Latvijā
"Latvijas Avīze" atmasko

Ierobežot Kremļa TV – tāpat kā aizliegt cigarešu reklāmu 0


Artjoms Bidenko
Artjoms Bidenko
Publicitātes foto

Cik liels ir kaitējums, ko Ukrainai nodara viltus ziņas? Saruna ar Ukrainas Informācijas politikas ministrijas valsts sekretāru ARTJOMU BIDENKO.

Apmēram divdesmit valstīs ir izveidotas īpašas ministrijas, kas nodarbojas ar informācijas jautājumiem, tomēr tā nav vispārpieņemta prakse. Kāpēc šāda ministrija vajadzīga Ukrainai?

A. Bidenko: Es tomēr uzreiz atzīmēšu, ka tādas ministrijas ir arī attīstītās demokrātijās, piemēram, Lielbritānijā, ASV, Francijā un citās. Vēsturiski šādas iestādes bieži veidojušās kara laikā, un tām bijuši savi uzdevumi, taču vēlāk tās pārveidojušās un turpina darbu joprojām. Tā kā Ukraina faktiski atrodas kara stāvoklī ar Krieviju, arī mums ir ministrija, kas koordinē darbību informācijas jomā un risina ar to saistītās problēmas.

Pirmskara Latvijā bija Sabiedrisko lietu ministrija, kura citstarp nodarbojās ar mediju jautājumiem. Taču grūti iedomāties, ka mūsdienās to varētu atjaunot. Visticamāk, šāda ideja saņemtu kritiku, ka valsts grib nodarboties ar propagandu vai cenzūru, droši vien atcerētos arī slaveno Džeimsa Orvela romānu “1984” un tur attēloto “Patiesības ministriju”. Vai Ukrainā bija šādas diskusijas?

Jā, bija asas diskusijas, un valdība saņēma kritiku par šo ideju. Ministrijas nosaukumam drīzāk vajadzētu būt Stratēģisko komunikāciju ministrija, tad tas precīzāk atspoguļotu lietas būtību.

Mēs nenodarbojamies ar propagandu vai pretpropagandu,

mēs nodarbojamies ar dažādu valsts iestāžu darbības koordinēšanu, kā arī veidojam informācijas politiku kara apstākļos.

Ministrijas formāts ir būtisks, lai lēmumi tiktu pieņemti ātri un šos jautājumus varētu risināt augstākajā līmenī. Taču termins “stratēģiskā komunikācija” ne visiem ir saprotams, tāpēc palika pie varianta – Informācijas politikas ministrija. Mēs ļoti skaidri pateicām – šī nebūs cenzūras ministrija. Ir pagājuši četri gadi, un šobrīd ikviens var pārliecināties, ka mēs ar cenzūru nenodarbojamies.

Kādas ir galvenās problēmas informācijas jomā?

Galvenā problēma ir Krievijas informatīvā dominance. Tas patiesībā ilgu laiku bija raksturīgs visām jomām – tāpat Krievija ilgu laiku dominēja arī Ukrainas ekonomikā, kultūras dzīvē un tamlīdzīgi. Neskatoties uz to, ka tiek īstenoti dažādi pretpasākumi, piemēram, valodas kvotas, propagandas kanālu aizliegums un citi, šī problēma joprojām ir aktuāla. Vispirms tā ir cīņa cilvēku galvā – daudzi nepārbauda faktus, uzticas viltus ziņām un baumām, kuras Krievija izplata. Otra problēma ir saistīta ar iedzīvotāju medijpratību.

Cik liels šobrīd ir kaitējums, ko nodara viltus ziņas?

Šī problēma bija ļoti būtiska 2014. un 2015. gadā. Tajā laikā bija milzīgs daudzums viltus ziņu par Ukrainu. Tolaik te vēl ļoti aktīvi darbojās Krievijas televīzijas, kas izplatīja šādus stāstus un pat ārvalstu televīzijas vēl “uzķērās” uz bēdīgi slavenā stāsta par krustā piesisto puisīti.

Bija daudz muļķību – stāsti par to, ka par krievu slepkavību ukraiņiem tiek piešķirti vergi un tā tālāk.

Ap 2016. gadu viltus ziņu daudzums pakāpeniski samazinājās.

Žurnālisti un sabiedrība kopumā iemācījās pārbaudīt faktus. Nāca apjausma, ka pasaulē ir iestājies pēcpatiesības (“post-truth”) laikmets. Es neuzskatu, ka viltus ziņas šobrīd Ukrainai ir liela problēma. Tādas, protams, parādās, taču to “dzīves ilgums” nav garāks par pāris stundām, jo tās tiek diezgan ātri atmaskotas.

Lielāka problēma ir viltus eksperti un viltus organizācijas. Tā vairāk ir problēma ārzemēs, nevis Ukrainā.

