti noderēt arī tagadējai, pēcpadomju konservatīvajai, bet joprojām impēriski orientētajai Krievijai.

Pirmais šāds festivāls tika sarīkots Prāgā 1947. gada augustā apstākļos, kad Čehoslovākijā vēl tika pieciesti daži parlamentārās demokrātijas aspekti (komunisti pēc Kremļa norādījumiem pilnībā sagrāba varu vēlāk – 1948. gada februārī). Tāpēc šī pirmā festivāla sauklis nebija pārāk kaujiniecisks: “Jaunatne, apvienojies, uz priekšu – uz nākotnes pasauli!” Taču liekulīgā, neģēlīgā mīmikrija – visu komunistisko pārdēvēt par “demokrātisku” – tika iedarbināta tieši 1947. gadā: formāli festivālu organizēja “Vispasaules demokrātiskās jaunatnes federācija”, globālā mērogā jau savās organizācijās apvienojās “demokrātiskās” sievietes, žurnālisti, arodbiedrības utt.

1947. gada festivāls bija pirmais. Turpmākie – līdz pat Berlīnes mūra krišanai 1989. gada novembrī – bija ieturēti “antiimperiālistiskā” garā un sekoja PSRS kompartijas centrālās komitejas starptautiskās nodaļas direktīvām. Ņikita Hruščovs bija uzņēmies zināmu risku, organizējot 6. festivālu 1957. gada vasarā “pašmājās” Maskavā: tā bija vēlīnā staļinisma gados zombētā padomju cilvēka saskarsme ar 34 tūkstošiem citas mentalitātes, ādas krāsas un temperamenta jauniešiem no 131 valsts. Nav brīnums, ka pēc deviņiem mēnešiem Maskavā piedzima vesels “festivāla bērnu” bars. No šī festivāla mums uz Rīgu no Maskavas tika atvestas Izraēlas delegātu dāvinātās skaņuplates ar dziesmām ivritā, kas man, dabiski, sagādāja prieku.

13. festivāls – pēdējais pirms PSRS sabrukuma – notika 1989. gadā Ziemeļkorejas galvaspilsētā Phenjanā ar plašu vērienu: tika uzbūvēts stadions 150 tūkstošiem (!) skatītāju. Pēc tam vēl notika daži festivāli kā “antiimperiālisma” atraugas: 1997. gadā Havanā, suminot Fidelu Kastro, 2001. gadā – Alžīrā, 2005. gadā – Venecuēlā, 2010. gadā – Dienvidāfrikā un 2013. gadā – Ekvadorā. Bet tas vairs nebija tas – “sarkanums” bija krietni izbalējis, trūka jauna dzinuļa.

Redzot, ka ideja izčākstējusi, Krievijas Federācijas prezidents Vladimirs Putins domāja, domāja un sadomāja: sarīkot “kārtējo”, 19. festivālu pašmājās – nu jau citā Krievijā, ne vairs zem sirpja un āmura, bet zem divgalvainā ērgļa: valstī, kam dārgas ir “tradicionālas vērtības”. Vārdu sakot, 19. festivāls tika atklāts Sočos Melnās jūras krastā 2017. gada 15. oktobrī, turpinoties līdz 22. oktobrim. Iepriekšējā dienā – 14. oktobrī – Maskavā tika sarīkota visu festivāla dalībnieku parāde, lai iespaidotu galvaspilsētas iedzīvotājus.

Atklājot festivālu, Putins, uzrunādams 20 tūkstošus dalībnieku no 150 valstīm, teica: “Jaunā paaudze vienmēr nes pasaulei novatoriskas idejas. Jūs raksturo eksperimenti, strīdi, tieksme nepiekrist ierastai lietu kārtībai.” Oho, jauns tonis? Bet tas kaut kā nesaskan ar šī paša festivāla saukli: “Mēs cīnāmies pret imperiālismu.” Pret kādu? Putina Krievijai taču piemīt impēriskas tieksmes…

Un kas tad “pārstāv Latviju” šajā festivālā? Kremļa propagandas rupors “Sputņik Latvija” mūs jau laikus informēja: “Latvijas delegāciju” (75 personas) vadīšot Ruslans Pankratovs – bijušais “Saskaņas” biedrs, organizācijas “Atdodiet mūsu vārdus!” dibinātājs. Tās mērķis esot neļaut “kropļot” krievu vārdus un uzvārdus, rakstot to dažādos dokumentos ar latvisko galotni “s”. Delegātu vidū ir arī kāds, kurš Rīgā 9. maijā organizēja tā saukto “Nemirstīgo pulku”. Tie nu pārstāvot “Latvijas tautu”…

LA.lv