Dabā
Zaļā dzīvošana

Privāta iniciatīva: uzdāvina Latvijai un pagasta ļaudīm autobusa pieturas nojumi 6

Hobitu namiņš Latvijā

Smiltenes pagastā autoceļa Blome–Birzuļi–Palsmane malā pieturā “Varicēni” Krīgeru ģimene kopā ar kaimiņiem šovasar uzcēla nojumi. Tā ir neparasta autobusu pietura. Ne tikai tāpēc, ka vietējie cilvēki būvējuši saviem spēkiem, atbalstu neprasot, bet arī tāpēc, ka taisīta no materiāliem, kas pieejami apkārtējā vidē. Namiņš būvēts no salmiem, māliem, koku zariem un pagalēm, kā arī krāsainām stikla pudelēm. Tam uz jumta aug zāle, bet grīda izklāta ar salmiem. Autobusa pieturas nojume ir pagasta iedzīvotāju dāvana Latvijai simtajā dzimšanas dienā. Viens no atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma “ZAAO” iniciētās kustības “100 darbi Latvijai” darbiņiem.

Galerijas nosaukums

Raķeškrāsniņa silda ļoti ekonomiski

“Nāciet iekšā, es jums visu parādīšu,” aicina četrgadīgā Elīna un ver vaļā hobitu namiņa durvis. Viņas vecāki Tomass Krīgers un Līga Krūmiņa-Krīgere praktizē tā saukto dabisko būvniecību un celtniecībā izmanto apkārtējā dabā sastopamos materiālus. “Mēs gribam cilvēkiem rādīt: hei, paskatieties, jūs varat būvēt arī citādi un neņemt kredītu no bankas. Latvijā visapkārt ir pieejami materiāli, tikai paverieties apkārt. Te ir akmens, māls, koki. Vienīgais, ko mēs esam pirkuši, ir plēve un naglas,” bilst Krīgeri.

Tomass plāno savai ģimenei uzbūvēt īstu dzīvojamo māju no salmiem, māliem, kokiem, akmeņiem. Tāpēc, lai mācītos, pirms diviem gadiem pagalmā uzbūvēja eksperimentālo hobitu namiņu. Kad kā latvietis konservatīvais jautāju, kāpēc, Tomass skaidro – tādā mājā taču daudz veselīgāk dzīvot nekā būvē no betona un plastmasas.

Hobitu namiņa sienas ir 40 centimetru biezas – tās darinātas no māla un salmiem. Otrajā slānī, proti, apmetumā, ir salmi un govju vai zirgu mēsli, kas tiek izmantoti kā saistviela. Eksperimentālajā mājā ziemā gan dzīvot nevar, jo nav uztaisītas kārtīgas durvis – pa šķirbām tiek cauri ne tikai vējš, bet arī aukstums. “Bet, ja es uztaisītu durvis, tur droši varētu dzīvot arī ziemā,” Tomass pārliecināts.

Hobitu namiņā iebūvēta tā sauktā raķešu krāsns, kurā degšanas process ir citādi organizēts nekā tradicionālajā krāsnī. Šajā krāsnī notiek divkāršā sadegšana. No sākuma krāsns mutē sadeg malka un otrreiz nosiltinātajā skurstenī sadeg dūmgāzes ar 1000 °C karstumu. Siltais gaiss uzsilda arī mūrīti un akumulē siltumu līdz nākamai dienai.

“Mums istabā ir tāda pati krāsns, kas darbojas jau vairāk nekā trīs gadus. Un apsilda lielu goda istabu. Kurinām reizi dienā no rītiem, arī tad, kad ārā ir mīnus 20 °C. Deg kādas 30 – 40 minūtes, un ar to pietiek,” stāsta Līga.

Šādas krāsnis Tomass uzbūvējis jau gandrīz desmit daudzviet Latvijā. Raķeškrāsniņas prototips ir meklējams Austrālijā, permakultūras dzimtenē.

Kartupeļi nav obligāti jāstāda zemē

“Jaunvaricēnos”, kur mīt Krīgeru ģimene, ir viens no Latvijas permakultūras kopienas centriem. Viņi uzsver, ka saimnieko, domājot par nākamām paaudzēm un ņemot no dabas tikai to, ko tā dod, bet ne vairāk. “Mēs ņemam no dabas tikai to, kas nepieciešams. Cilvēks šobrīd dzīvo uz dabas rēķina, daba pati vairs nespēj atjaunoties. Mēs esam iznīcinājuši tik daudz,” piebilst Līga. Piemēram, arot zemi, cilvēks veicina augsnes erozijas procesus, jo lietus un kūstošais sniegs aizskalo auglīgo daļu prom.

Vai tiešām pasaules zaļākajā valstī jācenšas saražot pārtiku tik ekstensīviem līdzekļiem, kādi raksturīgi permakultūrai? Tomass norāda uz klimata pārmaiņām. Vēl pirms desmit gadiem Latvijā ziemā sniegs bija parasta parādība, bet aizvadītajos četros gados sniegs bijis tikai dažas nedēļas. “Kaut kas ir jādara, un jāsāk ar sevi,” piebilst Tomass. “Jādzīvo kopā ar dabu, nevis pret to. Negriezt zemi, kā to ieraduši tradicionālie lauksaimnieki. Auglīgo zemi aprok un pēc tam brīnās, ka melnzemes kļūst arvien mazāk un mazāk. Ja mēslosiet ar minerālmēsliem, esiet gatavi tam, ka ķīmija nogalinās derīgos mikroorganismus augsnē.” Tāpat no meža jāņem malka tikai izlases cirtē, ne kailcirtē, lai arī bērniem un mazbērniem būtu mežs.