Krievija finansē ļoti daudz sabiedrisko organizāciju un ekspertu, kuri diezgan maigi, bet pakāpeniski veido Krievijai nepieciešamo darbakārtību. Nesen, piemēram, EDSO pārstāvis apšaubīja Krievijas militārpersonu klātbūtni Austrumukrainā, sakot, ka militārās formas var nopirkt veikalā. Tā ir tipiska viltus informācija. Tankus laikam arī veikalā var nopirkt?

Kāda, jūsuprāt, ir recepte veiksmīgai cīņai ar viltus ziņām?

Pirmkārt, izglītība – cilvēkiem jāmācās lietot medijus. Ir jābūt kritiskiem, regulāri jāuzdod sev jautājums – kāpēc man to stāsta, ko grib pateikt? Jāizmanto vairāki mediji, jāsalīdzina informācija. It īpaši tas attiecas uz amatpersonām, tāpēc rīkojam dažādus seminārus un apmācības. Protams, arī citiem, īpaši jaunatnei, ir vajadzīgas šīs zināšanas. Es to sauktu par “mediju higiēnu”.

Otrkārt, tā ir cīņa ar konkrētām viltus ziņām. Tam ir vajadzīgi speciālisti, kas māk atrast viltus ziņas, saprast, ka tie ir meli, un ātri atmaskot, sniedzot patieso informāciju. Valstij ir jāspēj operatīvi sniegt oficiālo informāciju, kurai cilvēki var uzticēties. Vislabāk, ja šis vēstījums tiek nodots tiešraidē un to dara oficiāla amatpersona.

2014. un 2015. gadā Ukrainas valdībai bija vāji resursi, lai cīnītos pret viltus ziņām.

Tāpēc tika izvēlēta cita pieeja – atbalsts sabiedriskajām organizācijām, kas nodarbojas ar viltus ziņu atmaskošanu. Piemēram, “InformNapalm”, “StopFake” un citām. Palīdzējām, kā varējām, šogad jau varējām atļauties piešķirt finansējumu. Valstij veidot pašai savas institūcijas, kas cīnās ar viltus ziņām, būtu diezgan grūti, taču sabiedriskās organizācijas ar šo darbu tiek galā veiksmīgi.

Citēšu Eiropas Savienības vēstnieka Ukrainā Hugo Mingarelli nesenus izteikumus: “Ukrainas tēls Rietumeiropā neatbilst tam, kas patiesībā notiek valstī. Lielā mērā tas noticis dezinfomācijas aktivitāšu dēļ.” Kāds būtu jūsu komentārs?

Tā tas ir, Mingarelli kungs dzīvo Ukrainā un redz patieso ainu. To, ka Ukraina ir valsts, kas pakāpeniski atveseļojas, ka Kijevā un daudzās citās pilsētās ir droši, te nav nekādu nekārtību un draudu, bet

karadarbība notiek nelielā teritorijā – tur armija aizstāv gan Ukrainu, gan Eiropu no teroristiem, kuri ir sagrābuši mūsu zemi.

Taču Rietumu presē bieži šī aina tikusi pasniegta citādi. Tur par komentētājiem nereti tiek izmantoti dažādi viltus eksperti, kuri kritizē Ukrainu un nepārtraukti izsaka pārmetumus, stāsta par nacistiem, politisko nestabilitāti un tamlīdzīgi.

Tātad tā ir Rietumu mediju kritika?

Rietumu mediji tam vienkārši nebija gatavi. Viņi sāka interesēties par Ukrainu un izmantoja to informāciju, kas bija vieglāk pieejama. Tagad daudzi jau ir sapratuši, no kurienes tam visam aug kājas.

Kas tiek darīts, lai Rietumu mediji iegūtu pilnvērtīgu, neizkropļotu ainu par Ukrainā notiekošo?

Viens no mūsu ministrijas uzdevumiem ir stāstīt par to ārzemēs. Mums ir zīmols “Ukraine NOW” (“Ukraina tagad”), kuru mēs popularizējam. Esam braukuši uz Londonu, Ņujorku, Toronto un citur, lai informētu par Ukrainā notiekošo. Tāpat strādājam ar ārvalstu medijiem, stāstām arī par viltus ziņām, kas tiek izplatītas par Ukrainu.

Protams, mēs nevaram uzspiest Rietumu medijiem darbakārtību, varam tikai piedāvāt informāciju, skaidrot un atbildēt uz jautājumiem.

Bija viens gadījums, kas izraisīja jautājumus un diskusijas Rietumos pēc tam, kad tika izplatīta informācija par žurnālista Arkādija Babčenko nāvi, kam daudzi noticēja un jau paguva uzrakstīt komentārus, taču izrādījās, ka tā bija specdienestu operācija. Vai jums nācās skaidrot ārvalstu žurnālistiem, kāpēc tas bija vajadzīgs?

Es domāju, nebūtu korekti, ja es to tagad komentētu. Tā ir specdienestu kompetence, un viņi savu skaidrojumu jau ir snieguši. Ir arī paša Babčenko komentārs, un viņš uzskata, ka šīs darbības izglābušas viņam dzīvību. Tā ka te nav ko piebilst.

Ukraina ir aizliegusi Krievijas televīzijas…

Nav aizliegta Krievijas televīziju skatīšanās, bet ir aizliegta translācija. Ja kāds ļoti vēlas, protams, var uzstādīt satelītantenu vai skatīties internetā.

Un kādas bija šā lēmuma sekas? Vai tas tika kritizēts?

Kritika bija, pārsvarā, protams, no prokrievisko organizāciju un mediju puses. Viņi arī tagad apgalvo, ka cilvēki turpinot skatīties šos kanālus un Ukrainas vara ar aizliegumu neko neesot panākusi. Taču patiesībā efekts ir, un ļoti pozitīvs, taču sekas tam varēs just tikai pēc laika. Te var atcerēties, ka iebildumi bija arī 1996. gadā, kad TV seriālus sāka tulkot ukraiņu valodā, un 2004. gadā, kad tika noteikts, ka kinoteātros visām filmām jābūt tulkojumam ukraiņu valodā.

Daudzi tolaik teica – kam tas vajadzīgs? Taču tagad mēs redzam, ka efekts ir bijis pozitīvs, cilvēki labāk apguvuši ukraiņu valodu. Tomēr, runājot par Krievijas televīzijām, jāsaprot, ka tie ir propagandas kanāli, nevis objektīvs informācijas avots. Ap 60% informācijas tur tiek pasniegts izkropļoti, tendenciozi un pat atklāti naidīgi. Kāpēc tas jāskatās?

Latvijā ir līdzīga diskusija…

Jo situācija ir līdzīga, arī Baltiju Krievija uztver kā savu vēsturisko teritoriju, un šis vēstījums regulāri nāk no televīzijas kanāliem.

Taču katru reizi, kad atskan ierosinājums aizliegt Krievijas propagandas kanālu translāciju, uzreiz uzrodas spēcīga opozīcija ne vien prokrieviskajā spārnā, bet arī starp liberālo uzskatu pārstāvjiem, kuri iebilst: “Aizliegumi nav risinājums.”

Es gan teiktu, ka tas nav aizliegums, bet ierobežojumi. Manuprāt, te var vilkt paralēles ar tabakas reklāmas ierobežojumiem.

Cigarešu reklāmas aizliegums nepanāks to, ka cilvēki uzreiz pārtrauks smēķēt.

Tie, kas ir atkarīgi, droši vien to turpinās darīt. Taču ir pētījumi, kas pierāda, ka valstīs, kur aizliedz tabakas reklāmu, pēc 5, 10 vai 15 gadiem pusaudžu skaits, kas sāk smēķēt, samazinās. Ar propagandu ir tas pats stāsts. Diez vai mēs atradināsim no Krievijas televīzijām vectētiņus un vecmāmiņas, taču mazbērniem tas vairs nebūs acu priekšā un viņi drīz atradināsies. Tikai vajadzīgs laiks!

Jūsu ministrija īsteno informatīvo kampaņu “Krima – tā ir Ukraina”. Pastāstiet nedaudz par to!

Ir vairākas programmas, kas paredzētas Krimas un Donbasa reintegrācijai. Tas tiek darīts, lai sabiedrībā saglabātos valsts vienotības apziņa. Ir daudzi, kas uzskata, ka Krima Ukrainai nav vajadzīga, tāpat Donbass nav vajadzīgs. Mēs uzskatām, ka tā ir nepareiza pozīcija.

Šajos reģionos dzīvo tādi paši ukraiņi kā Kijevā, Viņņicā vai Ļvivā.

Viņi ir kļuvuši par apstākļu ķīlniekiem, taču mums pret viņiem jāizturas kā pret brāļiem un māsām. Viņiem ir jāpalīdz, un reiz pienāks brīdis, kad mēs atgūsim šīs teritorijas.

Jūsu mērķis ir to ik pa laikam atgādināt?

Jā. Un te var atcerēties, ka Krievijai jau kopš 1991. gada bija ļoti aktīva propagandas kampaņa “Sevastopole – krievu slavas pilsēta”. Kas tā par slavu? Regulāri zaudēja karos. Tas vairāk bija mīts, pie kura tika ilgstoši strādāts, lai uzspiestu uzskatu, ka šī teritorija saistīta ar Krieviju. Bet tatāri tur ir daudz ilgāk, kāpēc tad tā nav Krimas tatāru slavas zeme?

Saistītie raksti

Nesen bija traģisks notikums, kad kāds skolnieks Kerčā nošāva savus klasesbiedrus. Taču daudzi pamanīja, ka Rietumu mediji un pat politiķi par Krimu runā kā par Krievijas teritoriju. Vai tas liecina, ka Rietumi jau sāk pieņemt šo faktu?

Mēs saprotam, kāpēc tas notika – lai vienkāršotu komunikāciju. Taču Ukrainā, stāstot par šiem notikumiem, lieto formulējumu “Krievijas sagrābtajā Ukrainas teritorijā”.

LA.lv