Līga un Tomass teic, ka viņi nav vienīgie ar šādiem uzskatiem. Daudzas ģimenes ir līdzīgi domājošas gan Latvijā, gan citur pasaulē. “Ko līdzēs sēdēšana uz dīvāna un vaimanāšana, cik slikta ir dzīve vai valdība atkal kaut ko nav izdarījusi, vai priekšnieks ne to pateicis. Nu, ņem dzīvi savās rokās un dari vismaz tik daudz, cik tu vari pats. Tieši tāpat, kā mēs to darām. Mēs uzskatām, ka cilvēce šobrīd iet nepareizo ceļu, bet no vaimanām nekas nemainās. Ir vajadzīga reāla darbība. Varbūt kādam biznesmenim tie šķitīs smieklīgi mazi soļi vai atgriešanās pagātnē. Nu, un kas! Mums ir pilnīgi cita dzīves kvalitāte. Mēs dzīvojam saskaņā ar dabu un viens ar otru. Laimes izjūta vai piederības izjūta šai vietai – tas mums ir būtiskāk. Un viss nav nopērkams par naudu,” piebilst Līga.

Tomass turpina: “Tāpēc mēs te veidojam izglītības centru. Mums ir daudz brīvprātīgo no visas pasaules, kas palīdz šajā darbā. Mēs gribam mācīt cilvēkus, kas dzīvo pilsētās, pērk jaunus aifonus, mašīnas, lielākas mājas, kā uzsākt dzīvot laukos. Latvija ir tik skaista salīdzinājumā ar citām zemēm. Ilgtermiņa mērķis ir izveidot plašāku savstarpēja atbalsta tīklu tiem, kas vēlas sākt dzīvi laukos un saimniekot reģeneratīvi. Nevis videi draudzīgāk, bet vispār neradīt videi kaitējumu un to pat uzlabot.”

Augusta sākumā Launkalnes pagastā notika 4. Latvijas Permakultūras festivāls. Pērn uz to ieradās 60 cilvēku, šogad bijuši jau 150. Interese par šo kustību aug. Iesaistās gan cilvēki, kas izsenis cīnījušies par zaļām idejām, gan jaunas ģimenes ar maziem bērniņiem, kas ceļ mājvietu pļavā, gan pensionāri.

“Permakultūrai nav kāds noteikts etalons, kā dzīvot. Mēs izmēģinām daudzas idejas un redzam, kas ir izmantojams Latvijas ap-stākļos, kas ne. Patīk rezultāts vai ne. Mācāmies darot,” teic Līga. “Latvijā cilvēki tiešām sāk atgriezties laukos, un mēs meklējam risinājumus, kā dzīvot bez traktora, kā izmantot tikai tos resursus, kas pašiem pieejami.”

Piemēram, kartupeļi šajās mājās netiek stādīti vagās, bet gan likti uz zemes un virsū taisītas apmēram 40 cm augstas salmu kaudzes. Raža esot lielāka, nekā stādot tradicionāli. Turklāt var pataustīt un izvēlēties, kuru bumbuli ņemt, kuram atļaut vēl paaugties. Lielo paņemot, mazajam paliek vieta nobriešanai. Savukārt sausā vasarā salmi nodrošina nepieciešamo mitrumu. Tomass arī novērojis, ka citi lasa Kolorādo vaboles, viņu stādījumā šo kaitēkļu neesot, jo tiem nepatīkot salmi. Tiesa, salmu vagas iecienījušas ūdensžurkas.

Uzbūvēja autobusu pieturu

Pērn Krīgeru un kaimiņu bērni sāka mācīties Bilskas pamatskolā. Katru rītu autobusu viņi gaidīja pieturā bez nojumes. Jo sliktāki laika apstākļi, jo autobuss ilgāk jāgaida. Lai nebūtu jāsalīst un jāsalst, radās iecere uzbūvēt nojumi. “Savā ziņā mēs iedvesmojāmies no draugu ģimenes Igaunijā, kas arī uzbūvējuši pieturu pie savas mājas,” Līga stāsta. Viņa ar domubiedriem gribēja parādīt sabiedrībai, cik vienkārši var būvēt no materiāliem, kas ir visapkārt. “Ja tev ir akmeņi, būvē no akmeņiem, ja ir māls, tad no māla. Var celt no salmu ķīpām vai kaņepēm,” piebalso Tomass.

Ekoloģiskā autobusu pietura nav pašdarbība. Nojumei kā sīkbūvei ir gan būvprojekts, gan saskaņojums ar “Latvijas valsts ceļiem”. Kaimiņi būvēja nojumi kopīgi – viens atvēlēja zemi, daļa nojumes ir uz viņa īpašuma, otrs atveda šķembas, trešais palīdzēja nolīdzināt, ceturtais veica būvinženiera uzraudzību…

“Cilvēkiem mūsu veikums patīk. Vienu dienu atnākam mājās un mums pie durvīm zīme – paldies par labo ideju! Un klāt pieliktas divas kārbas krāsas,” Līga un Tomass sola neatteikt padomu arī citiem, kas vēlas uzbūvēt līdzīgu nojumi savā autobusu pieturā.

LA.lv